Sociālajos medijos tik bieži varam redzēt laimīgu cilvēku kāzu fotogrāfijas, no kurām staro pārliecība, ka nu jau ilgi un laimīgi, taču dzīve mēdz apmest kūleņus, un nav ne ilgi, ne laimīgi. Seko šķiršanās, ar ko neviens sociālajos medijos pārāk nelielās, tikai dzeltenajā presē varam lasīt par tās vai citas slavenības pirmās vai jau kārtējās laulības izjukšanu.
Tiesa vai notārs
Runājot par laulības šķiršanas tendencēm Cēsu novadā, pašvaldības dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Iveta Gabrāne vispirms atgādina, ka dzimtsarakstu nodaļas neveic laulību šķiršanu, tā notiek pie notāra, ja ir abu pušu savstarpējā vienošanās, bet sarežģītākos gadījumos – tiesā: “Regulāri saņemam zvanus ar jautājumu, vai mēs arī šķiram laulības, tad vienīgais, ko varam palīdzēt, ir informēt, kā tas notiek, aicinot vērsties pie notāra vai tiesā. Mēs varam palīdzēt ar dokumentu sagatavošanu, jo bieži vien, ja ir “izšķīdusi” laulība, ir “izšķīduši” arī dokumenti. Kā esmu sapratusi, ja vīrietis nāk uz nodaļu pēc atkārtotas laulību apliecības, tas ne par ko labu neliecina.”
Stāstot par statistiku, viņa skaidro, ka nodaļa saņem paziņojumus no notāriem un tiesām visā valstī par tām šķirtajām laulībām, kas slēgtas Cēsu Dzimtsarakstu nodaļā vai kuru laulību reģistri glabājas nodaļā, tostarp par baznīcās noslēgtajām: “Kad saņemam paziņojumu no notāra vai tiesas, veicam atzīmi konkrētajā reģistrā, ka laulība ir šķirta. Tajā pašā reģistrā, ko pāris, slēdzot laulību, paraksta ar lielām cerībām, sapņiem un pārliecību, ka tas būs uz mūžu. Reģistrā tiek veikts papildinājums, ka laulība ir šķirta, uz kāda pamata, kādi ir uzvārdi pēc laulības šķiršanas.”
No notāriem vai tiesas saņemtie paziņojumi var attiekties gan uz laulībām, kas slēgtas pirms gada, gan uz tām, kas reģistrētas pirms gadu desmitiem. I. Gabrāne norāda, ka nav piefiksēts, kāds bijis laulības īsuma rekords, bet orientējoši tas ir nepilns gads.
Mazāk par pusi
Tabulā redzamā statistika rāda, cik kurā gadā šķirtas laulības, kur tās šķirtas. Redzam, ka lielais vairums izvēlas to darīt pie notāra. Atbilstoši Civillikumam notārs laulību var šķirt, ja abi laulātie par to vienojas. Laulība ir šķirta no dienas, kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību. Tiesa laulību šķir, pamatojoties uz viena laulātā pieteikumu.
Likums arī nosaka, ka laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz gadu dzīvo šķirti.
Statistika rāda, ka 2020.gadā saņemts mazāk paziņojumu par šķiršanos. I. Gabrāne to skaidro ar to, ka tas bija pandēmijas laiks, tad viss, kas saistījās ar kādu dokumentu kārtošanu, tika nedaudz atlikts. Viņa akcentē, ka 2022.gada datus nevajadzētu salīdzināt ar iepriekšējiem. No 2018. līdz 2021.gadam minētie dati attiecas uz vēsturisko Cēsu novadu, kurā bija tikai Cēsu pilsēta un Vaives pagasts, bet 2022.gada dati jau attiecināmi uz visu jauno, lielo Cēsu novadu.
“Publiskajā telpā parasti izskan, ka apmēram puse no visām noslēgtajām laulībām tiek šķirtas, tāda ir statistika, bet redzam, ka mūsu novadā tā tomēr pozitīvāka. Ja līdz reformai bija apmēram 200 laulības gadā, paziņojumu par šķiršanu tiek saņemts mazāk par simtu. Tomēr šie skaitļi ir lieli, un jāteic, ir nedaudz mulsinoši strādāt ar apziņu, ka tikai pusei no mūsu darba būs ilgtermiņa rezultāts,” saka I. Gabrāne.
Nu jau daudzus gadus cieņā ir dažādi īpašie datumi laulības slēgšanai, šķiet, tas sākās 07.07.2007. Lūgta paraudzīties, kā ar šīm laulībām, viņa saka, ka šajā dienā gan sasniegts vidējais rādītājs, tika slēgtas sešas laulības, no kurām šķirtas trīs. Nākamajā gadā, kad bija 08.08.08., noslēgtas četras laulības, no tām šķirtas divas.
Laulībai nav noilguma
Dažādas interesantas situācijas rodoties attiecībā uz laulībām, kas slēgtas laikā, kad atradāmies PSRS sastāvā. I. Gabrāne atgādina, ka attiecībā uz laulības institūciju likumdošanā nav noilguma: “Ja laulība slēgta pirms gadu desmitiem, citā politiskā iekārtā vai pat citā valstī, nevar tagad teikt, ka tas neskaitās. Nereti ir situācijas, ka cilvēki cienījamā vecumā, rakstot laulību iesniegumu, norāda, ka nav bijuši precējušies, bet valsts reģistrs rāda ko citu. Kad to darām zināmu, cilvēki saka, ka tas taču neskaitās, tas bija padomju laikā. Dažkārt cilvēki nonāk pat neapskaužamā situācijā, jo izrādās, viņu iepriekšējā laulība nemaz nav šķirta.
Tas ir spilgts piemērs, ka dokumentus vajag sakārtot laikus, atlikt neko nevajag. Līdz 1993.gadam laulību varēja šķirt arī Dzimtsarakstu nodaļā, bet, ja tā tika šķirta tiesā, laulātajiem bija pienākums to reģistrēt Dzimtsarakstu nodaļā. Tiesas spriedumā tika minēts, ka laulība būs šķirta no brīža, kad šis fakts būs reģistrēts Dzimtsarakstu nodaļā. Bija gadījumi, kad pēc tiesas sprieduma pāri pārdomāja, nereģistrēja faktu, līdz ar to laulība neskaitījās šķirta.”
Atbilstoši tā laika normatīvajiem aktiem bija svarīgi, lai vismaz viens faktu reģistrē. Ja neviens to neizdarīja, laulība netika šķirta, darbs pusceļā palicis līdz mūsu dienām, un situācijā, ja kāds no šiem cilvēkiem grib stāties jaunā laulībā, viņam vēlreiz nākas šķirt iepriekšējo. Jāpiebilst, ka bija svarīgi ne tikai reģistrēt laulības šķiršanu, bet arī pildīt tiesas piespriesto – samaksāt valsts nodevu. Ja savulaik tas nav izdarīts, cilvēkiem tagad nākas meklēt tiesas spriedumu, iet samaksāt piespriesto pēc atbilstošā maiņas kursa, tikai tad var domāt par jauniem iesākumiem.
Būt atbildīgiem pret otru, pret sabiedrību
Būt klāt laulības slēgšanā ir jauks brīdis, norāda I. Gabrāne, bet jāpieņem arī pretējais: “Vienalga, cik gadu jau strādāju, saņemt paziņojumus par laulības šķiršanu nav patīkami, tas ir kā mazs dūriens sajūtās. Protams, katru pāri neatceros personiski, bet, atšķirot laulību reģistru, atceros to dienu, tos cilvēkus. Jaunai darbiniecei, sākot strādāt, īpaši mulsinoši ir saņemt pirmo paziņojumu, kad kāds no viņas laulātajiem pāriem ir šķirts.
Kad kāds pāris atnāk uz savām sudraba vai zelta kāzām, kopīgi atšķiram grāmatu, kurā iesieti visi tā gada reģistri, atrodam pāra reģistru ar viņu parakstiem. Paskatāmies arī, cik laulības šajā dienā Cēsīs noslēgtas, un tad nākas secināt, ka gandrīz pie katra otrā reģistra ir atzīme par šķiršanos. Un te ir ģimene, kas svin savu kāzu jubileju, kas spējusi saglabāt laulību, un tas ir brīnišķīgs brīdis.”
I.Gabrāne uzsver atbildību, kas saistīta arī ar laulības šķiršanu: “Nereti cilvēki cienījamos gados beidzot nolemj slēgt laulību, lai sakārtotu attiecības, un notiek arī pretējais, ka mūža nogalē sakārto attiecības, kas jau sen ir izirušas. Civillikums lielā mērā balstīts laulības institūcijā, uz to balstās mantojuma lietas, sociālās palīdzības lietas, tāpēc ir tikai godīgi un atbildīgi gan pret sevi, gan tuviniekiem deklarēt tādu ģimenes stāvokli, kāds reāli ir dzīvē.
Ja cilvēki ir reālā kopdzīvē, labākais un atbildīgākais ir noslēgt laulību, savukārt, ja laulība izirusi un ir skaidrs, ka to nav iespējams saglabāt, godīgi ir laulību šķirt. Tas ir godīgi pret sevi, pret otru cilvēku, savu ģimeni, arī pret valsti un sabiedrību.”
Komentāri