Arta Aleksandra Korņējeva ir skolotāja. Liepas pamatskolā viņa māca matemātiku, inženierzinības, vada robotikas pulciņu. Pati mācās, lai mācītu fiziku. Viņas vide ir skola, bet aicinājums – mācīties un mācīt.
- Septembris gada nogrieznī skolotājiem ir jaunā sākums. Pirmais skolas gada mēnesis aizskrējis.
- Septembrī sākas skolas laiks, ko vienmēr esmu gaidījusi. Dzīve mani tā vedusi, ka visu mūžu esmu pavadījusi skolā – mācoties vai mācot. Studējot domāju, tā arī būs – visa dzīve paies skolā. Vēl man septembris saistās ar skaisto rudeni. Dzīvoju Siguldā, rudens zelta laikā gāju uz pilsdrupām un baudīju ainavu. Šis septembris atnāca ar atkal jauniem uzdevumiem. Bērni gaidīja, kad varēs satikt klases biedrus, skolotāji – skolēnus. Esam satikušies, lai mācītos, krātu zināšanas.
– Kāds ceļš aizveda uz pedagoģiju?
– Reiz pusaudzes gados mammai pateikts teikums: “Gribu būt skolotāja!” Mamma mani turēja pie vārda. Man rados nav skolotāju, esmu pirmā, bet bērnībā apkārt bija daudzi skolotāji. Viņi bija tuvi un sirsnīgi, no viņiem paņēmu priekšzīmi dzīvei.
Studēju Lielbritānijā Kingstonas universitātē. Pati pēros cauri nātrēm un guvu lielu dzīves pieredzi. Bija neatkarība, mācījos patstāvību. Sākumā viss bija jauns, bija jāpierod, jāapgūst. Kad studēju, arī strādāju, kolēģi, uzzinot, ka tā ir matemātika, teica: “Matemātika ir universāla valoda, var uzrakstīt vienādojumu, un to sapratīs gan anglis, gan ķīnietis.” Skolotājs matemātiku var mācīt jebkur. Studiju kursā pedagoģija papildus bija trešajā kursā un iegūstot maģistra grādu.
– Ne jau bieži, iegūstot izglītību citur, jaunieši atgriežas.
– Strādāju jaukā skolā un kolektīvā, bet vide nebija mana. Bieži vien sevi pieķēru, domājot, ka daru darbu, par to saņemu algu, bet nav mana vieta. Ir cilvēki, kuri jūtas tāpat, bet viņiem būtiskākais ir, cik nopelni, man ne. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc atgriezos.
– Kad atgriezāties, par dzīvesvietu izvēlējāties Liepu.
– Kādu laiku nestrādāju, tad piezvanīju uz skolu, direktore uzaicināja uz sarunu un bija pārsteigta, ka man uz skolu tikai jāpāriet pāri ielai. 20.augustā pirms sešiem gadiem sāku strādāt.
– Strādājāt skolā Lielbritānijā un tad Latvijā, atšķirības lielas?
- Ir divas mašīnas, abas brauc, bet katra citāda. Nedomāju, ka var salīdzināt. Anglijā ir gan labas lietas, gan tādas, kuras uzskatu Latvijā strādā labāk. Vispirms man bija jāsaprot, kas kurai klasei tiek mācīts. Sākās kompetenču izglītība. Pirmajā gadā bija ļoti sarežģīti, katrs pats meklēja metodiskos materiālus, domāja, kā mācīt. Matemātikā tagad ir pieejami metodiskie materiāli, jau ir arī pirmās grāmatas. Man patika, ka Lielbritānijā visiem skolēniem jau no 1.klases ir formastērpi, tā visi ir vienlīdzīgi, un forma disciplinē. Pie žaketes ir skolas emblēma, un redzams – esmu no tās skolas. Skolas formas un pie tās arī emblēma ir Siguldas ģimnāzijā, kas patīk gan skolēniem, gan vecākiem.
– Kā ieinteresēt un iemācīt bērnam matemātiku?
– Nezinu. Matemātika, tā ir algebra, ģeometrija, pēdējos gados arī statistika. Kā mācīt, tas ir skolotāja ziņā. Pagājušajā mācību gadā viena klase bija ekskursijā dabas takās un gids jautāja: “Kuram patīk matemātika?” Koris atbildēja: “Skolotājai Artai!” Sapratu, ka arī viņiem. Esmu jautājusi, vai viņiem patīk matemātika, un runa nav par to, vai padodas vai ne, bet vai patīk. Skolēni atzīst, ka matemātika ir feina. Kā tas notiek, nezinu. Šajā mācību gadā mācu no 6. līdz 9.klasei.
– Matemātika kļūst aizvien sarežģītāka, vai tikai tā šķiet?
– Valsts izglītības satura centra matemātikas mācību satura vecākais eksperts Jānis Vilciņš teica, ka matemātika atgriežas savā sākumpunktā, jo kādā brīdī tika pazaudēts paskaidrojums, pietika ar darbībām, bija zudusi jēga, sapratne par to, kas tiek darīts. Skolēni mācās ne tikai darbības ar skaitļiem, jāvērtē kopsakarībās – kādu rezultātu iegūsti, ko tas parāda un kā to izmantot. Tā ir domāšanas maiņa. Tā notiek arī citos mācību priekšmetos.
– Reizrēķins tāpat jāzina.
– Bez reizrēķina nekur, tas ir matemātikas labākais draugs. Ir labi, ja zini, kā iegūt rezultātu, bet vēl labāk, ja zini uzreiz. Ir lietas, kas jāzina. Tāpat kā viens ir pazīt burtus, otrs – izlasīt vārdus, bet svarīgākais ir saprast izlasīto.
- Arī skolā ienāk tehnoloģijas.
– Protams, matemātikā mākslīgais intelekts var palīdzēt, bet vienmēr ir skolotāja jautājums – kā tiki pie rezultāta. Ja apmulst, skaidrs, ka pats nav risinājis.
- Vairākus gadus vadāt robotikas interešu pulciņu.
– Jaunākajās klasēs skolēniem ir lielāka interese. Maziem bērniem patīk knibināties, kaut ko salikt kopā. Sadalīt klucīšus pareizās kastītēs iemācās bērnudārzā. Var domāt, ka nav taču sarežģīti salikt klucīšus, plāksnītes, bet ne katram pietiek pacietības. Ir konstrukcijas, kuras radot, jāveic nevis desmit, 15 soļi, bet 50 vai 70. Ja grūti nosēdēt mierā, izlasīt instrukciju, bet gribas skriet, tad rezultāta nav.
– Šajos sešos gados skolēni ir mainījušies?
– Vieglāk varētu spriest, ja būtu paralēlklases. Jaunākie grib vairāk darboties, knibināties, bet ne visur un vienmēr to var darīt. Ir grūti nosēdēt stundās.
– Kā matemātiku savienot ar kustībām, kad vairs nevar nosēdēt?
– Ir dinamiskās pauzes, kad sasitam kājas divas reizes, plaukstas trīs reizes, un, lūk, matemātika – attiecība divi pret trīs.
– Kas pašai patīk matemātikā?
– Tā ir skaista. To redzu visapkārt kā ģeometriju, aritmētiku. Bez matemātikas nekur. Interesants fakts – attālums no Zemes līdz Saulei attiecībā pret Saules diametru ir 108, attālums no Zemes līdz Mēnesim attiecībā pret tā diametru arī ir 108. Matemātika ir dabas harmonija. Mums apkārt daba ir ļoti skaista.
– Mācāt arī inženierzinības, tas ir jauns mācību priekšmets.
– Tas palīdz veidot dizaina domāšanu un ir tilts starp dabaszinībām, kas ir līdz 6.klasei, un fiziku 8.klasē. Tā ir praktiska darbošanās. Piemēram, no makaroniem jāuzbūvē drošs tilts. Darot, kļūdoties skolēni saprot, kas un kāpēc notiek, lai sasniegtu rezultātu. Pati apgūstu fiziku, lai varētu to mācīt skolēniem.
– Kāpēc trūkst matemātikas, fizikas, ķīmijas skolotāju?
– Tas ir sarežģīti. Darba slodze un novērtējums. Ir grūti mūsdienās būt skolotājam. Skolotājs ir tas, kurš ieliek nākotnei, bet tas netiek novērtēts. Jautājums, kāpēc tā ir, kad tas notika, kāpēc. Visi taču gājuši skolā, mācījušies.
– Kas jādara, lai skolotāja profesija būtu prestiža?
– Vispirms jau sabiedrības attieksmei jāmainās. Ir uzskats, ka, sēžot mājās, katrs zina labāk nekā tas, kurš dara. Ir pārāk daudz to, kuri grib mācīt, bet negrib nākt un darīt. Kad mācījos skolā, pret skolotājiem bija cieņa.
Aizvien neizprotu, kāpēc skolotājus pieņemts saukt vārdā. Lielbritānijā skolā nostrādāju trīs gadus, bērni nezināja, kāds ir mans vārds, no kurienes esmu. Viņiem biju mis Kornejeva, kad gāju prom, skolas avīzē bija raksts, kur pirmoreiz bija minēts, ka esmu Arta Aleksandra no Latvijas. Kad ejam pie ārsta, sakām, ka ejam pie daktera Krūmiņa, Kalniņa, nesakām taču pie daktera Jura vai Andra. Skolās ir pārāk liela familiaritāte. Man bija brīnišķīga matemātikas skolotāja Laganovska, viņas vārdu neatceros, varbūt arī zināju. Teikt skolotāja Laganovska bija cieņa pret skolotāju. Iespējams, tā ir pārņemta pieredze, bet vai laba? Mēs vidusskolā skolotājus saucām uzvārdos, kad atgriezos, sauca vārdos.
– Esat arī klases audzinātāja.
– Šogad 6.klasei. Savu iepriekšējo klasi aizvadīju. Kas ir audzinātāja? Mamma skolā. Viņi ir manējie.
– Neesat vīlusies profesijā?
– Katrai maizei sava garoza. Te ir mana vide.
– Kā bija iedzīvoties Liepā?
– Viegli. Liepa ir skaista, tā ģeogrāfiski atrodas pateicīgā vietā. Pilsētas drūzmu pazīstu un to negribu. Kāds kolēģis teica: “Zem manām kājām ir betons.” Viņš mīl pilsētu. Zem manām kājām ir zāle. Skolas kolektīvs pēdējos gados arī mainījies, ienāk jaunie, ienes citas vēsmas. Esam labs kolektīvs.
– Ko darāt brīvajā laikā?
– Darbs paņem daudz laika. Labprāt lasu. Man patīk klausīties skaistu mūziku, nevis troksni vai skaņu savārstījumu. Šad tad kaut ko uzšuju, kur, starp citu, bez matemātikas neiztikt. Patīk iet pastaigās, vasarā braukt ar laivu. Vienmēr ir, ko darīt.
Komentāri