Svētdiena, 23. jūnijs
Vārda dienas: Līga

“Mans sapnis ir piepildījies!” Saruna ar “Malas” izveidotāju Līvu Graudiņu

Anna Kola
13:03
08.10.2023
47
Mala Copy 2

Ar mākslinieces Līvas Graudiņas vārdu daudzi cēsnieki noteikti ir pazīstami kopš mākslas telpas “Mala” pirmsākumiem. Ar viņu sarunājāmies, kā radās ideja par šādu vietu Cēsīs, kā arī par pašas radošajām izpausmēm mākslas jomā.

– Pirms desmit gadiem Cēsīs atvērāt “Malu”.
– Jāsāk ar to, ka esmu rīdziniece. Līdz “Malai” visu mūžu biju pavadījusi Rīgā. Mazliet vairāk nekā trīs gadus nodzīvoju Cēsīs, tad bija laiks kaut ko pamainīt, aizgāju prom. Atdevu “Malu” citu rokās, jo sapratu, ka savu enerģiju vēlos ielikt arī citur, tostarp gleznošanā. Kādu laiku Cēsīs nebiju, bet nupat jau būs pagājis gads, kad esmu atgriezusies. Kaut arī neesmu dzimusi šajā pusē, Cēsis ir vienīgā vieta, kur patiešām jūtos kā mājās.

– Kur ir jūsu dzimtas saknes?
– Mani vecvecāki nāk no Zemgales puses, bet mana dēla tētis ir cēsnieks. Varbūt tobrīd tas bija viens no iemesliem, kāpēc Cēsis bija kļuvušas tuvas. Bet lielākoties tomēr jāsaka, ka Cēsīs vienmēr esmu jutusies labi, vienmēr šķitis, ka šai vietai ir liels potenciāls. Šeit būt ir labi.

– Kā nāca doma radīt “Ma­lu”?
– Doma par mākslas galeriju, kas vienlaikus būtu arī koncertu norises vieta vai kafejnīca, man prātā dzīvoja ļoti sen, kopš pusaudzes gadiem. Tolaik tā bija tādā sapņa formā, bet no manis nekad neatkāpās. Brīdī, kad tuvojās maģistra studiju noslēgums Mākslas akadēmijā, biju arī māmiņa dēlam, sapratu, ka ļoti gribas kaut ko tādu darīt – bet ne Rīgā. Tad nu pēkšņi sapratu – kāpēc ne Cēsīs? Tad sagatavoju projekta pieteikumu, saņēmu atbalstu, un tā ļoti straujā tempā pārcēlāmies.

– Nekā līdzīga, šķiet, Cēsīs nebija. Kā bija ar “ielaušanos” vietējā vidē?
– Sākumā liela daļa “Malas” apmeklētāju bija mana dēla tēva bērnības draugi un paziņas no Cēsīm. Tai brīdī lēni, lēni, pamazām veidojās kopiena, kopā sāka nākt cilvēki, kas pēc ilgāka laika bija atgriezušies Cēsīs vai pārcēlušies te uz dzīvi. Bija jaunieši, kas dzimuši un uzauguši Liepājā, arī citās pilsētās. Nezinu kāpēc, bet “Mala” kļuva par vietu, uz kurieni nāca tie, kas Cēsīs jutās kā jaunpienācēji – varbūt tādēļ, ka es pati tāda biju. “Mala” kļuva par vietu, kur pulcējās cilvēki, kas nebija īsti iejutušies kādā citā Cēsu vietā. Kaut kādā ziņā “Mala” joprojām saglabājusi sajūtu, ka tur darbojas cilvēki, kas nav dzimuši un uzauguši Cēsīs.

Taču es nevarētu teikt, ka Cēsīs iejusties bija grūti. Un man jau arī nebija daudz laika par to domāt – bija jādara. Telpa, kurā strādājām, prasīja ieguldīt ļoti daudz darba, bet deva arī ļoti daudz iespēju. Joprojām saku milzīgu paldies Cēsu pašvaldībai, kas bija ārkārtīgi atbalstoša ieceres tapšanā par realitāti. Kad bija kādi sarežģījumi, zināju, ka no pašvaldības darbiniekiem saņemšu atbalstu. Viņi vienmēr bija ļoti ieinteresēti, lai Cēsīs notiktu dažādas lietas. Jutos šeit ļoti gaidīta – nevienu brīdi nebija sajūtas, ka jācīnās ar vējdzirnavām. Tāpēc arī zināju, ka tieši Cēsīs ir īstā vieta, kur kam tādam kā “Mala” tapt.

– Runājot par jums pašu, vai pamata nodarbošanās ir saistīta ar glezniecību?
– Vienmēr esmu glezniecību uzlikusi kā galveno dzīves uzdevumu, ja tā var teikt. Mācījos Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, Mākslas akadēmijā un vienmēr esmu zinājusi, ka mans galvenais mērķis ir tieši glezniecība. Tomēr reizēm dzīves apstākļi sakrīt tā, ka nav iespējas visu savu laiku veltīt tikai tai. Man ir divi bērni, tāpēc pēdējos gadus gleznot un būt savā radošajā darbībā izdevies mazāk, nekā būtu vēlējusies. Diemžēl tikai ar glezniecību iztiku nopelnīt nevaru, to es apzinos. Tāpēc gleznošana ir vairāk sirdslieta. Man Cēsīs ir darbnīca, tur pagājušajā gadā organizēju kursus gleznošanā. Apstākļu sakritības dēļ nāca mācīties tikai sievietes. Arī šajā gadā plānoju līdzīgus kursus, drīz dalīšos ar informāciju, kur un kā tie notiks. Gatavoju arī stikla pērlīšu auskarus, vadu šādas meistardarbnīcas. Radošo projektu netrūkst, tomēr pēc dzīves izjūtas glezniecība ir mana visīstākā izpausmes joma. Lielākais aicinājums. Es gan neesmu gleznotājs, kas to dara katru dienu, kā ejot uz darbu. Gleznoju periodiski, cikliski. Vajadzīgs ilgs domāšanas laiks, tāpēc tad, kad gleznoju, tas ir intensīvs process, kurā nevaru darīt neko citu.

– Kāds ir jūsu darbu tematiskais virziens, kas gleznās top?
– Interesants jautājums. Bakalaura studijas beidzu ar darbu, kurā galvenais bija cilvēks. Gadiem ejot, beidzot maģistra studijas, pievērsos ainavai ar cilvēku, tomēr 2019.gada izstādē visi darbi bija tīra ainava. No cilvēka pārgāju uz ainavu. Jaunās gleznas, kas top, ir radušās ilgā pārdomu procesā, un tā joprojām ir ainava – pie tās es palieku, lai arī varbūt mazliet abstraktākā virzienā. Savā ziņā varbūt caur to atgriežos pie sava iekšējā cilvēka.

– Runājot par epizodisko pieslēgšanos glezniecībai, kādas sajūtas liek ķerties pie audekla? Kas ir brīdis, kad šķiet – jātop jaunai gleznai?
– Man nepatīk teikt, ka ir vajadzīga iedvesma vai kas tamlīdzīgs. Realitātē, kad ir ģimene, bērni, darbs un visas pārējās ikdienas lietas, ir apzināti jāizcīna, jāatbrīvo laiks, lai gleznotu. Tāpēc paļauties uz iedvesmu vien nav iespējams, vismaz ne man. Kad minēju, ka man gleznošanas process norit periodiski, tas nenozīmē, ka tā uzreiz ķeros gleznai klāt, kad ir laiks. Doma par to, ideja, iecere manī mājo jau krietnu laiku, pat darot visas ikdienišķās lietas. Kad doma pilnībā ieguvusi aprises, tad arī zinu, ka ir jāieplāno laiks gleznai – sakārtoju visu pārējo dzīvē tā, lai man būtu laiks.

Ja esi gleznotājs, šis mākslinieciskais process notiek visu laiku, nemitīgi. Kad jūtu, ka esmu gatava jaunai gleznai, tad arī eju uz darbnīcu – ir jāglezno! Protams, ir vajadzīgs noskaņošanās process, nav tā, ka vari ieiet darbnīcā un uzreiz sākt gleznot! Gadu laikā ir izstrādājušies paņēmieni, kas palīdz, mūzika, kādas konkrētas darbības, lai ieietu noskaņojumā.

– Pieminējāt gleznošanas kursus. Vai tos sākāt piedāvāt tikai pērn?
– Pirmie gleznošanas kursi bija ļoti sen. Kad mācījos Mākslas akadēmijā, man bija sapnis sagatavot jauniešus iestājeksāmeniem akadēmijā. Kad radās “Mala”, tur notika gleznošanas kursi. Tos vadīju kopā ar Armandu Kanaviņu. Kamēr biju prom no Cēsīm, kursi nenotika, bet kopš 2019.gada atkal ir.

Kursus organizēju kā ciklu, kur jāiziet visas nodarbības. Bet plānā ir arī atsevišķas nodarbības, kurās var atnākt un uzgleznot gatavu darbu trīs četru stundu piegājienā. Uz nodarbībām var nākt absolūti iesācēji. Arī uz kursiem pie manis nāk gan cilvēki, kam jau ir priekšzināšanas mākslā, gan tādi, kas otu rokās ņem pirmoreiz.

Tieši tāpēc arī kursus rīkoju – man ļoti interesē psiholoģija, tāpēc ir aizraujoši vērot, kā cilvēks sevi izpauž caur gleznošanu. Ar bērniem es neprotu strādāt, bet man ļoti patīk darbs ar pieaugušajiem. Bieži vien atnāk cilvēks, kas sev ir uzlicis milzu aiztures – es jau neko nemāku, neprotu zīmēt nemaz… Bet nodarbību laikā var redzēt, kā šis cilvēks atveras, kā parādās viņa apslēptie talanti un prasmes. Tas ir ļoti interesanti.

Garie gleznošanas kursi ir gluži kā terapija, tas ir vesels sevis atklāšanas process. Protams, ir arī cilvēki, kas grib iemācīties tikai akadēmiski zīmēt. Es arī esmu akadēmiska māksliniece, tāpēc varu dalīties ar šīm zināšanām un prasmēm, lai cilvēks var, piemēram, patiešām mēģināt iestāties Mākslas akadēmijā. Tā kā mans sapnis ir piepildījies.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
104

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
79

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
30

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
163

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
158

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
102

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
18
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
22
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
33
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
25
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
40
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi