Gatavojoties Lieldienu svinēšanai, muzikālās kafejnīcas “Vendene” šefpavāre Anita Krasnā aicināja gatavot ēdienus no olām. Šoreiz ciemiņi – Cēsu Karmīnkrāsas karoga kora dalībnieki – Gunita Aļļena un Rihards Saule ar astoņgadīgo dēlu Sebastianu. Abi koristi “Druvai” atzina, ka ikdienā virtuvē pavada daudz laika. Abiem ir arī iecienītākie ēdieni, kurus ceļ galdā mājiniekiem. G. Aļļena teic, ka viņai ļoti patīk gatavot, tikai netīk, ja tas jādara steigā. “Tagad, kad piedalos šovā un ir daudz mēģinājumu, pietrūkst laika visu nepieciešamo izdarīt bez steigas, arī ēst gatavošana notiek visai ātri,” saka Gunita, atklājot, ka labprāt gatavo Cēzara salātus un krēmzupas. Viena no iecienītākajām ir tomātu krēmzupa, kas garšo arī mājiniekiem. Tāpat bērniem garšo kartupeļu pankūkas, kuras ģimenē gatavo bieži. Virtuvē bieži rosās arī R. Saule. Tā kā viņš jau piecus gadus ir veģetārietis, negatavo gaļas un zivju ēdienus. “Gatavoju pastu ar spinātiem, zupas, bieži biešu zupu. Manas zupas atšķiras ar to, ka ir ļoti biezas un tajās ir daudz dārzeņu. Taču nevaru teikt, ka man ļoti patīk darboties virtuvē. Turklāt uzskatu, ka vēdera piepildīšana cilvēkam aizņem pārāk daudz laika,” saka R. Saule un atzīst, ka Cēsīs kafejnīcās un krodziņos ēdienu piedāvājums ir visai vienveidīgs un maz no tā piemērots viņam.
Runājam par Lieldienu svinēšanu un olu ēdieniem. Šefpavāre A. Krasnā norāda, ka pēc Lieldienām ierasti paliek pāri daudz vārītu olu, kuras var likt lietā, gatavojot uzkodas un salātus. Arī šodien tiks gatavoti divi ēdieni, kuros izmanto vārītas olas. R. Saule bilda: “Tas ir interesanti, jo es Lieldienās olas ēdu tikai ar sāli un majonēzi. Noteikti būtu interesanti iemācīties kādu jaunu recepti,” sacīja korists, kurš atzīst, ka dažkārt Lieldienās apēsts pat vairāk par duci olu. “Tad gan ir tā, ka ilgu laiku vairs uz olām pat skatīties negribas, kur nu tās vēl ēst,” smejot saka Rihards.
Ar olu ēšanu Lieldienās saistās arī dažādi ticējumi. “Olas noteikti jāapēd pāra skaita. Un, kurš Lieldienu rītā pirmais pieceļas, tas noloba olu un sagriež to tik daļās, cik mājinieku. Sagriezto olu visi kopīgi apēd, tad būs saticīga dzīvošana. Un vēl vienu olu vajag mest pār sētu kaimiņam, lai viņš nenoskaustu,” ticējumus stāsta A. Krasnā, aicinot svētkus svinēt priecīgi. Stāstot par olu krāsošanu, A. Krasnā norāda, lai labāk turētos krāsa, pirms vārīšanas olas rūpīgi nomazgā vieglā sāls vai etiķa ūdenī – tā čaumalas attaukosies un tajās labāk pieķersies krāsa. Lai olas neplīstu, jāpatur tās vismaz stundu istabas temperatūrā, tad jāliek siltā ūdenī vai krāsvielu šķīdumā un jāvāra uz nelielas uguns. “Lai olu krāsa būtu spilgtāka un noturīgāka, ūdenim var pievienot sāli un aptuveni tējkaroti etiķa. Taču ar etiķi nevajag pārspīlēt – tas čaumalu padara trauslu. Pēc krāsošanas Lieldienu olas skalo aukstā ūdenī, iztin no lupatiņām, ļauj, lai nožūst un spīdumam ietauko ar speķādiņu vai eļļu,” stāsta A. Krasnā, kurai ir arī daudz padomu, kā olas nokrāsot košas un raibas. “Visbiežāk lietotā metode – novārīt olas sīpolu mizās. Rezultāts – sarkanbrūnas olas. Ja sīpolu mizu lapiņas pieliks pie olas un ietīs drāniņā, iegūs raibus rakstus. Interesantu un daudz košāku toni var iegūt, krāsojot olas sarkano sīpolu mizās. Tumši sarkanu toni var iegūt, izmantojot aveņu zarus. Zilas olas var iegūt, krāsojot tās bietēs vai mellenēs, der gan melleņu ievārījums vai kompots, gan saldētas mellenes, taču veikalā pirkts ievārījums košu rezultātu parasti nesniedz. Olas var krāsot arī aroniju sulā. Taču galvenais atcerēties – melleņu ievārījumu vai aroniju sulu nevajag šķaidīt ar ūdeni, tad olas nebūs vēlamajā krāsā. Teju melnas olas sanāk, tās krāsojot spēcīgā sīpolu mizu un melleņu novārījumā. Rozā toni dod dzērvenes, avenes, arī sarkanie sīpoli. Dzeltenīgi rudas olas var iegūt, pievienojot ūdenim kariju. Ja olas vāra pirtsslotu lapās vai siena gružos, tad olas top zaļas. Alkšņa pumpuros vārītas olas kļūst brūnas,” stāsta A. Krasnā. Liene Lote Grizāne Kafejnīca “Vendene” Cēsīs, Raunas ielā 17, aicina apmeklētājus ik dienas uz brokastīm, pusdienām un vakariņām.
Komentāri