Laukos dzīves ritms lēnāks

Tomass Vegners smaidot atzīst, ka teju katrs, ko iepazīst Inešos, noteikti pajautā, kāpēc ģimene šurp pārcēlusies.

“Bet viena stāsta nav. Atnācām nejauši, te mums nav ne radu, ne draugu. Kad braucām apskatīt īpašumu Inešos, bijām te pirmoreiz,” stāsta inesietis un piebilst, ka katrs nejaušais solis reizē bijis arī likumsakarīgs.    Tomass ir rīdzinieks, audzis Jūrmalā, dzīvesbiedre Elīna – ogrēniete. Viņi satikās Rīgā studējot, īrēja dzīvokli, nopietni domāja par sava iegādi.

“Sapratām, ka pilsētas vide nav tā, kurā gribam dzīvot un audzināt bērnus. Daudzi labi prot apvienot dzīvi pilsētā ar būšanu dabā. Mums tomēr gribējās būt laukos,” atklāj Inešu pagasta “Pļavas Ilzītes” saimnieks, atzīstot, ka mājā vēl daudz jāiegulda, bet pamazām, gan pašiem veidojot sakoptu vietu, gan meistariem atjaunojot māju,  top skaista lauku vien­sēta.

Elīna un Tomass ir diplomēti fizioterapeiti. “Mums ir sertifikāti    patstāvīgai praksei, tā bija drošība pārcelties no Rīgas,” saka Tomass. Patlaban viņš strādā sociālās aprūpes centrā Greiveros, arī Vecpiebalgas doktorātā. Elīnai pagaidām vēl ir darba attiecības Rīgā. Pārredzamā nākotnē abiem būs arī sava privātprakse Inešos.   

“Dzīves ritms laukos nav straujš, toties informācijas plūsma ļoti ātra. Jūties atbildīgs par katru soli, ko dari. Cits caur citu pagastā visi ir pazīstami. Vēl izbaudām, ka nav burzmas. Pilsētā savi labumi, laukos – savi,” vērtē Tomass un pastāsta, ka draugi un radi labprāt brauc ciemos,    bet ciemošanās vienmēr ir kopā ar talku. Tiek izdomāts, kas jāpaveic, kā darbus sadalīs.    “Pilsētā var ātri saskrieties, bet te sarunas ir dziļākas, ne garām skrejot,” bilst inesietis.

Tomass uzsver, ka Inešos ir daudz darboties gribošu, aktīvu cilvēku. “Protams, ir arī pesimisti. Viņiem ir jābūt, lai nešķistu, ka dzīve ir rožu dārzs. Viņi optimistus piezemē, lai turētos stipri uz kājām. Ja paļaujamies negatīvajam un nebūs savu domu, kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt, tad ir grūti. Reti jau sanāk neuzkāpt uz grābekļiem, uz kuriem cits uzkāpis, katram pašam ir jāpamēģina,” pārdomās dalās Tomass.
Pamazām vien domubiedru loks paplašinās. Vegneru ģimene iesaistās pagasta un Vecpiebalgas sabiedriskajā dzīvē un novērtē, ka ir pasākumi, kur var piedalīties visi trīs, arī mazā Vilma, kurai gads un deviņi mēneši.   

“Viņa iet bērnudārzā Vecpiebalgā, ļoti jauka grupiņa, meita ātri iejutās. Bēr­nudārza jaunākās grupas ir pilnas, kā būs tālāk, neviens nevar pateikt, kā lauki attīstīsies,” teic Tomass.

Kā fizioterapeits viņš atzīst, ka piebaldzēni ir aktīvi. Ikdienā var redzēt skrējējus, nūjotājus.      “Diem­žēl daudzi darbu noliekam priekšplānā, aizbildināmies ar laika trūkumu, bet veselība, ja par to nerūpējamies, ar katru brīdi pasliktinās. Vispirms jau jāmācās saplānot laiku. Priecājos par katru, kurš kustas,” atgādina fizioterapeits. Viņš arī vada vingrošanas grupu Vecpiebalgā un ir gandarīts, ka tie, kuri sākuši, turpina.

“Iedzīvojamies. Rīgā bijām pieraduši regulāri iet uz koncertiem, tagad izvērtējam, kur braukt, kas pieskatīs meitu. Esam bijuši    Ma­donā, Valmierā, Cēsīs, arī tepat Inešos ir saturīgi un skaisti koncerti,” stāsta inesietis.