Neskatoties uz sarežģīto situāciju Latvijā un neskaidro nākotni, nolemju ietaupīto naudu laist apgrozībā un pa visu banku. Jo tālāk, jo labāk. Un ceļojuma galamērķi izvēlos tālo Portugāli, pāri visai Eiropai 15 dienās par nepilniem 600.00 latiem. Attālums uz kartes neliekas nekāds lielais, bet kopumā nobraucu 10000 km. Bet visu pēc kārtas. Tā kā veicu Eiropas šķērsošanu divas reizes – turp un atpakaļ, tad par redzēto un piedzīvoto sākšu pa valstīm. Polija – tikai tranzīts, netālu no Vācijas robežas pirmā un pēdējā naktsmītne viesnīcā ‘’Pie Marijas’’. Vācija – īsa apstāšanās Braunšveigā – bijušajā Hanzas pilsētā Okeres upes krastā. Neliela pastaiga pa vecpilsētas vēsturisko centru. Iespaido romānikas stilā celtā monumentālā Dankvarderodes pils. Pāris stundu laikā esmu izstaigājusi vecpilsētu un atkal var sēsties autobusā uz četrām stundām, kad būs kārtējā kāju izvingrināšana. Mūsu gids ir Andrejs, esmu ar viņu tikusies trīs gadus atpakaļ braucienā uz Parīzi. Jūtos pacilāta, ka viņš mani atpazīst. Nekas nav mainījies – informācija ir abās valodās, bet mani tas neuztrauc. Nezinu kāpēc, bet Andrejs man patīk, toties dažiem viņš ceļojuma laikā noriebjas pilnīgi, ka pat gatavi rakstīt sūdzību. Bet, kā izrādās, Andrejs ir tūrisma firmas īpašnieks un, ja arī būs kāda sūdzība, tad viņam tas pie vienas … atvainojiet … vietas. Tā vismaz paskaidro neapmierinātajai ceļotājai tāds cilvēks kā Ļevs , kurš ir Krievu drāmas aktieris. Eiropā krīzes nav, to var secināt pēc apgaismojuma , braucot naktīs. Visefektīvākā šķiet Beļģija, kurai izbraucam cauri – ļoti sakopta, izgaismota, blīvi apdzīvota un pilna ar govīm ceļa malās. Toties Francija mūs sagaida ar vīnogulājiem Luāras upes krastos, slavenajā ‘’Karaļu ielejā’’. Īsta franciska gaisotne jūtama visapkārt, tā vien gribas ļauties pašplūsmai. Luāras upes stāvkrasta klintīs dižojas Ambuāzas cietoksnis, Francijas karaļu Ludviga XI un Kārļa VIII rezidence. Senatnē šeit dzīvojuši ķelti un romieši. Bet augšup kalnā atrodas savrupnams, kurā no 1516. gada līdz savai nāvei dzīvojis slavenais Leonardo da Vinči. Klintīs izcirsti dzīvokļi un tajās ļaudis dzīvo vēl šodien. Varētu pakavēties ilgāk un aizbraukt līdz netālai Šenonso pilij, kurā dzīvoja slavenā Diāna Di Puatjē, karaļa Anrī II favorīte un Katrīnas Mediči sāncense, bet tas citām reizēm. Vēlā pievakarē šķērsojam Francijas un Spānijas robežu, ar automātiem rokās mūs sagaida basku zemes kareivji. Satraukuma trīsas izskrien cauri, tomēr separātisti, bet laimīgi tiekam projām. Nākošajā dienā neliela foto pauze Burgosā, leģendārā varoņa Sida pilsēta. Sākas vēstures apzināšana jau no senajiem mauru laikiem. Burgosa ir pirmā viduslaiku cietokšņa pilsēta un manā ceļā tādu vēl būs daudz. Piestājam un no ārpuses apskatām slaveno Eskorialu – lielāko un pazīstamāko reliģiski vēsturisko centru Spānijā, kas uzcelts karaļa Filipa II valdīšanas laikā. Ēka ir tik gigantiski liela un varena, pat drūmi nomācoša, ka gribas ātrāk tikt saulītē. Madride mūs sagaida ar 38 grādu karstumu, ļaujos patīkamajam siltumam , kuru gribas saglabāt un atvest uz Latviju. Daudziem arhitektūras šedevriem acis pārslīd pāri neuzkavējoties pie kāda ilgāk, jo pastaigas solī iekaroju vecpilsētu un gribas vairāk redzēt, uzsūkt sevī spāņu zemes smaržu, gaisotni un sauli. Kādā no pilsētas lielajiem laukumiem stāv tukšs zārks, pārsteigumā stāvu un skatos uz izpušķoto krustu, ka pat nepamanu dzīvo mironi ,kurš ātri ielec zārkā ,pamirkšķina man ar aci un atļauj nofotografēt. Arī tā pelna naudu. Pārsteidza Spānijas vidienes neauglīgā un neapdzīvotā daba, arī Katalonijas kalnu grēdas nebija sevišķi iespaidīgas. Tuvojoties Portugālei, mainījās daba un apdzīvotība bija daudz blīvāka. Pārbraucot Portugāles robežai, autobusā gaviles, drīz būsim pie mērķa – Atlantijas okeāna. Pastaiga pa Evoru – vislielāko un visskaistāko Alentežu provinces pilsētu – mauru cietoksni, kurš celts II-I gs. p .m. ē. un X-XII gs. m. ē’. Šajā pilsētā pavadām ilgu laiku, ka neizpratu gida domu gājienu – Madridē uzkavējamies ļoti īsi, bet mazās pilsētiņās laiks tika dots vairākas stundas, ka faktiski nebija ko darīt. Tad sēdēju āra kafejnīcās un dzēru alu, vēroju apkārtējos un izbaudīju vienatnību. Pirms pusnakts ieraugu okeānu, tas paralēli skalojas klinšu pakājēs līdz pat Eštorilai, kur dzīvošu piecas dienas. No rīta pārsteidz fantastiskais skats no viesnīcas. Liekas okeāns tepat vien viļņojas. Pēc brokastīm esmu jau pludmalē un ar kāju pirkstiem bijīgi pieskaros ūdenim. Brrr … auksts gan. Bet šajā dienā ir paredzēta ekskursija uz Lisabonu. Lisabona atrodas vien stundas brauciena attālumā. Mūs sagaida vietējais gids Olga un tā piecas stundas gan kājām, gan braucot iepazīstam vecpilsētu. Uz Sv. Lūcijas skatu laukumu kāpjam augstu ,augstu. Portugāles pilsētu ielas un laukumi klāti ar noslīpētām akmens plātnēm, kuras ir slidenas pat sausā laikā. Lisabona atrodas Težu upes vienā krastā, otrā paceļas varenā Jēzus figūra. Ik uz soļa paveras vēsturiskie pieminekļi – Karmelītu klosteris, kurš darbojas, Belliņas tornis- bāka, bijusī karaļu rezidence Sanzoržē, Rossio laukums un vēl un vēl. 8. vakarā dodamies uz krodziņu, kurā katrs par 25.00 eiro baudām portugāļu virtuvi, vīnu un klausāmies fado dziedātāju balsīs. Liels bija mans pārsteigums, ka šajā fado krodziņā dziedāja visi – gan pavāres, gan oficianti, gan trauku mazgātāja. Tāds viens liels fado stila dziesmu koris. Un cilvēki – pilna mazā ieliņa , gaidot, kad atbrīvosies kāda vieta, lai varētu piesēst un ļauties smeldzīgajiem fado ritmiem. Nākošā diena mums brīva , varam darīt ko gribam, bet gids Andrejs piedāvā mūs visus aizvest uz slaveno Portugāles dienvidpludmali Albufeiru pie Algarves. Mēs atsakāmies, jo okeāns tepat pārdesmit soļu attālumā. Laikam jau zemapziņā kaut ko katrs jutām, jo tās dienas vakarā saņēmu trauksmainu zvanu no mājām, ka Portugālē bijusi zemestrīce. Skatījos ziņas un… tiešām – klints nogruvums Albufeiras pludmalē, pieci miruši, astoņi ievainoti… Vecās pasaules gals jeb Roka rags – Eiropas galējais rietumu punkts. Par 4,95 eiro saņemu sertifikātu ar visu zīmogu un savu vārdu latviešu valodā, ka esmu šeit bijusi. Vējš pamatīgs, reizēm uz priekšu pat tik nevar, bet silti glāsmains. Lejā gar klintīm šķeļas un plīst viļņi. Tālāk vairs nav kur – esmu nokļuvusi kur zeme beidzas un jūra sākas. Tagad priekšā ir tikai Amerika, uz kuru devās daudzi jo daudzi portugāļu jūrnieku un jaunu zemju atklājēji. Ek, ja būtu jaunāka, arī es dotos pāri kā Dullais Dauka aiz horizonta palūkoties. Pa Sintras kalnu masīva gleznainajiem ceļiem dodamies tālāk. Kādā pilsētā deg parks, dūmi veļas pāri biezi un pelēki melni, deg slaidās pīnijas. Helikopteri riņķo un no sarkaniem maisiem gāž laukā ūdeni, liekas, ka pat autobusā jūtama dūmu smaka. Kalnu ielokā noslēpusies karaļu vasaras rezidence – Sintra. Lords Bairons šo pilsētu dēvējis par Ēdeni. Kalna galā slejas Mauru pils drupas. Bet uz slaveno Pena pili netiekam, jo, lūk, nav paredzēta programmā. Žēl, lai nesāktu rasties antipātijas pret gidu, lasu zemē sabirušos kastaņus un visās tajās slavenajās katedrālēs vairs neeju. Arī slaveno Alkobasu, kura ir viena no skaistākajām un bagātākajām viduslaiku abatijām , apskatu tikai no braucoša autobusa. Toties okeāna krastā mazā, krāšņā zvejnieku pilsētiņa Nazarē ir viena no skaistākajām līdz šim redzētajām Portugāles pilsētām. Un kur nu vēl uzbraucot ar vilcieniņu augšā uz vecpilsētu Sitio uz klints ar brīnišķīgu skatu laukumu lejā uz pludmali, un cilvēki, tur okeāna krastā tādi maziņi kā skudriņas, bet okeāns dāsni veļ lielus viļņus, ka citu neko negribas, kā tikai stāvēt un lūkoties dabas varenībā. Obiduša – baltu mājiņu pilsētiņa- muzejs zem atklātām debesīm, kas ir Portugāles nacionālā bagātība, bet no tā skaistuma maz redzu, jo ir jau tumšs. Liķieru tirgotājs dod degustēt sev tīkamo dzērienu šokolādes trauciņā par 1 eiro, kuru pēc tam ar gardu muti apēdu. Bet portugālis tikai smaida par latviešu tūristu izbrīnītiem skatiem un labvēlīgi māj ar galvu, priecīgs par pusnakts tūristu pieplūdumu. Eštorila ir kūrortpilsētiņa okeāna krastā, gar visu okeāna krastu stiepjas pastaigu promenāde, pa kuru ejot apmēram trīs kilometrus apmeklēju nākošo kūrorta pilsētiņu Kaskaišu. Kūrortpilsētiņas ir blakus viena otrai, ka īsti nemaz nezinu, kurā jau esi.Un droši vien tālāk vēl stiepjas promenāde, bet tālāk vairs neeju. Katrā pilsētiņā ir savs nocietinājuma fords, vecas katedrāles un jaunas villas. Brīnišķīga dzīve – siltums, saule, ūdens, palmas, augļi. Varētu apmesties uz dzīvi un nedomāt par dārgo apkures sezonu mājās. Arī Portugālē ir bezdarbs, bet viņu problēmas mums ir svešas un neapzinātas. Tātad, jābrauc vien atpakaļ. Fatima – klajā laukā trīs maziem bērniem šeit parādījās dievmāte un izteica pareģojumus mūsdienām. Dažus pareģojumus vēl līdz šodienai Vatikāns slēpj. Tagad šeit uzcelts mazais Vatikāns- svētceļotāju vieta Portugālē. Ierodamies tieši uz svētceļotāju dievkalpojumu. Pirmo reizi mūžā redzu, kā cilvēki uz ceļiem rāpo uz altāra pusi, liesmās met dažāda izmēra un resnuma sveces, bet visiem pa vidu pastaigājas balti baloži. Porto – kādreizējā Portugāles galvaspilsēta. Gids Andrejs iepazīstināšanu sāk ar viduslaiku vecpilsētu, kura šodien ir graustu rajons. Netīrība, smaka atbaidoša, jo kanalizācija veca un iet tieši pa ielas vidu. Cilvēki aizdomīgi mūs apskata, ka paliek neomulīgi, jo esam ielauzušies viņu teritorijā. Varbūt arī tāpēc izslavētais Porto skaistums mani neaizsniedz. Arī brauciens pa Douro upi aizkavējas, bet tas bija to vērts, Ribeiras krāšņā krastmala, iespaidīgie tilti pāri Duoro upei. Un pirmie nekaunīgie ubagotāji, kuri ir iereibuši. Tādas ir atvadas no Portugāles. Jau vēlā vakara stundā iebraucam Spānijā, apmetamies baraku tipa viesnīcās, kuras speciāli celtas svētceļotājiem , jo Santjago de Kompostelā atrodas katedrāle, kas, pēc nostāstiem, ir uzbūvēta vietā, kur atrodas Svētā Jēkaba pīšļi. Nākošajā rītā sagatavojos veikt šo ceļu kājām, bet pie varenās katedrāles piebraucu ar autobusu, ielienu kriptā un apskatu apzeltīto urnu, kurā atdusas Sv. Jēkabs. Sāk līņāt smalks lietutiņš, pirmais visa ceļojuma laikā. Un gar okeāna krastu virzāmies dziļāk Spānijā, līdz esam jau Biskajas jūras līcī. Nakšņojam basku zemes galvaspilsētā Bilbao. Andrejs uzaicina pastaigā pa pilsētu, jo vēl nav tik vēls, lai dotos pie miera. Pilsēta krāšņi izgaismota, iespaidīga pat tumsā. Bet ejot pa vecpilsētu gadās starpgadījums, jo …lūk, tālāk mēs nedrīkstot iet, sauc kāds spānietis, jo tur dzīvo bomži un narkomāni, ja gribam palikt dzīvi un neaplaupīti, lai griežamies atpakaļ. Redzu pārsteigumu un neticību Andreja acīs, bet augšā tumšajās ieliņās nedodamies. Basku zeme ir visbagātākā visā Spānijā, tāpēc arī viņi grib atdalīties no Spānijas, bet , tā kā daļa basku ir arī Francijā un tā nepiekrīt atdot baskiem savas zemes, tad arī notiek šie teroristu uzbrukumu, tā paskaidro gids. Atkal pārbrauciens vairāku stundu garumā un esmu jau basku zemes elitārā kūrortpilsētā Sansebastjanā, kura atrodas Biskajas līča krastā un skaitās kūrortu karaliene Ziemeļspānijā. Līst lietus, bet pilsētas skati ir iespaidīgi – Igueldo kalns, no kura paveras neaizmirstama La Concha līča panorāma, pludmale, viļņojošais okeāns, kurš ir pilns ar sērfotājiem. Mūsu grupas drosmīgākās peldētājas vēlreiz metas viļņos, jo tās ir arī atvadas no okeāna un Spānijas. Un jau atkal tāls ceļš priekšā, brauciens pa Franciju uz Dordoņas upes ieleju ir ļoti skaists, tālumā redzams Francijas apdzisušais vulkāns, lielie vīnogulāju lauki, tik simetriski un zaļi, ka gribas lekt laukā pēc kārdinošajām vīnogām. Pilnībā izbaudu dabas skaistumu, līdz īsi pirms pusnakts sasniedzam īsteno Francijas pērli – Rokamadūru – tā ir viduslaiku pilsētiņa, kas izveidojusies uz Dordoņas ielejas klinšu terasēm un rada fascinējošu iespaidu, dabas veidots brīnums, viena no Francijas krāšņākajām un auglīgākajām ielejām. Cietoksnis, šarmantās viduslaiku mājiņas un torņi šķiet kā no klints izauguši, šauras ieliņas, tornīši, arkas, vārti, klintīs kalto baznīcas kompleksu 100 metru augstumā virs Dordoņas pietekas Alžu ielejā – neaizmirstami skati. Un kur nu vēl iespaidīgais gājiens pa Jēzus sāpju septiņiem ceļiem, līdz esmu jau pašā kalna galotnē pie baznīcas un lejā plešas pilsētiņa un varenais Dordoņas upes kanjons. Lēna un nesteidzīga pilsētiņa, esam vienīgie tūristi un mums tiek veltīta nedalīta uzmanība. Nu negribas braukt prom, jūtu, ka šī ir mana vieta. Vai atbraukšu vēlreiz? Gribētos jau ļoti , ne vairs viena, bet ar visu savu ģimeni. Klāt jau pēdējā pietura – Bamberga – šarmanta Bavārijas pilsētiņa. Pastaiga pa vecpilsētu, restorānā nobaudīta tiek bavāriešu sīpolu zupa, apbrīnota skaistā Regnicas upe ar savām nelielajām krācēm. Bambergu kari nav skāruši, tāpēc tajā saglabājusies senā arhitektūra, pilsētā esmu vietā, kuru sauc par mazo Venēciju, pilsēta – pārsteigums ceļojuma noslēgumā. Lauma Zaļaiskalna
Komentāri