
Linda Mūrniece. FOTO: no personīgā albuma
Rudenī apritēs trīs gadi, kopš bijusī politiķe, grāmatas autore, sabiedrībā zināmā Linda Mūrniece par savām mājām sauc Cēsu novadu. Linda “Druvai” pastāsta, kā nonākusi šajā puse, kā izdodas iedzīvoties, kā arī par saviem nākotnes plāniem.
-Kā nokļuvāt “Salnēnos”? Kāpēc tieši šī vieta Vecpiebalgas pusē?
-Vecpiebalgā nonācu nejauši. Gribēju lauku māju un pirms 13 gadiem nopirku savus “Salnēnus”. Bet – kā jau visas nejaušības – arī manējā izrādījās liktenīga. Rudenī būs trīs gadi, kopš te dzīvoju ikdienā. Sākumā gribēju mājiņu, kur pavadīt brīvdienas. Teicu, ka tas ir mans plāns B, jo laukos vienmēr būsi paēdis. Ja Rīgā nebūs darba, Rīga nepabaros, bet zemīte gan. Tā arī iznāk, tikai tagad tas ir mans plāns A, turklāt šobrīd vienīgais. Dzīvoju un strādāju “Salnēnos”, kur man ir viesu namiņš. Aktīvi iesaistos dažādās Vecpiebalgas norisēs un esmu iekļāvusies vietējā kopienā, vismaz pašai tā šķiet.
-Ja pareizi saprotu, esat dzimusi Dobelē, mācījusies Jūrmalā un Rīgā (tā saka “Vikipēdija”). Kā bija iedzīvoties tādā īstenā Vidzemes novadā?
-Esmu dzimusi Dobelē, bet tā ir vienīgā mana saikne ar šo pilsētu. Skolā mācījos Jūrmalā, tur arī nodzīvoju līdz 24 gadu vecumam kopā ar vecmammu. Dzīvojām Majoros, starp dzelzceļu un ielu, tāpēc vēl ilgi nevarēju aizmigt bez trokšņainas apkārtnes. Netālu bija jūra, māsīca Ilvija, kas, dzimusi Liepājā, par Jūrmalu saka – mazjūra. Jā, esmu izaugusi pie mazjūras. Pēc tam esmu dzīvojusi Pierīgā un Rīgā, pirms nonācu Vidzemē. Tagad saku, ka dzīvoju kalnos, jo mana māja atrodas 204 m virs jūras līmeņa. Iedzīvoties Vecpiebalgā neesot viegli, tā mani brīdināja jau laikus. Cilvēki te esot atturīgi un nepieņemot svešiniekus. Mani pieņēma, jo es nedevu iespēju mani nepieņemt – pati visus uzrunāju un centos būt pozitīva. Lielākoties tas ir atmaksājies. Bet ienācēja te es, protams, būšu vienmēr.
-Kas ir jūsu atklājumi, uzsākot dzīvot šajā Latvijas reģionā?
-Vispirms jau pārsteidza skaistā daba. Kalni un lejas. Ceļš, kurš vienmēr ved pret sauli, kā vietējie saka. Un neskaitāmie ezeri. Saka, ka Latgale esot zilo ezeru zeme, bet man šķiet, ka Piebalga ir īsta ezeru paradīze.
Pārsteidza vai, pareizāk, – bija jāmācās mierīgais dzīves ritms. Pēc Rīgas skriešanas un burzmas nonākt laukos ir izaicinājums. Izbraukt Cēsis ar auto es laikam joprojām neesmu iemācījusies. Tas arī ir īsts izaicinājums. Pat ar navigāciju var apjukt – kur brauc, tur priekšā šaura ieliņa vai aizliedzoša zīme. Bet skaistas tās mazās ieliņas, un Cēsis pašas ir ļoti skaistas.
-Tiekoties ar lasītājiem pēc grāmatas “Meitene ar pistoli uz jumta” izdošanas, pabūts dažādos Latvijas novados. Vai, jūsuprāt, ir atšķirības, piemēram, starp lasītājiem lielākās pilsētās un laukos, starp kurzemniekiem un vidzemniekiem, un tamlīdzīgi?
-Lasītāji ir dažādi, bet vienojošais ir tas, ka uz tikšanos ar mani lielākoties nāk sievietes. Visos novados. Ir bibliotēkas, kur cilvēki uzdod jautājumus, un ir bibliotēkas, kur cilvēki vēlas dzirdēt tikai stāstījumu. Bet visur ir bijušas ļoti sirsnīgas tikšanās. Visur esmu saņēmusi daudz labas enerģijas, ziedus, arī pa medus burciņai vai konfekšu kastei.
Esmu braukusi ļoti tālus ceļus, piemēram, uz Penkuli un Krimūnām, kas ir Dobeles novadā, no Vecpiebalgas ceļā tas aizņem apmēram trīsarpus stundu. Bet man patīk braukt, un tā uzzinu arī par vietām, kuras citādi neiepazītu.
-Kaut kur manīju novīdam informāciju, ka tapšanas procesā ir nākamā grāmata. Tā ir? Vai tā vēl top rakstīta, vai ir uzsākts garais izdošanas process?
-Grāmata jau ir uzrakstīta, un redaktore Evita Mamaja to ir izlabojusi. Mākslinieks ir izvērtējis bildes, gatavs ir arī vāks. Tā ka drīzumā to sāks drukāt.
-Par ko tā būs?
-Nosaukums ir “No Romas līdz Vecpiebalgai”. Mana dienasgrāmata no kovida pandēmijas sākuma, kad aizvēru Romas viesnīcu Rīgā (L.Mūrniece tajā laikā bija šīs viesnīcas vadītāja – red.), domāju, lasot šo dienasgrāmatu, cilvēkiem kļūs skaidrāki tā laika notikumi. Daudzi uzzinās, kā valdība tolaik nepalīdzēja uzņēmējiem, bet tieši pretēji – traucēja. Tā ir mana pēdējo piecu gadu dzīve. Par to, kā pandēmijas dēļ viss mainījās un kā es pakāpeniski kļuvu par vecpiebaldzēnieti. Atkal caur manu privāto skatījumu saprotami var izlasīt arī vēsturiskus notikumus.
-Par ko pati sevi uzskatāt vairāk – par bijušo politiķi, rakstnieci/ grāmatu autori vai varbūt viesmīlības jomas uzņēmēju?
-Tas ir jautājums, ko man vienmēr uzdod bibliotēkās. Kā mani pieteikt? Un es vienmēr atbildu, ka daudzās jomās esmu bijusī – ministre, politiķe, vienīgā sieviete Latvijā ar tādu karjeru kā man. Šobrīd mana mīļākā loma joprojām ir mammas loma saviem lielajiem bērniem, kurus cenšos atbalstīt. Un esmu saimniece savos “Salnēnos”, vienlaikus arī apkopēja, sētniece, istabene, trauku mazgātāja – daru visu pati, jo esmu vienīgais cilvēks, uz ko paļaujos, lai viesi namiņā saņemtu to, pēc kā atbraukuši. Ceru gan reiz satikt kādu, uz ko varu paļauties kā uz sevi, tas atvieglotu dzīvi.
-Kas pašlaik ir jūsu tuvākās un tālākās iecerēs?
-Tuvākais plāns ir jaunās grāmatas izdošanas aktivitātes, kas paredz arī tās atklāšanu 2.augustā. Tā notiks “Salnēnos”, kur aicināšu arī vietējos, jo daudzi no viņiem ir pieminēti grāmatā. Domāju, būs jauki svētki visiem.
Vēl es intensīvi strādāšu, jo vasara namiņā ir ļoti aizņemta. Ciemošos arī bibliotēkās, iespējams, kādā jau pastāstīšu par abām grāmatām.
Plānā ir vēl divas grāmatas, kuras esmu apspriedusi ar izdevniecību “Latvijas mediji”, bet noteikti tikai rudenī tikšu līdz rakstīšanai. Šobrīd mēģinu savest kārtībā arī savus gandrīz divsimt gadus vecos “Salnēnus”, lai ziemā nesaltu.
Kopumā – dzīvot dzīvi un baudīt to.
Komentāri