Dienu pēc 4.maija svētkiem Vidzemes koncertzālē “Cēsis” ar multimmediālo monooperu “Cilvēka balss. Telefons” viesosies Latvijas izcilā operdīva Sonora Vaice, kuras balss skanējusi uz daudzām pasaules skatuvēm. Šobrīd viņa ir vadošā dziedātāja Operetes teātrī, kura paspārnē tapis šis iestudējums, un režisore ir pati S. Vaice.
Svētku priekšvakarā “Druvai” bija iespēja intervēt dziedātāju, runājām ne tikai par šo iestudējumu, kas ieguvis Lielo mūzikas balvu 2021 kategorijā “Gada uzvedums”, bet arī par valsts neatkarību un šī laika neatņemamo tēmu – karu Ukrainā, kas īpaši aktualizē neatkarības ideju.
– Vispirms varbūt par sajūtām, ka atkal var atsākt pilnvērtīgu koncertdarbību, kad noņemti visi pandēmijas radītie ierobežojumi, ar ko nācās rēķināties veselus divus gadus.
– Sajūtas, nenoliedzami, ir jaukas. Esmu priecīga, ka viss atsākas. Tikai ļoti gribētos, lai arī cilvēki to pieņemtu, jo šie divi gadi ļoti kardināli lika mainīt ieradumus. Diemžēl ļoti daudzi pieraduši būt mājās, kādam, iespējams, nav līdzekļu, lai apmeklētu pasākumus, arī tās ir pandēmijas sekas. Daļa pieraduši mākslu baudīt internetā, tāpēc kultūras vide ir tāda nedaudz pabojāta. Taču ir cerības, ka viss atkal atdzīvosies, bet laikam vajadzīgs laiks, lai iešūpotos.
– Ko jums nozīmē 4.maijs? Vai šobrīd uz to vērts paraudzīties citādi?
– Es ļoti gribētu, lai mēs saglabātu savu neatkarību. Atzīsim, ka mums priekšā ir nezināmais. Viens no nezināmajiem arī tas, kā sadalījusies sabiedrība. Redzam, kā pašreizējie notikumi sašķēluši cilvēkus. Un svarīgākais, vai cilvēki sapratīs, ka pāri visam ir cilvēcība, ka ir jābeidz karot. Jābeidz citam citu ienīst, jāmeklē cilvēcība. Man ir pazīstami daudzi krievi, kuri šobrīd Latvijā jūtas ļoti briesmīgi, jo tas, kas notiek Krievijā, ietekmē arī viņus, viņi to ļoti pārdzīvo. Viņi to neatbalsta, bet mēs arī pret viņiem neprotam izturēties toleranti. Tāpat kā neesam pratuši toleranti izturēties pret tiem krieviem, kuri kopā ar mums stāvēja pie neatkarības atgūšanas.
– Varbūt šis 4.maijs būtu laiks, kad īpaši novērtēt neatkarības vērtību? Iespējams, pirms kara Ukrainā to bijām sākuši uztvert kā kaut ko pašsaprotamu, bet tā taču ir milzīga vērtība.
– Tieši tā, tikai neatkarība jāprot noturēt. Katrai brīvībai ir sava maksa, katra brīvība ir jāprot pārvaldīt.
Manuprāt, šis karš parāda absolūtu diplomātijas fiasko. Tas parāda, ka pasaules diplomātija nav tādā līmenī, lai varētu lietas sarunāt. Traģiskākais, ka tas notiek 21.gadsimtā, kad ir tik daudz veidu, kā apmāca cilvēkus runāt, diskutēt, bet redzam, ka sarunu vietā jāņem ieroči. Tas liecina, ka kaut kas nav pareizi. Arī ar mežoņiem jāprot sarunāties. Dresētājus, kuri darbojas ar lauvām, taču apmāca, kā tikt galā ar šiem plēsoņām. Vai nemāca, kā sarunāties ar cilvēku, kurš sēž pie sarkanās pogas?
– 9.maijā dziedāsiet koncertā “Slava Ukrainai”. Lai arī no Krievijas un tās atbalstītāju puses tiek teikts, ka nevajag sportu, kultūru jaukt ar politiku, laikam tomēr māksliniekiem jāpauž sava nostāja?
– Jā, bet mākslinieki nevar saglābt to, ko nav varējuši izdarīt politiķi. Mēs jau varam tikai rīkot akcijas, tā paužot attieksmi. Ir atbalstāms, ka koncerts notiek tieši šajā dienā, un mēs dziedāsim ar vislielāko atdevi. Nezinu, vai mūs izdzirdēs Maskavā, bet mēs būsim skaidri pateikuši, ka esam pret šo karu, pret to, kas notiek Ukrainā. Un tomēr man ir sajūta, ka pasaules politiķi savu darbu nav paveikuši.
Traģiskākais, ka joprojām iet bojā cilvēki abās pusēs. Ja vienā pusē cilvēki vismaz saprot, par ko atdod dzīvību, otrajā karavīri pat īsti nesaprot, par ko cīnās, un tā ir viņu traģēdija.
– Jūsu radošā karjera plaša: galvenās lomas operās, lomas operetēs, koncerti ne tikai ar klasiskās operas repertuāru. Ko dod tāda dažādība?
– Ir dziedātāji, kuri izvēlas tikai vienu ceļu, bet man patīk izzināt. Nesaku, ka vienmēr viss izdodas, bet, ja man ir iespējas darīt ko jaunu, es piekrītu. Man patīk mēģināt, riskēt, un dzīve jau nemitīgi ko jaunu piedāvā. Pagājušajā gadā bija Operetes teātra iestudējums par mūsu valsts pirmo ārlietu ministru “Trīs zvaigznes. Zigfrīds”. Brīnišķīgs uzvedums ar lielisku Platona Buravicka mūziku. Darbs tika filmēts, filmēšanu paveicām astoņās dienās, un tā atkal bija jauna pieredze. Viens ir dziedāt uz skatuves, pavisam kas cits filmā.
– Šajā uzvedumā jums bija uzticēta Meirovica sievas Kristīnes Bakmanes loma. Vai, strādājot pie šī darba, vajadzēja vairāk iepazīt valsts dibināšanas laiku, Bekmanes personību?
– Noteikti, jā! Man tas laiks Latvijas vēsturē ļoti patīk, es gribētu uzņemt filmu par Kristīni Bakmani un pati spēlēt šo lomu. Viņā ir tik daudzas šķautnes, sievišķība, raksturs, un tas viss savijas ar to biznesa lēdiju, kāda viņa bija. Viņa bija pirmā, kas pagājušā gadsimta sākumā iedomājās, ka viņai Latvijā būs bizness ar lidmašīnām, ka viņas uzņēmums būvēs lidmašīnas. Ļoti interesanta un spilgta personība!
– Tagad par jūsu jauno iestudējumu, kas sastāv pat no divām monooperām. Kāpēc šāda izvēle?
– Vēl pirms pandēmijas Agija Ozoliņa – Kozlovska (Operetes teātra valdes priekšsēdētāja, radošā direktore – red.) man piedāvāja nodziedāt Frensisa Pulenka monooperu “Cilvēka balss”, taču sākās vīruss un iecere palika tikai iecere. Neskatoties uz to, domas rosījās, līdz sapratu – jādara. Domājām, ko likt pirmajā daļā, un tradicionāli tā ir Džankarlo Menoti monoopera “Telefons”. Nolēmu pie tā pieturēties, bet izdomāju, ka varētu radīt stāstu, kas apvieno abus darbus.
Man nepatika, ka abās ir telefoni, domāju, nebūs labi, ja es abās daļās dziedāšu telefonā. Pirmajā daļā telefona sarunas laikā viņa atvadās un operas beigās pakaras telefona vados. Radās ideja, ka otrajā daļā viņa jau ir nomirusi, cenšas atcerēties, kā nomira, tā ir kā kontaktēšanās ar dažādām savas dvēseles daļām. Bet kopumā viss stāsts ir par mīlestību, protams. Tas mums māca, ka dzīve ir jādzīvo tad, kad tā dota, jo pēc tam var tikai prātot, kā būtu, ja būtu. Arī tas labi sasaucas ar šo laiku.
– Šajā iestudējumā pati esat arī režisore. Vai viegli būt režisorei pašai sev?
– Jā (smejas)! Vismaz nav, kas runā pretī, varu darīt, kā gribu. Pasniegt tādu versiju, kādu gribu, kādu esmu izdomājusi! Man patīk!
– Vai nav tā, ka cilvēks pats sev to latiņu uzliek augstāk nekā kāds režisors?
– Esam jau tikai cilvēki. Ir latiņas, ko uzliek režisori, mēs cenšamies tur iedzīvoties, un tomēr mūsu daba agri vai vēlu parādās, to nevar noslēpt. Ir brīnišķīgi strādāt ar talantīgiem režisoriem, kuri iedod kādu pilnīgi jaunu domu virzienu. Varētu saukt režisorus, no kuriem esmu ieguvusi citādu skatījumu uz daudzām lietām. Esmu daudz mācījusies no viņiem, un šis bija pirmais mēģinājums darīt pašai. Kā teicu, sākot ieceri, ja kādam varu kaut ko nojaukt, tad tikai sev. Nevienu citu zem āmura nepalieku, ko pati darīšu, tā arī būs.
– Tas, ka iestudējums saņēma Lielo mūzikas balvu kā “Gada uzvedums” laikam rāda, ka izdarīts labi.
– Tas mums bija milzīgs pārsteigums! Mēs pat nebijām runas sagatavojuši. Pārsteigums bija jau tas, ka tikām nominēti, jo pirmo reizi veidoju režiju. Bet mums bija brīnišķīga komanda, un esmu pateicīga visiem! Uzveduma scenogrāfiju veidoja multimediju māksliniece Ineta Sipunova, kura man ļoti daudz iemācīja video izpratnē. Viņa jūt, ko man gribas, un pasniedz to daudz labākā variantā, nekā esmu iedomājusies. Es varbūt redzu lietas emocionālāk, varu izstāstīt sajūtas, viņa to spēj parādīt. Varētu saukt ikvienu no manas komandas, bez viņiem nekā nebūtu. Ko tas dod, ja sēžu gultā un sapņoju? Ja nav komandas, neko no iecerētā nevaru realizēt. Un režisoram ir svarīgi ļauties šiem cilvēkiem, kuri saprot un prot realizēt.
Un daudz deva mani muzikālie partneri: Nauris Indzers, ar kuru kopā daudz esam dziedājuši, mēs sajūtam viens otru; pianists Māris Žagars, kuru saucu par savu muzikālo sargeņģeli. Muzikālais materiāls ir sarežģīts, to nav viegli atcerēties, un zinu, ja gadījumā kaut kas notiks, Māris mani atkal ievadīs atpakaļ. Man ar viņu ir ļoti droši.
– Varbūt tagad uz šī režisora āķa esat uzķērusies un prātā ir nākamie iestudējumi?
– Neslēpšu, jā, ir doma. Man tiešām iepatikās būs režisorei un iepatikās tieši monooperas variants. Ja viss ritēs, kā cerēts, būs arī nākamais iestudējums.
Komentāri