Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

“Mājās noteikti atgriezīsimies, bet Latvija vienmēr paliks mūsu sirdīs”

Anna Kola
07:04
02.01.2023
51
Ukraini Copy 2

Kharebinu ģimene no Ukrainas par savu pašreizējo mājvietu izvēlējusies Cēsis. Te ir citādi nekā viņu mājvietā Dienvidukrainā, bet sirsnība, ar kādu ģimene uzņemta pie mums, radījusi patiesu saikni.

Piespieda pilsētā iebraukušie tanki

Olga, viņas vīrs Sergejs un meita Jana, kurai ir astoņi gadi, sevi atzīst par draudzīgu un prieka pilnu ģimeni. Taču Olga kļūst domīga, klusa, stāstot, kā nokļuvuši Latvijā. Pirms astoņiem mēnešiem pieņemtais lēmums pamest Ukrainu nav bijis viegls. “Tā noteikti ir gandrīz visiem ukraiņiem. Kaut piedzīvo reālo kara situāciju savu māju tuvumā, izlemt, ka drošāk ir aizbraukt, pamest mājas, vienalga ir ļoti grūti. Realitāte, kas 21.gadsimtā šķiet teju neiedomājama, ka pilsētā iebrauc tanki un krievu karavīri, tomēr mūs piespieda rīkoties un pieņemt šo smago lēmumu .”

Viņa teic, ka brīdī, kad devušies prom, ģimenei bijis pietiekami daudz laika apdomāt, kurp doties, bet, ņemot vērā apstākļus, galvās valdījis juceklis, haoss, bijis grūti racionāli spriest, kas un kā būs labāk. “Daudz bija neskaidrā. Kurp doties? Kas mūs tajā vai citā vietā sagaidīs? Kāda tur būs nākotne? Izvēļu bija pietiekami, jo faktiski visas Eiropas Savienības valstis mūs, ukraiņus, bija gatavas uzņemt. Bet kurā valstī varēs atgūt sirdsmieru? Tādas tobrīd bija domas,” stāsta Olga.

Taujāta par attiecībām ar krieviem šeit un Krievijā kopumā, Olga atkal kļūst domīga un atklāti teic: “ Ukraina vienmēr, visos laikos, Krieviju ir uzskatījusi par savu brāli. Neviens nekad negaida tādu rīcību no sava tuvākā – brāļa. Mani vecāki man sacīja, lai mēs neesam sarūgtināti par to, ka šeit, Baltijas valstīs, arī dzīvo daudz krievu, bet uz šejieni ir atbraukuši arī ļoti daudz ukraiņu. Tādēļ izlēmām, ka vēlamies doties uz Latviju.”

Te saprot ukraiņu ciešanas

Olgas ģimenei gan tobrīd Latvijā nav bijis paziņu. “Kad ieradāmies Rīgā, Ukrainas atbalsta centrā mums iesacīja doties uz Cēsīm. Kad šeit iebraucām, bijām pārņemti patiesi gaišu, pacilājošu emociju! Cēsis ir ļoti, ļoti maza, bet arī ļoti skaista un mājīga pilsētiņa. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi un silti, līdzpārdzīvojot par mūsu tautas ciešanām, tāpēc par vietējiem iedzīvotājiem ir tikai labas domas,” saka Olga.

Drīz pēc ierašanās Cēsīs Olgas vīrs Sergejs atradis darbu uzņēmumā, kas ražo moduļu mājas. Olga un Sergejs abi pēc profesijas ir frizieri, bet vīrs šajā jomā nestrādā. Savukārt Olgai ļoti patīk viņas profesija. “Esmu friziere jau sešpadsmit gadus. Turpinu arvien apgūt jaunas prasmes strādājot un pilnveidojoties,” saka Olga. “Diemžēl pagaidām neesmu atradusi darbu savā profesijā, bet tas man dod daudz laika, ko pavadīt ar meitu. Viņa mācās skolā attālināti un piedalās dažādos pulciņos.”

Jana mācās pirmajā klasē, radošās un arī ļoti aktīvās, kustīgās meitenes aizraušanās ir vingrošana un dejošana. Olga piebilst, ka meita sapņo kļūt par treneri vingrošanā, īpaši viņu saista gaisa akrobātika.

Ukraiņu Ziemassvētki ar dziesmām

Ziemassvētku gaisotnē jautāta par Kharebinu ģimenes tradīcijām, Olga uzreiz uzsver, ka ukraiņiem šo svētku svinēšanas paradumi ļoti atšķiras no pārējās Eiropas tradīcijām. “Mēs Ziemas­­­­­­­­­­­­­­­svētkus svinam tāpat kā citi pareizticīgie kristieši. Ziemas­­­­­­­svētkos vienmēr dodamies apciemot radus vai arī viņi brauc paviesoties pie mums. Radu tikšanās ir obligāts notikums Ziemas­svētkos.” Olga arī uzsver, ka galvenais ukraiņu Ziemas­svētku ēdiens ir kutja – vārīti kvieši ar magoņu sēklām, medu, valriekstiem un rozīnēm -, bet neiztrūkstoši uz mielasta galda ir divpa­dsmit ēdieni.

“Pēc svētkiem ir paraža apciemot vecvecākus, aiznest daļu mielasta, kuri pret to dalās ar dāvanām mazbērniem. Tāpat, protams, Ziemassvētki nav iedomājami bez dziesmām. Bērni vienmēr dzied Ziemassvētku dziesmas un runā dzejoļus, par to no tuvējiem radiem, kaimiņiem saņemot sīkas dāvaniņas. Pastāv ticējums, jo vairāk dziedātāju mājās uzņemat, jo lielāka bagātība un veiksme mājiniekus piemeklēs jaunajā gadā!”

Ņems līdzi mīļas atmiņas

Kharebinu ģimene dzīvojusi Ukrainas dienvidu daļā, Her­sonas pilsētā. Pēc ukraiņu standartiem tā gan ir samērā ne­liela,tikai 300 tūkstoši iedzīvotāju. Stundas brauciena attālumā ir Melnā jūra, vasarās tur ģimene pavadījusi nedēļas nogales.

Olga saka, ka Cēsis šobrīd ir kļuvušas par mājvietu viņu ģimenei un doma par to, ka kaut kad būs jāatgriežas dzimtenē – lai arī pēc tās visi trīs ilgojas – mazliet skumdina, jo būs jāpamet dzīves­vieta šeit. “Ukraina tomēr ir mūsu mājas, un mēs tur noteikti atgriezīsimies. Par Latviju mūsu sirdīs vienmēr paliks siltas, mīļas atmiņas!”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
131

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
627
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
242

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi