Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) statistikā lasāms, ka gandrīz katru diennakti saņemts viens vai vairāki maldinājuma zvani. Varētu likties, ka cilvēki rīkojas ļoti bezatbildīgi, maldinot glābšanas dienestus, jo, kamēr ugunsdzēsēji brauc uz viltus izsaukumu, citā vietā var būt liela ugunsnelaime, kurā noderētu papildspēki.
VUGD Vidzemes reģiona brigādes komandieris Jānis Skrastiņš gan norāda, ka statistikā minētie maldinājumi jādala divās daļās un tikai mazākā daļa ir ļaunprātīgie: “Ir zvani, kas vēlāk tiek iereģistrēti kā maldinājums, bet šim zvanītājam nevar pārmest, ka viņš būtu apzināti maldinājis dienestu. Piemēram, cilvēks redz, ka laukos, kur mājas viena no otras atstatu, pāri mežam no kaimiņu mājas puses ceļas pamatīgi dūmi, un zvana ugunsdzēsējiem. Kad aizbraucam, izrādās, kaimiņš sakūris lielu ugunskuru. Vai pilsētā, kāds redzot, ka pa dzīvokļa logu gāžas dūmi, izsauc ugunsdzēsējus, bet patiesībā tik vien, kā kādam pamatīgi piededzis ēdiens. Ir daudz šādu situāciju, šādi zvani no visiem maldinājumiem ir absolūti lielākā daļa. Kaut arī dzēsēju izbraukumam nav reāla pamata, zvanītājam neko nepārmetam, jo viņš pildījis savu pilsoņa pienākumu. Ja vērsīsimies pret šādiem zvaniem, panāksim, ka cilvēki vispār nereaģēs, pamanot ko aizdomīgu. Tieši otrādi, varam tikai uzteikt cilvēkus, ka viņi bijuši modri, nav vienaldzīgi pagājuši garām, redzot ko neierastu. Labāk desmit reizes aizbraukt lieki, nekā vienreiz neaizbraukt vispār, jo neviens nav par to informējis.”
Atceramies taču pasaku par ganu zēnu, kurš, vēlēdamies padarīt krāsaināku vienmuļo ikdienu, sauca “vilks aitās”, bet, kad saskrēja ļaudis, izrādījās, ka nekas nav noticis. Tā vienu dienu, otru, bet, kad reiz vilks tiešām atnāca, cilvēki vairs nereaģēja uz zēna kliegšanu. Vilks nokoda aitas, bet gans dabūja pērienu.
Patiesībā jau nekas nav mainījies, un arī mūsdienās ļaunprātīgie viltus zvanu veicēji dabū pērienu, ko nosaka Administratīvo pārkāpumu kodekss. Tā 202.pantā teikts: “Par ugunsdzēsības un glābšanas, policijas, neatliekamās medicīniskās palīdzības vai citu speciālo dienestu apzināti nepamatotu izsaukšanu – uzliek naudas sodu fiziskajām personām no trīsdesmit pieciem līdz simt četrdesmit eiro, bet juridiskajām personām – no simt četrdesmit līdz tūkstoš četrsimt eiro.”
Vēl jāpierēķina dienestiem nodarītā zaudējuma atlīdzināšana, kas tiek piedzīta tiesas ceļā. Šogad Cēsīs un Valmierā bija gadījumi, kad ļaunprātīgi zvanītāji informēja par it kā stacijās ievietotiem spridzekļiem. Te sods krietni bargāks, jo iestājas kriminālatbildība, un Krimināllikuma 231. pants nosaka, ka par apzināti nepatiesu paziņojumu par sprāgstošas ietaises ievietošanu soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu. Lielākā daļa no huligāniskajiem zvaniem ir apzināti, jo policija norāda, ka to izdarīt nav grūti un šādu incidentu izraisītāju saukšana pie atbildības ir tikai laika jautājums. Cilvēkam jāsaprot, ka viņa tālrunis nav anonīms pat tad, ja tajā ielikta veikalā nopirkta priekšapmaksas karte. Modernās tehnoloģijas ir attīstījušās, tādēļ ne SIM kartes izņemšana, ne tālruņa numura slēpšana neliedz operatīvi noskaidrot un aizturēt vainīgos. Viedtālruņi ir viegli izsekojami, un filmās redzētais, ka var piekļūt ikvienam datoram, viedtālrunim, nav fantāzija, bet realitāte.
Arī VUGD zvanu centrā tiek fiksēti ļaunprātīgi maldinājumi. J. Skrastiņš stāsta, ka informācija par šiem zvaniem tiek nodota Valsts policijai, lūgta tās palīdzība vainīgo noskaidrošanā: “Cilvēki, kuri ļaunprātīgi veic viltus zvanus, ir dažādi, tostarp ar zināmām veselības problēmām. Bija situācija, kad lūdzām Valsts policijas palīdzību, jo nemitīgi no viena tālruņa numura tika veikti viltus izsaukumi, pat vairāki desmiti diennaktī. Ar viņu palīdzību nonāca līdz kādai ārstniecības iestādei, kur vienam no pacientiem šis tālrunis tika atrasts. Ir arī bērnu draiskulības. Tās tiek uzklausītas, jo nevar teikt, ka bērni vienmēr tikai muļķojas. Ir gadījumi, kad tieši bērni piesaka reālus ugunsgrēkus. Mūsu zvanu centrā darbinieki ir pietiekami apmācīti, lai pazītu ļaunprātīgus viltus zvanus. Bet, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka šis nav viltus izsaukums, tiek izsūtīti ugunsdzēsēji.”
J. Skrastiņš arī skaidro, ka ne vienmēr tas, ka ugunsgrēka pieteikums izklausās neierasti, nozīmē, ka ir viltus zvans, jo cilvēki ekstrēmās situācijās mēdz rīkoties dažādi. Ja viņš pat satraukumā neatceras mājas adresi, tas nenozīmē, ka viņš muļķojas. Fiksēti gadījumi, kad cilvēks, kurš vairākus desmitus gadu dzīvojis vienā adresē, uztraukumā nespēj to atcerēties un pateikt. Tāpēc zvanu centra darbinieki zina, kā runāt ar šiem cilvēkiem, lai viņus dabūtu laukā no sastinguma brīža.
J. Skrastiņš aicina cilvēkus būt atbildīgiem, vecākiem pārrunāt ar saviem bērniem šos jautājumus, jo viltus izsaukumi ne tikai nozīmē velti iztērētus resursus, bet var kādreiz atspēlēties pašam zvanītājam, kad viņām vajadzēs steidzamu palīdzību, bet kāds cits viltus zvanu veicējs būs glābējus nosūtījis kur citur.
Komentāri