Kharebinu ģimene no Ukrainas par savu pašreizējo mājvietu izvēlējusies Cēsis. Te ir citādi nekā viņu mājvietā Dienvidukrainā, bet sirsnība, ar kādu ģimene uzņemta pie mums, radījusi patiesu saikni.
Piespieda pilsētā iebraukušie tanki
Olga, viņas vīrs Sergejs un meita Jana, kurai ir astoņi gadi, sevi atzīst par draudzīgu un prieka pilnu ģimeni. Taču Olga kļūst domīga, klusa, stāstot, kā nokļuvuši Latvijā. Pirms astoņiem mēnešiem pieņemtais lēmums pamest Ukrainu nav bijis viegls. “Tā noteikti ir gandrīz visiem ukraiņiem. Kaut piedzīvo reālo kara situāciju savu māju tuvumā, izlemt, ka drošāk ir aizbraukt, pamest mājas, vienalga ir ļoti grūti. Realitāte, kas 21.gadsimtā šķiet teju neiedomājama, ka pilsētā iebrauc tanki un krievu karavīri, tomēr mūs piespieda rīkoties un pieņemt šo smago lēmumu .”
Viņa teic, ka brīdī, kad devušies prom, ģimenei bijis pietiekami daudz laika apdomāt, kurp doties, bet, ņemot vērā apstākļus, galvās valdījis juceklis, haoss, bijis grūti racionāli spriest, kas un kā būs labāk. “Daudz bija neskaidrā. Kurp doties? Kas mūs tajā vai citā vietā sagaidīs? Kāda tur būs nākotne? Izvēļu bija pietiekami, jo faktiski visas Eiropas Savienības valstis mūs, ukraiņus, bija gatavas uzņemt. Bet kurā valstī varēs atgūt sirdsmieru? Tādas tobrīd bija domas,” stāsta Olga.
Taujāta par attiecībām ar krieviem šeit un Krievijā kopumā, Olga atkal kļūst domīga un atklāti teic: “ Ukraina vienmēr, visos laikos, Krieviju ir uzskatījusi par savu brāli. Neviens nekad negaida tādu rīcību no sava tuvākā – brāļa. Mani vecāki man sacīja, lai mēs neesam sarūgtināti par to, ka šeit, Baltijas valstīs, arī dzīvo daudz krievu, bet uz šejieni ir atbraukuši arī ļoti daudz ukraiņu. Tādēļ izlēmām, ka vēlamies doties uz Latviju.”
Te saprot ukraiņu ciešanas
Olgas ģimenei gan tobrīd Latvijā nav bijis paziņu. “Kad ieradāmies Rīgā, Ukrainas atbalsta centrā mums iesacīja doties uz Cēsīm. Kad šeit iebraucām, bijām pārņemti patiesi gaišu, pacilājošu emociju! Cēsis ir ļoti, ļoti maza, bet arī ļoti skaista un mājīga pilsētiņa. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi un silti, līdzpārdzīvojot par mūsu tautas ciešanām, tāpēc par vietējiem iedzīvotājiem ir tikai labas domas,” saka Olga.
Drīz pēc ierašanās Cēsīs Olgas vīrs Sergejs atradis darbu uzņēmumā, kas ražo moduļu mājas. Olga un Sergejs abi pēc profesijas ir frizieri, bet vīrs šajā jomā nestrādā. Savukārt Olgai ļoti patīk viņas profesija. “Esmu friziere jau sešpadsmit gadus. Turpinu arvien apgūt jaunas prasmes strādājot un pilnveidojoties,” saka Olga. “Diemžēl pagaidām neesmu atradusi darbu savā profesijā, bet tas man dod daudz laika, ko pavadīt ar meitu. Viņa mācās skolā attālināti un piedalās dažādos pulciņos.”
Jana mācās pirmajā klasē, radošās un arī ļoti aktīvās, kustīgās meitenes aizraušanās ir vingrošana un dejošana. Olga piebilst, ka meita sapņo kļūt par treneri vingrošanā, īpaši viņu saista gaisa akrobātika.
Ukraiņu Ziemassvētki ar dziesmām
Ziemassvētku gaisotnē jautāta par Kharebinu ģimenes tradīcijām, Olga uzreiz uzsver, ka ukraiņiem šo svētku svinēšanas paradumi ļoti atšķiras no pārējās Eiropas tradīcijām. “Mēs Ziemassvētkus svinam tāpat kā citi pareizticīgie kristieši. Ziemassvētkos vienmēr dodamies apciemot radus vai arī viņi brauc paviesoties pie mums. Radu tikšanās ir obligāts notikums Ziemassvētkos.” Olga arī uzsver, ka galvenais ukraiņu Ziemassvētku ēdiens ir kutja – vārīti kvieši ar magoņu sēklām, medu, valriekstiem un rozīnēm -, bet neiztrūkstoši uz mielasta galda ir divpadsmit ēdieni.
“Pēc svētkiem ir paraža apciemot vecvecākus, aiznest daļu mielasta, kuri pret to dalās ar dāvanām mazbērniem. Tāpat, protams, Ziemassvētki nav iedomājami bez dziesmām. Bērni vienmēr dzied Ziemassvētku dziesmas un runā dzejoļus, par to no tuvējiem radiem, kaimiņiem saņemot sīkas dāvaniņas. Pastāv ticējums, jo vairāk dziedātāju mājās uzņemat, jo lielāka bagātība un veiksme mājiniekus piemeklēs jaunajā gadā!”
Ņems līdzi mīļas atmiņas
Kharebinu ģimene dzīvojusi Ukrainas dienvidu daļā, Hersonas pilsētā. Pēc ukraiņu standartiem tā gan ir samērā neliela,tikai 300 tūkstoši iedzīvotāju. Stundas brauciena attālumā ir Melnā jūra, vasarās tur ģimene pavadījusi nedēļas nogales.
Olga saka, ka Cēsis šobrīd ir kļuvušas par mājvietu viņu ģimenei un doma par to, ka kaut kad būs jāatgriežas dzimtenē – lai arī pēc tās visi trīs ilgojas – mazliet skumdina, jo būs jāpamet dzīvesvieta šeit. “Ukraina tomēr ir mūsu mājas, un mēs tur noteikti atgriezīsimies. Par Latviju mūsu sirdīs vienmēr paliks siltas, mīļas atmiņas!”
Komentāri