Lai darbi izstarotu gaismu un prieku

Par ceļu mākslā, radoša cilvēka ikdienu un brīvo laiku saruna pie nesteidzīgas kafijas tases ar mākslinieci DINU BALTIŅU.

-Kā dzīves ceļš aizvedis līdz mākslai? Vai tā dzīvē vienmēr bijusi klātesoša?

-Pēc profesionālās vidusskolas beigšanas uz laiku jutos ielikta rāmjos, noteikumos, nejutos brīva radīt. Visu laiku mēģināju kaut ko atdarināt un nevarēju atrast pati savu rokrakstu. Viss mainījās, kad pārcēlos dzīvot uz Šveici. Istabas logs bija uz Alpu kalniem. Jau nākamajā nedēļā tiku pie vajadzīgajiem materiāliem un tā nu pēc dažu gadu pārtraukuma atsāku atkal gleznot. Spilgtākās atmiņas un skatus esmu uzgleznojusi sev un iemūžinājusi ar akrila krāsām uz audekla. Tagad esmu pārgājusi uz akvareļu tehniku, bet, kas zina, – varbūt vēl atgriezīšos pie akrila.

-Šveicei bija liela ietekme.

-Jā. Jau kā pusaudze ļoti vēlējos ilgāku laiku padzīvot kādā citā valstī. Tad pienāca brīdis, kad jau nopietnāk apsvēru šo ideju. Uzzināju par iespēju jauniešiem dzīvot ģimenē, palīdzēt audzināt bērnus un mājas darbos. Sāku internetā meklēt ģimenes Šveicē. Tā nu sanāca, ka aizbraucu un ar nelielu pārtraukumu nodzīvoju pusotru gadu nīderlandiešu ģimenē Cīrihē. Darba dienās palīdzēju ģimenei mājas uzkopšanā, trīs reizes dienā klāju ēdamgaldu un katru dienu gatavoju vakariņas. Savukārt brīvdienās devos ārpus mājas un pilsētas baudīt skaisto Šveices dabu. Nebija īpaša iemesla, kāpēc es izvēlējos Šveici, vienkārši tā bija sirdī. Bet… pienāca brīdis, kad jutu spēcīgu pamudinājumu atgriezties mājās, kaut gan sāku apsvērt domu pat palikt uz vēl ilgāku laiku un meklēt pamatdarbu. Mēnesi pēc tam, kad saņēmu piecu gadu uzturēšanās atļauju, es tomēr atbraucu uz Latviju. Varu droši teikt, ka tas bija ļoti labs lēmums. Man sākās pilnīgi jauna dzīve, un tas nebūtu noticis, ja es būtu palikusi tur. Šveice mani sāka vilināt gluži finansiāli, bet esmu ļoti priecīga, ka neizvēlējos to kā savu pašmērķi. Nauda ir tikai norēķinu veids, bet īstā vērtība ir darīt to, kam esi radīts.

-Kur pagājusi bērnība?

-Nāku no Gulbenes novada. Mana bērnība pagāja ļoti skaistā un ainaviskā vietā Lejasciemā, kuru ieskauj un kur satiekas divas upes – Gauja un Tirza. Paralēli sākumskolai un pamatskolai gāju mākslas skolā. Pēc 9.klases devos mācīties uz Valmieras Mākslas vidusskolu. Izvēlējos vidusskolas mācības apvienot ar interjera dizainera specialitāti. Tas bija ļoti radošs laiks, daudz mācījos un praktiski darbojos. Šo pašu mācību programmu pabeidzu Rīgā, kur vēlāk arī iekārtojās mana dzīve.

-Kas iedvesmo? Kas ir tas, ko vēlaties ar saviem darbiem paust?

-Interjers ar dabīgiem materi­āliem, lauku ainava aiz loga, ziedi vāzē un pie sienas glezna ar zivīm. Man vienmēr gribētos, lai manas gleznas sader ar vidi, kur tās atrodas, un atgādina par īsto un patieso.

-Vai Rīgā varat atrast iedvesmu radošajai darbībai, jo minat, ka iedvesmo dabiskais, lauku ainava aiz loga…

-Tikko noslēdzās posms, kad dzīvoju ļoti tuvu Rīgai, meža vidū. Tas bija ļoti skaisti un iedvesmojoši. Šobrīd esmu dzīvesvietas meklējumos. Esmu gatava uz laiku padzīvot arī pilsētā, bet vispār ļoti vēlos dzīvot ārpus tās. Mani tiešām iedvesmo ainavas, miers un klusums. Ceru, ka kādu dienu tā būs realitāte manā dzīvē.

-Saprotu, ka vadāt arī akvareļu gleznošanas mācības.

-Šobrīd Latvijā ir meistarklašu “bums”. Vadu akvareļu tehnikas meistarklases dažādās pilsētās. Visbiežāk uz meistarklasēm nāk sievietes. Viņas grib gan atpūsties, gan jēgpilni pavadīt laiku un kaut ko iemācīties. Nodarbība ilgst divas trīs stundas. Jūnijā būs pirmā reize, kad vadīšu vairāku nodarbību kursus. Vēlos cilvēkiem iedot vairāk zināšanu un praktiskas pieredzes, jo vienā nodarbībā var paspēt tikai ieskatīties akvareļu krāsu pasaulē, bet vairāku nodarbību kurss ļaus uzsākt gleznot arī patstāvīgi. 

-Māksla kā izpausmes veids – savām emocijām un pieredzei. Vai piekritīsiet apgalvojumam?

-Diemžēl, bet tā tas notiek, jo mākslinieki visbiežāk ir emocionāli cilvēki un kaut kā viņiem ir jāatbrīvojas no saviem pārdzīvojumiem. Es nespēju paņemt otu rokās un radīt darbus, ja izjūtu kādus pārdzīvojumus. Manā dzīvē ir Jēzus Kristus, kuram atdodu visas savas sāpes, tāpēc man, par laimi, nav jācīnās ar negatīvām emocijām. Godīgi sakot, es negribētu, lai manas sliktās emocijas tiek “pakarinātas” citu cilvēku mājās pie sienas. Manuprāt, šo­brīd pasaulē ir ļoti daudz tumsas, es gribu, lai mani darbi izstaro gaismu, vienkāršību un patiesumu.

-Runājot par mākslu un radošiem cilvēkiem, kas jums ir favorītu lokā?

-Man patīk Šveices mākslinieka Ferdinanda Hodlera ainavas. Mani uzrunā, cik izteiksmīgas krāsas kombinācijas viņš ir izmantojis savos darbos. Ceļojot vienmēr priecājos muzejos redzēt arī Marka Rotko darbus. Ap­meklējot jebkuru izstādi, visvairāk uzmanības pievēršu krāsu saspēlei un kombinācijām. Par mūziku – pati rakstu dziesmas un dziedu, tā ir mana aizraušanās no pusaudžu gadiem. Man ļoti patīk pavadīt laiku pie klavierēm, bet, ja izvēlos klausīties mūziku, tad visbiežāk klausos dziesmas ar vārdiem, kas man ir nepieciešami konkrētā brīdī un iedrošina. Pusaudžu vecumā klausījos dziedātāju Pink, dziesmās smēlos drosmi, tagad visbiežāk klausos kristīgu mūziku, kas atgādina par Dieva mīlestību.

-Reliğija un māksla. Vai nav tā, ka viens otru drusku ierobežo?

-Reliģija tiešām var ierobežot, bet manā dzīvē Dievs ir dzīvs, un ticība tikai bagātina manus radošos procesus. 

-Vai varbūt tāda universāla māksla – kas patīk visiem? Kā jums šķiet?

-Domāju, ka dabīgais vienmēr būs modē. Ainavas, marīnas, ziedi – viss, ko redzam un vērojam dabā. Ar to nevar “aizšaut” greizi. 

-Kā pavadāt brīvo laiku?

-Laikam jau beidzot esmu sasniegusi to skaisto punktu dzīvē, kad varu teikt, ka mans darbs ir vienlaikus mana aizraušanās. Vienmēr esmu gribējusi, lai tā ir, un beidzot esmu to ieguvusi. Protams, jau pieminētā dziesmu rakstīšana un dziedāšana ir viens no maniem hobijiem, kā arī ceļošana. 

-Kā top dziesmas? Vai kaut kur tās var arī dzirdēt?

-Dziesmas top, kad ir miers un piepildījums. Kad tas ir sasniegts, tad gribas to dot cilvēkiem tālāk. Kamēr dziesma tā pa īstam ir gatava un esmu gatava to nodziedāt saviem draugiem, dažkārt paiet pat vairāki mēneši. Mūzika atnāk ātri, bet reizēm vārdi noformējas ilgākā laikā. Drīzumā varēs manas dziesmas paklausīties vietnē “YouTube”. Tas vēl ir procesā, bet nav vairs ilgi jāgaida, līdz viss būs kārtībā. Vienmēr esmu gribējusi dziesmas ierakstīt, drīz sākšu ar dzīvajiem ierakstiem, un tas būs pieejams ikvienam.

-Daudziem cilvēkiem vasara ir gada mīļākais laiks. Vai arī jums?

-Esmu tipiska ziemeļniece, man patīk ziema, sniegs, vēsums. Vasarā ātri nogurstu no karstuma, bet, protams, ir patīkami, ja ir silts. Pirms Ziemassvētkiem man ir dzimšanas diena, iespējams, arī tas padara ziemu man tik īpašu.

-Kāds novēlējums, iedvesmas vārdi lasītājiem?

-Šī dzīve nav tikai par darbu, nemitīgu skriešanu un pienākumiem, es tiešām novēlu katram apstāties un saskatīt īstās dzīves vērtības.