Irēna Cābute ir mundra, garastāvoklis labs. “Saulīte atgriezusies, kad tieku ārā, uzreiz jūtos labāk,” saka Irēna. Līgatniešiem pazīstamā matemātikas skolotāja janvārī nosvinēja 90.jubileju.
Bērnības lolota
Irēna ir cēsniece. Vecākiem Annai un Kārlim Kego toreiz L.Katrīnas ielā 6, blakus Saulīškrogam pie baznīcas, bija neliela bodīte. “Vecāki tirgoja visu. Man vēl saglabājies lielais klūgu grozs, ar ko tēvs gāja uz tirgu. Biju lutināts bērns, ar vecotēvu gāju pastaigās. Laikam jau dzīvojām labi, bērnības fotogrāfijās esam skaisti ģērbti. Man rokās bija rozā lācītis, brālim dzeltens. Nejutu, ka kaut kā būtu trūcis,” atmiņās kavējas Irēna.
Viņa šķirsta albumu, kuru vecāki dāvinājuši 1947.gadā, beidzot pamatskolu. Tajā skolas un institūta gadu fotogrāfijas. “Man bija garas bizes,” bilst Irēna. Viņa pastāsta par katru bildēs redzamo skolotāju un velta viņiem labus vārdus. “Mācījos 2.pamatskolā. Kā man patika Ēvalda Švinkas dabas zinību kabinets! Skolas dzīve bija interesanta. Man visi priekšmeti padevās, beidzot skolu, vienīgi fizikā bija četrinieks. Toties brālis kļuva par fizikas skolotāju,” stāsta seniore.
Kad pazūd mājas
Kad ienāca krievi, Kego ģimenes veikalu un māju nacionalizēja. “Esmu piedzīvojusi piecas varas, katra kaut ko dzīvē mainīja,” atzīst līgatniete un piebilst, ka tēvs savu arodu nepameta un visu mūžu strādāja par pārdevēju dažādos veikalos.
Irēnai no kara laika spilgtā atmiņā uzlidojums Cēsīm. “Pagrabā bija tāda kā patvertne, mājai priekšā bija salikti smilšu maisi. Atceros, kā sēdēju tētim klēpī un drebēju. Kad beidzās uzlidojums, vecāki nolēma, ka jāiet uz Lenčiem, tur dzīvoja paziņas. Kad nonācām galā, tālumā bija redzama baznīca, tad vecāki sprieda – kamēr būs baznīca, būs mūsu māja. Vecaistēvs bija pateicis, ka nekur neies, paliks Cēsīs, bet nākamajā dienā arī viņš atnāca. Atmiņā, kā viņš teica: “Ko tad es tur viens darīšu, kad apkārt viss degs.” Pēc kārtējā nakts uzlidojuma tēvs aizgāja uz pilsētu, atgriezās un pateica, ka mums nekā vairs nav. Viss kvartāls bija nodedzis. Bijām palikuši bez mājām,” skaudrās atmiņās kavējas Irēna. Ģimenei nācās dzīvot pie radiem, tad īrēt dzīvokli Karavica mājā Rīgas ielā.
Studijas institūtā
Jau skolas laikā Irēnai bija skaidrs, ka viņa būs skolotāja, jo bija pārliecināta, ka visskaistākais darbs ir būt skolotājam un labot burtnīcas. Viņa gan piebilst, kad tas bijis jādara, vairs nebūt tā nelicies.
“Nezinu, vai var būt labāks institūts par to, kāds bija Cēsīs. Mūs mācīja vecā kaluma pedagogi. Institūta sabiedriskā dzīve bija aktīva. Dejoju deju kolektīvā, brālis dziedāja korī pie Imanta Kokara. Institūtā bija mākslas vingrošana. Jāsaka gan, kāda tur mākslas vingrošana, ja salīdzina ar šodienu, bet tolaik tas bija kaut kas. Braucām uz sacensībām,” pastāsta Irēna un rāda fotogrāfiju, kurā meitenes vingrotāju tērpos, aizmugurē pie sienas liela Staļina bilde.
Izsūtīšanu laiks atmiņā ar satraukumu un neziņu. Tēvs vairākkārt tika izsaukts uz čeku, par ko tur runāts, nekad nestāstījis, bet ģimeni izsūtīšana neskāra. “Atceros, kad Staļins nomira, skanēja sēru mūzika, apkārt melnas lentes. Mēs institūtā priecājāmies, ka vismaz labi, ka nenomira Sieviešu dienā, varēs svinēt,” stāsta Irēna.
Kad otrajā kursē bija jāizvēlas, kādu mācību priekšmetu gribētu mācīt, Irēna izvēlējās matemātiku. “Tur kursā bija vairāk puišu,” viņa atsmej par izvēli.
Skolot paaudzes
Pēc institūta absolvēšanas 1953.gadā Irēnu nosūtīja darbā uz Ozolu skolu. “To, kur tagad saimnieko komponists Jānis Lūsēns. Pagājušajā rudenī aizbraucu, viss tā mainījies. Bet atmiņas par to laiku labas,” saka skolotāja. Pēc trim Ozolu skolā nostrādātiem gadiem viņa interesējās par darbu tuvāk Cēsīm. Bija piedāvājums kolonijā, bet visi ieteica, ka tur labāk darbā neiet. Līgatnes pamatskolā vajadzēja matemātikas skolotāju.
“Par skolotāju nostrādāju 57 gadus, man bija 76 gadi, kad pavisam aizgāju pensijā. Jau biju pensijā, kad aicināja pastrādāt. Neņemšot jaunu skolotāju, ja bērnu aizvien mazāk. Klausījos par jaunajām mācīšanas metodēm, tad mācību pārzinei prasīju, ko tas nozīmē, viņa tik atteica – tas pats vecais, tikai jauni nosaukumi. Strādāju tāpat kā līdz tam. Pēdējā mana darba gadā skolai bija atestācija. Ieradās komisija vērtēt manu stundu 3.klasē. Neuztraucos, cik tad ilgi strādāšu, kā būs, tā būs. Pēc stundas mani slavēja,” pastāsta pensionētā matemātikas skolotāja un atzīst, ja tagad strādātu, sen no skolas būtu padzīta, jo stundās bez disciplīnas nekas neiznāks. Jaunākās kolēģes vēl pēc gadiem teikušas, ka Irēna tiktu galā ar klasi. Viņas pacietība, miers, attieksme pret skolēniem spējusi atbruņot pat lielākos palaidņus.
Skolotāja atceras, ka savulaik Līgatnes pamatskolā bija paralēlklases, katrā pa 30 bērniem. “Ar zēniem sapratos labāk, meitenēm vecākajās klasēs jau parādās raksturi, interesē ne tikai mācības. Katram cilvēkam ir iedots kas savs. Ja visi būtu matemātiķi vai literāti, tas taču būtu traki,” teic līgatniete. Skolotāja ar mīļumu un lepnumu stāsta par saviem skolēniem. Reiz praksē bijusi studente, bet viņu pārbaudīt atbraukusi pasniedzēja, skolotājas Irēnas Cābutes bijusī skolniece. Ar gandarījumu viņa atceras, kā nu jau pasniedzēja stāstījusi, ko pārņēmusi no savas skolotājas.
Darīt, lai dzīvotu labāk
Līgatnē Irēna satika Imantu. Stāstot par viņu, vārdos mīlestība un cieņa. “Viņš bija miera mika, darbīgs, arī sabiedrisks atšķirībā no manis. Imants mani lutināja,” klusi saka Irēna. Abi dzīvoja Imanta mātes mājā, vēlāk uzcēla piebūvi. Lai to izdarītu, audzēja puķes un agros kartupeļus. “Man bija kauns stāvēt Cēsīs tirgū, to darīja vīrs. Vedām uz Ļeņingradu agros kartupeļus. Imants izgāja uz šosejas, turēja mašīnas, kura varētu aizvest. Vēlāk arī pati braucu. Tur gājis visādi,” pastāsta līgatniete. Vienreiz aizbraukuši, bet tirgošanās nevedās. Tad kāds izstāstīja, ka kādā vietā aiz Ļeņingradas kartupeļus labi pērk. Imants aizbraucis, Irēna palika Ļeņingradas tirgū, nakti pavadīja tirgus būdā. “Visu nakti tirgotāji, dienvidnieki, trokšņoja, kārtoja savas lietas. Tā nudien bija traka nakts,” atceras Irēna.
Ko nozīmēja 70.gados uzcelt māju, zina vien tie, kuri to darīja. “Toreiz nauda bija, bet neko nevarēja dabūt, tagad otrādi – veikali pilni, naudiņas maz. Kur tikai nebraucām meklēt celtniecībai vajadzīgo. Tolaik glauni skaitījās, ka mājā ir kamīns. Mums arī vajadzēja. Esmu visus izdevumus sīki pierakstījusi, pat talkā izdoto naudu. Dārgi jau tā māja sanāca,” stāsta Irēna.
Ģimenē bija motocikls ar blakusvāģi, bet Irēna ļoti gribēja braucamo ar jumtu. “Iestājos mašīnu rindā. Bet necerēti ātri pienāca ziņa, ka viens no “Moskviča” atteicies. Viss bija jādara steigā. Līgatnē krājkasē tik lielu naudu izņemt nevarēja, bija jābrauc uz Cēsīm, tad uz Rīgu pēc mašīnas. Labi, ka bijušais audzēknis izvadāja,” satraukuma pilno notikumu pastāsta līgatniete.
Gan ar Imanta darba biedriem ražotnē “Rekords”, gan draugiem vasarās izbrauktas daudzas tagad jau kaimiņvalstis. “Kopā ar draugiem trīs mašīnās braucām. Nakšņojām teltīs, parasti pie kādas upes vai ezera, vīri makšķerēja, ugunskurā vārījām zupu,” atceras Irēna un piebilst, ka tolaik jau tādu viesu namu nebija, bet tie bija interesanti izbraucieni. Vēlākos gados Latvija iepazīta pagasta pensionāru ekskursijās. “Man patika teātris. Dažu nedēļu pat vairākas reizes līgatnieši braucām uz izrādēm,” bilst seniore.
Pašai viss smagums plecos
“Man patika mans darbs. Skolā visu dienu biju starp bērniem, mājās gribējās klusumu. Kad sākām domāt par saviem bērniem, bija par vēlu,” klusi, skatienu vēršot uz logu, stāsta Irēna un uzreiz priecīga saka: “Toties Dievs devis kaimiņieni Dzintru. Saprotamies par visu, es jau sme-jos, ka viņa nav šī gadsimta cilvēks.”
Irēna atklāj, ka jau pārsāpējis pirms 26 gadiem notikušais ar Imantu, bet izsāpēt nevar. “Paēdām pusdienas, mazgāju traukus, viņš slaucīja. Tad viņš devās uz centru. Pār pļavu bija iestaigāta taciņa, lai tuvāk. Viņš vēl nez cik reizes paskatījās atpakaļ uz mājas pusi. Vai tā bija kāda paredzēšana? Viņu aizķēra vilciens,” pastāsta līgatniete un piebilst: “Tad man pašai ar visu bija jātiek galā – zāle jāpļauj, vakarā aukstā māja jāpiekurina.”
Pārbaudījums bija arī avārija, kad Irēnai uzbrauca mašīna. Viņa nokļuva slimnīcā, tad, lai atgūtu spēkus un sadziedētu lūzumus, divus mēnešus nodzīvoja Līgatnes Senioru mājā. “Ar stai- guli un ratiņkrēslā atgriezos mājās. Man bija 83 gadi,” teic līgatniete.
Pavasaris dod prieku
“Tagad, pavasarī, kad viss gatavojas ziedēt, jūtos jauna, šķiet, visu varu, bet nevaru, jo esmu veca. Nevar pārmest jaunajiem, ka viņi nesaprot vecos. Arī es kādreiz nesapratu. Tāpat kā mums, veciem, nesaprast jaunos. Tagadējo pasauli nepazīstu, nesaprotu,” pārdomās dalās Irēna.
Kā tēva meitai viņai lemts garš mūžs, tēvs nodzīvoja 94 gadus. “Vienaudžu vairs nav. No institūta biedriem esam palikušas kādas piecas, bet satikties vairs nav spēka,” stāsta Irēna un atzīst, ka dzīves gadi bijuši bagāti un skaisti. “Grāmatu plaukti pilni. Kādreiz domāju, kad būšu pensijā, lasīšu. Grāmatu rokās noturēt grūti. Risinu krustvārdu mīklas, lasu žurnālus, skatos televīzijā par dabu,” par ikdienu pastāsta Irēna un uzsver, ka dzīvē, lai kādi notikumi, nedrīkst ļauties tajos dziļi ieslīgt.
Komentāri