Ja būtu vairāk uzņēmības, tad par draudzību ar Riko varētu uzrakstīt stāstu grāmatu. To varētu pievienot sērijai par tēmu “Mana ģimene un citi zvēri”, – stāstiem par dzīvniekiem, kas kļuvuši par ģimenes locekļiem.
Savējie un svešie
Ar radu ģimenes lielo, nopietno, visai dusmīgo, bet, kā izrādījās vēlāk, ļoti sirsnīgo vācu aitu suni Riko sadraudzējāmies ne jau uzreiz. Riko ir īstens mājas sargs. Suns ļoti nopietni uztver savus pienākumus – sargāt māju un dārzu, sargāt savējos – ne tikai cilvēkus, arī trusīšus būros. Suns izdzenā svešos – kaimiņu runčus, ziņkārīgas žagatas un pat zvirbulēnus aiztriec. Labs laiks pagāja, līdz Riko apjauta, ka cilvēki dalās savējos, svešajos un garāmgājējos – tādos, kuriem nav nekādas daļas gar šo Cēsu māju un tās sētu. Viņi vienkārši iet garām un neatskatās. Tādus nav vērts pat apriet.
Svešo vidū, kuriem gan ir daļa gar šo māju, ir pastnieks, kā arī dažādu reklāmas lapiņu iznēsātāji. Riko paaugoties, saimnieki jau tā pasta kastīti piestiprināja krietnu metru pirms pagalma sētas, bet bija spiesti pastkastīti pārvietot vēl metru tālāk. Vienkārši Riko, būdams jauns, tik ļoti necieta, ka pastkastītei pieskaras svešas rokas, ka, ieraugot pastnieku un saprotot, kas tam padomā, allaž sarīkoja traci. Riešana un zobu rādīšana bija tik draudīga, ka pastniecei, kad par to strādāja sieviete, ik reizi vai sirds apstājās, pirms “Druvu” ieslidināt pastkastītē.
Ar suni jārunā
Riko jau bija krietni paaudzies, kad mājas saimnieki aptvēra, ka es kā radiniece varētu viņiem dažu reizi noderēt, lai suni pabarotu. Ne vienmēr varēja iegrozīties tā, ka kāds no mājiniekiem ir klāt. Dzīvē mēdz gadīties, ka visai saimei jādodas ceļā uz dienu vai divām. Tādi, piemēram, ir Alūksnes kapusvētki, kurus tajā pusē svin trīs dienas. Turp jādodas arī uz radu jubilejām, kādreiz arī kāzām, kuras malēnieši svin vismaz divas dienas.
Satuvināšanos ar Riko sākām ar pārrunām. Saimnieki sunim skaidroja, ka esmu tā, kurai var uzticēties. Kad saimnieki bija klāt, suns tā arī uzvedās – ļāva sevi glaudīt, parotaļājās ar bumbu. Taču pietika man iziet ārpus sētas vārtiņiem, lai suns mainītu nostāju. Draudzība bija vējā. Tiku aprieta no visas sirds, un arī zobi parādīti.
Tad ar saimniekiem vienojāmies, ka draudzības vārdā jāatrod citi sarunāšanās veidi ar suni. Ja suns jau atpazīst manas mašīnas rūkoņu un saprot, ka tuvojas pazīstams cilvēks, tad ar suni arī vairāk jārunā un jāsāk to darīt krietni pirms vārtiņiem. Suns pazīs balsi un nācēju pieskaitīs savējiem. Drīz vien šī metode sevi attaisnoja.
Tikai piens garšo
Tad pienāca pirmā reize, kad saimnieki devās prom uz divām dienām. Nu bija jāiet suni barot, bet sirds tāda nemierīga. Suns jau tā nervozs par saimnieku prombūtni. Norunājām, ka todien nākšu, nesot līdzi vislabākās šķirnes desiņu. Tad došos pie durvīm, lai atslēgtu namu, un no ledusskapja izņemšu visgaršīgāko gaļas gabaliņu, kas atstāts. Pacienāšu Riko arī ar pienu. Tā visas ir delikateses no suņuka bērnu dienām.
Tā nu mēs abi tur stāvējām pie bļodām. Nervozi un mazliet drūmi. Suns, jau saimniekiem skraidot uz mašīnu ar lielajām somām, tās krāmējot bagāžniekā un, galu galā, visiem mašīnā sasēžoties, bija sapratis, ka tas būs uz ilgu laiku. Jau kopš tā brīža tas jutās pamests. Tikai truši skrapšķinājās būros. Riko jutās slikti. Nekāda runāšana Riko nespēja novirzīt no drūmajām domām. Trauku saturs liecināja, ka Riko sācis badošanos. Vienīgi bez dzeršanas grūti. Atmetusi visu, kas sakāms, vienkārši nostājos pie svaigi ielietā piena bļodiņas un stāvēju. Arī Riko, pastāvējis līdzās, beidzot nespēja pretoties piena smaržai un lēni, lēni sāka to lakt.
Pēc “Druvas” sludinājuma
Šajās oktobra dienās aprit tieši astoņi gadi, kopš Riko, būdams divu mēnešu vecs, kļuva par cēsnieku. Suņuks dzimis Raunas pusē, par viņa eksistenci cēsnieki uzzināja no sludinājuma “Druvā”, tad devušies kucēnu raudzīt. Iebraucot pagalmā, pretī draudīgi lūkojusies kuce, bet tai apkārt dauzījušies kucēni. Jau tad nolemts, ka viens no trim brālīšiem tiks pieņemts. Kurš – tas vēl bijis jāizlemj. Taču nākamo reizi atbraucot, viens no kucēniem spriņģojis it lustīgi un pirmais pienācis pie atbraucējiem. Tas arī kļuva par Riko.
Cēsīs, izlaists pagalmā, mazais uzreiz esot sapratis, ka viņš te būs sētas saimnieks. Vispirms sācis ar sētas stiprības pārbaudīšanu. Jau no sākuma bijusi vienošanās, ka šis nu nebūs ķēdes suns. Riko jau pirmajos brīžos saimniekiem uzrādījis, kurā vietā zem sētas ir caurums, un pa to izlīdis. Pasaukts suņuks ielīdis atpakaļ, bet saimnieki caurumam priekšā pievēluši akmeni. Tā nu akmens stāv kā simbols, ka šī sēta ir pārbaudīta.
Kad kāds no saimniekiem Riko ved garākā pastaigā, piemēram, maršrutā uz gaļas kombinātu pēc svaigas produkcijas, tad, atnācis mājās un noņemts no saites, Riko vispirms visā nopietnībā pa perimetru dodas dārza apgaitā. Nekas, kas varētu būt izmainījies, nepaliek nepamanīts. Neviens runcis šaipus sētas nevar justies drošs.
Ābolu laiks
Skaistā oktobra dienā ir pienācis ābolu lasīšanas laiks. Ar saimniekiem līkņājam ap ābelēm, un sārtvaidži, saudzīgi noplūkti, nonāk kastītēs. Kas tādā brīdī pamanīs Riko, piemēram, nokodīs pusi no ābolīša un atdos suņukam. Aizrāvusies ar ābolu plūkšanu, jūtu – kāds mīksti piebaksta pie kājas. Tas ir Riko, zobos turot savu apaļo spēļmantiņu. Mājiens ir nepārprotams. Pietiek lasīt ābolus, tagad jāpievēršas četrkājainajam draugam.
Komentāri