Māksliniece Anna Heinrihsone vienu pēc otra rada ievērības vērtus darbus, kas skatāmi izstāžu zālēs un uz teātru skatuvēm. Mākslinieces veikums tiek novērtēts balvās un titulos. – Rudenī saņēmāt titulu “Gada kostīmu māksliniece” par veikumu Nacionālā un Dailes teātra izrādēs. Vienu – “Tas īstais, tā īstā” -rīdzinieki šonedēļ vedīs rādīt uz Cēsīm, reizē tā būs jūsu organizētā modes skate. – Es to sauktu par lēkāšanu 50. – 80. gadu modē. Tie, kas zina modes attīstību, pazīs katru no modes ikonām, kas radušās attiecīgajā laikā. Protams, uz skatuves šie procesi būs attēloti visai nosacīti, arī klišejiski, bet atgriešanās modes pagātnē patiešām būs! Režisors Mihails Gruzdovs, sākot darbu pie Toma Stoparda lugas, mums, radošajai komandai, piedāvāja ar apģērbiem, frizūrām, kustībām un scenogrāfiju izveidot pagājušo gadu desmitu retrospekciju. Daudz skatījāmies mūzikas klipus, lai atsauktu atmiņā, kā cilvēki izskatījās un uzvedās, gūtu to gadu noskaņu.
Aktieri bija priecīgi, ka varēs pagātnē iejusties arī caur vizuālo tēlu – apģērbiem, parūkām, baķenēm. Saprotu, ka aktrisēm vienmēr gribas izskatīties labi, bet šoreiz viņas arī to varēja! Akvelīnai Līvmanei uzšuvām ļoti skaistu kleitu ar apakšsvārkiem. Tērps izcēla Akvelīnas šmaugo augumu ar lapsenes vidukli. Vita Vārpiņa iespaidīgi izskatās 80. gadu tērpā un kuplajā parūkā ar lokainajiem matiem. Atceros no bērnības, arī manai mammai bija parūka. Toreiz tas bija modes kliedziens, neviena neslēpa, ka nēsā parūku. Arī vīriešus izrādē pārvērtu. Ģirts Ķesteris tēla veidošanā neiebilda pret parūku, un tā nu viņam uz skatuves tagad ir kupli mati. Kad skatos uz iepriekšējo laiku modi, tā reizēm šķiet smieklīga un naiva, bet lai kāda, mode ik pēc laika atgriežas. Manas meitas paaudze atkal sāk ģērbties kā 80. gados. Man tas liekas ārprāts, bet tā nu tas ir. -Šai teātra sezonai jūs esat radījusi bezgala skaistus kostīmus Valmieras aktieriem. Izrādes “Zojkina kvartira” tērpi citē 20. gadsimta sākumu, vēl senāku laiku – 19. gadsimtu – izrāde “Mežainis”. Ir pat tāda sajūta, ka tērpi runā par personāžu domām! – Iestudējot Čehova lugu “Mežainis”, režisors Felikss Deičs aicināja pieturēties pie laikmeta – 19. gadsimta vidus – un reizē šo laiku abstrahēt. Par pamatu paņēmu vienu audumu, bet to krāsojām dažādos toņos, veidojot visus tērpus pasteļa gammā. Ar tiem skatuves telpā centos radīt vasarīgu iespaidu, to, ka spilgtajā saulē un reizē no jūtām visi personāži ir it kā apdedzinājušies. Šīs izjūtas aktrise Māra Mennika nospēlē izcili.
– Kādu izrāžu veidošanā strādājat pašreiz? – Pie iestudējumiem Krievijas teātros, tāpēc brīnos, kā īsajā brīdī, uz kādu esmu ieradusies Latvijā, paguvāt mani sazvanīt. Nupat mēs, latviešu radošā grupa, režisora Viestura Meikšāna vadībā pabeidzām darbu izrādei Maskavas Dailes teātrī, tāpēc diezgan bieži nācās braukt turp. Tagad mani gaida darbs Novosibirskas Operas un baleta teātrī, kur muzikālas izrādes režiju veido Rēzija Kalniņa.
– Kādu gaisotni izjutāt Maskavā? – Pašā teātrī strādā ļoti izcili, strādāt griboši un pretimnākoši cilvēki. Bija patīkama gaisotne kā teātrī, tā veikalos, bet uz ielām nācās redzēt pret Putinu vērstās sanāksmes. Manā krievu valodā
akcentu var just, bet Maskavā ir tāds ļaužu sajaukums, ka akcentam tur nepievērš uzmanību. Un tas laiks, kad
īpaša uzmanība tika pievērsta Baltijas valstīm – disidentēm, kuras bija politiskais bieds, ir pagājis. Pašlaik Krievijā ir citas problēmas – iekšējās.
– Jūsu jaunākā personālizstāde “Vecums” guva profesionāļu ievērību, veikumu novērtēja kā izcilu darbu Latvijas mākslā, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm. Bijāt viena no kandidātēm Purvīša balvas saņemšanai mākslā. Cik svarīga jums ir atzinība? – Māksliniekiem patīk, ja viņus novērtē. Man ļoti patīk, ja paslavē, tāpēc saņemtā atzinība ir glaimojoša. Taču tagad esmu pārliecinātāka par sevi, tāpēc atzinība par paveikto ir kā apstiprinājums tam, ko daru. Šobrīd saņemt atzinību man nav tik svarīgi, kā bija jaunībā. Kad esi jauns un nepieredzējis, tā gribas saņemt balvas! Katru neatzīmēšanos savulaik iznāca uztvert šausmīgi traģiski. Risinot mākslā vecuma tēmu, ir gan mans izbrīns, gan izbīlis. Es gribēju pateikt, ka vecums – tās nav tikai skumjas, ka veci cilvēki kļūst ļoti patiesi un tādējādi reizē maigi. – Jūsu radošajā ceļā bijušas arī Cēsis – vieta personālizstādes veidošanai, iespēja izpausties kā kostīmu māksliniecei izrādē, kas papildina pilsētas vēsturi! – Cēsis ir pasaku pilsēta. Vien braukšana uz Cēsīm man vienmēr radījusi baudu. Aizbraucu turp un visu cerēto saņemu. Piemēram, tovasar, kad ar Valmieras teātri pilsdrupās veidojām brīvdabas izrādi “Latviešu laiks”. Cēsu lielums ir tik pateicīgs harmoniskai dzīvošanai! Pati pilsēta ir aktīva, tajā netrūkst kultūras notikumu, turklāt visur ir vēstures elpa un jūtama arī dabas klātbūtne. Ļoti harmoniski. Varbūt mums, kas Cēsīs nedzīvojam, tā izskatās tikai pa gabalu? Otru pilsētu no Latvijas pasaku sērijas varu iedomāties vien Kuldīgu. – Strādājot pavadāt laiku
darbnīcās, laiks paiet ceļā – vai pietiekami atliek brīvu brīžu, lai pamanītu gadalaiku skaisto maiņu, vai to, ka šobrīd skaisti snieg? – Pamanu gan! No Maskavas Latvijā atgriezos tieši uz Ziemassvētkiem, līdz pat Jaunajam gadam visu nedēļu pavadīju laukos, izbaudot dabas klātbūtni. Arī ikdienā ļoti bieži stāvu pie loga un skatos laukā. Tie ir brīži, kad sakārtojas domas. Citādi nemaz nevarētu pastrādāt. Mairita Kaņepe
Komentāri