Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Laika dokumentētājs

Druva
15:28
23.02.2012
25
Mg 6441

Cēsnieka Alvja Jansona vaļasprieks ir tik ietilpīgs, ka diennakts 24 stundas reizēm ir par maz. Alvis filmās un fotoattēlos dokumentē notikumus un atmiņu stāstus, vārdu sakot, apstādina laiku. Viņa videotēku veido ap 300 ierakstu diskos un nesaskaitīti daudzās videokasetēs. “Tās man glabājas piecās kastēs,” apjomu novērtē autors. Tincinot videotēkas īpašnieku, kādus vēsturiskus notikumus divu gadu desmitu laikā viņam izdevies iemūžināt savai privātkolekcijai, atklājas vesela vēstures aina. Tajā skaitā Cēsīs fiksētas 800 gades svinību norises trīs dienu garumā, Latvijas Tautas frontes 20. gadskārta, Barikāžu laika atceres 20.gadskārta, kā arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa inaugurācijas diena Nītaurē.Filmētais materiāls ir apstrādāts, veidojot

sižetiem režiju, montējot materiālu,vārdu sakot, radot autorfilmu.

Alvis Jansons lielu darbu ieguldījis represijas piedzīvojušo ļaužu atmiņu saglabāšanai. Dzīvesstāstu dokumentēšana notiek sadarbībā ar represēto biedrībām un rakstnieces Melānijas Vanagas muzeju, kurā jau sakrāti 40 cilvēku ierunāti stāsti.Turklāt dokumentēti ne tikai Latvijas ļaužu, bet arī latviešu, kuri visu mūžu, sākot no izsūtījuma brīža, pavadījuši Sibīrijā. Lai iegūtu šādus ierakstus, M.Vanagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce kā intervētāja un Alvis Jansons kā filmētājs darbojušies tandēmā Sibīrijā. Vēsturei saglabāti vērtīgi ieraksti.

“Tā kā pats esmu dzimis represēto ģimenē aiz Polārā loka, tad ekspedīcijas laikā uz Sibīriju devos ceļojumā arī uz vietu, kur tagad viss pamests un neviens vairs nedzīvo. No manas dzimtās vietas līdz Ziemeļu Ledus okeāna dienvidu krastam ir tikai kādi 600 kilometri,” stāsta Alvis Jansons, kura uzņemto dokumentālo filmu ar īpašu interesi Latvijā

noskatījušies 16 cilvēki, laikabiedri izsūtījuma gados Tālajos Ziemeļos.

Divi gadu desmiti ar videokameru rokās Alvi Jansonu padarījuši par profesionāli, kurš dzīvi tver caur objektīva aci. Cilvēks ar milzīgu videokameru pār plecu – tādu viņu atceras tie, kuri filmēti 90. gadu sākumā. Tehnikas attīstība notikusi lielā tempā. Kameras tagad ir kļuvušas mazākas un vieglākas,bet tehniski jaudīgākas, ierakstu veikšanai kvalitatīvākas. Dokumentētājs Alvis ar aizrautību sekojis tehnikas progresam, jaunumus tehnikas izmantošanā apgūstot pašmācības ceļā. Pašreiz viņa rīcībā ir trīs dažādas ierakstu montēšanas programmas.

“Man patīk pie filmu montēšanas strādāt naktīs, kad valda miers, neviens nezvana un visas domas vērstas tikai uz sižetu. Kad aizraujos, varu darbā pavadīt no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā,” ar vaļasprieku saistīto skrupulozo darbu pie datora raksturo dokumentālists. Pēdējā laika lielākais darbs ieguldīts, radot filmas par tautsaimnieka Edvīna Kides un mākslinieka Daiņa Rožkalna dzīvesstāstiem. Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas vadītājam Rožkalnam veltītajā filmā “Mans ceļš” atmiņu stāstījums papildināts ar 289 fotogrāfijām. “Ļoti interesants darbs bija Carnikavā dzīvojošai simtgadniecei veltītas filmas veidošana,” stāsta Alvis Jansons. Viņa uz filmētāju ar savu vitalitāti un gadsimtu garo dzīvi atstājusi lielu iespaidu. “Simtgadē viņa izskatījās un izturējās, nudien, kā Anglijas karaliene. Caur kameras aci tas vēl jo vairāk bija jūtams.” Alvis Jansons pašlaik neanalizē, cik būtisku lomu viņa veiktie ieraksti un veidotās filmas atstās nākotnē. Filmu veidošana ir vaļasprieks, kas piepilda domas un laiku,sniedz gandarījumu.Tomēr šķiet, ka videotēkai vērtība ar gadiem tikai pieaugs. Un ne tikai Jansonu ģimenes vidū. Alvis teic, ka vēl nav zināms, kad viņam atradīšoties tik daudz brīva laika, lai ierakstus lentēs pārrakstītu diskos, bet gan jau. Mairita Kaņepe

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
69

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
20
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi