No Sofijas un Anda Apsīšiem staro nesamākslots gaišums un laipnība. Abi dzīvo Valmieras tuvumā, Līčos, un audzina savus septiņus bērnus, kuriem drīz pievienosies arī astotais. Pāris šī gada vasarā svinēs piecpadsmit gadus laulībā.
Satikās draudzē
Andis dzimis Cēsīs un uzaudzis Vaidavā, bet Sofija nāk no Valmieras. Andis smejas, ka esot tāds kārtīgs lauku puika, bet Sofija – īsta pilsētniece. Abi satikušies Valmieras baptistu draudzē, Sofija tai laikā esot bijusi aktīvi iesaistīta jauniešu kalpošanā. Anda vecāki regulāri apmeklēja draudzi, un tā arī kādā Ziemassvētku dievkalpojumā Sofija un Andis iepazinās. Tagad Sofija un Andis kalpo Valmieras draudzē “Kacir”.
Kuplajā ģimenē vecākā no septiņiem bērniem ir meita Naomija, viņai vasarā apritēs četrpadsmit gadu. Andis smaidot piebilst, ka visiem bērniņiem dzimšanas dienas ir no februāra līdz jūnijam – un ik pa diviem gadiem. Viņam kā tētim tas esot labs atskaites punkts, lai visu atcerētos. Andim ir trīsdesmit seši gadi, Sofija ir pāris gadu jaunāka.
Ģimene daudz laika pavada kopā, labiekārtojot savu lauku māju, ko nesen iegādājušies. Rosība pie kopējā mājokļa, kā stāsta Sofija, ir lielisks kopā būšanas veids un vienlaikus bērniem māca to, ka visā, ko iegūstam, ir jāiegulda darbs. Vecākie bērni ikdienā dodas uz skolu, mazākie – uz bērnudārzu, bet tajos periodos, kad ģimenē ienāk jauns mazulis, vecāki arī jaunākajiem dod iespēju palikt mājās.
Ar vārdu kopā nāk svētība
Uz jautājumu, kā pāris nonācis pie lēmuma bērniņus nosaukt Bībelē atrodamos vārdos, atbild Sofija: “Katram bērniņam vārds būtībā nācis ar tādu kā Dieva ziņu. Pirmdzimtajai vārdiņš atnāca ļoti emocionāli, lasot Bībeli. Katram bērnam vārds izvēlēts arī tā nozīmes dēļ, jo ticu, ka bērna vārda nozīme iet līdzi visu dzīvi.” Naomija no senebreju valodas nozīmē “jaukā, patīkamā”.
Par pirmdzimtās Naomijas nākšanu pasaulē Sofijai ir īpašs stāsts, jo, kā saka pati māmiņa, viņa bijusi jauna un ļoti uzticējusies ārstiem, bet plānotā ķeizargrieziena sekas bijušas smagas – epidurālās anestēzijas dēļ zudusi spēja piecelties. Tieši tas bijis tāds pagrieziena punkts gan abu laulāto attiecībās, gan Sofijas ticības pārliecībā. Pieaicinājuši mācītāju, kurš Sofiju svaidījis ar eļļu un lūdzis, jaunā sieviete atguvusi spēju staigāt. Viņa pati saka, ka tas patiešām bijis īsts brīnums. Toties laulībā šis posms pierādījis, ka abu mīlestība stāv pāri visam. Sofija atzīst, ka tikai tajā brīdī Andi iemīlējusi tā pavisam, jo viņš ar savu atbalstu un rūpēm gan par sievu, gan tikko dzimušo meitiņu sevi parādījis pavisam jaunā gaismā. Pēc šīs pieredzes pārējie bērniņi ģimenē ienākuši mājdzemdībās, sadarbojoties ar vecmāti Rudīti Brūveri no Cēsu puses. Katra bērna vārda došanā vecākiem bijis svarīgi sajust kādu apstiprinājumu no Dieva. Sofija smaidot piebilst, ka septītais bērniņš meitiņa Zuzanna, kurai ir pusotrs gadiņš, piedzimusi tieši septiņos vakarā – arī tā esot kā apstiprinājuma zīme. Jaunākais dēls Jehuda vārdu ieguvis pēc ģimenes ceļojuma uz Izraēlu. Jehuda nozīmē “slavēt Dievu”. Jozua, kuram ir astoņi gadi, vārds tulkojumā nozīmē “glābšana”. Sofija stāsta, ka viņi gaidīšanas laikā piedzīvojuši tādus saspringtus, grūtus laikus arī finansiāli. Tad, kad Jozua piedzima, ģimene jutusies iedrošināta, ka viņiem viss ir iespējams, ka visas problēmas tiks atrisinātas. “Tolaik Vidzemē atvērām divpadsmit mazus sociālās palīdzības veikaliņus “Universum”, kur visi gūtie līdzekļi tika novirzīti skolai,” piebilst Andis.
Sofija saka, ka dažkārt saskaras ar kritizējošu attieksmi par viņas dzīves izvēli, bet to neuztver personīgi, jo ir pārliecināta, ka viņa dzīvo pēc tā ceļa, kas ir viņai un ģimenei pareizais.
Līdzīgi aug arī ģimenes atvases, un abi vecāki atzīst, ka nereti nākas saskarties ar kādu komentāru par bērnu vārdiem, taču viņi šajā ziņā esot ļoti pašpietiekami un viņus tas neaizskar. Sofija uzsver, ka visi bērni ir īpaši, bet katrs ar savu neatkārtojamu raksturu. Andis ik bērna personību salīdzina ar koku sugu īpatnībām un vajadzībām. Piemēram, Naomija līdzinās vītolam, Joanna – jasmīnam, Jonatāns – ozolam, Jozua – bērzam, Mihaēla koks ir palma, Jehudas – ciedru koks, bet Zuzannai sava koka nav, jo viņas vārds nozīmē “ūdens roze” vai “ūdens lilija”, un vecāki atzīst, ka šis augs arī precīzi raksturo meitiņu.
Profesija – skolotāji
Ģimenes tēvs Andis Latvijā pazīstams kā SIA “Izglītības un attīstības centrs “Universum”” valdes priekšsēdētājs, “Universum” mūzikas un mākslas pamatskolas direktors. Līdzās viņam ir sieva, Sofija ir pirmsskolas un sākumskolas skolotāja, mācījusies Cēsīs, tolaik Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas filiālē. Šogad skolai, kurā ir ne tikai klātienes izglītība, bet arī tālmācība un mājmācība, arī programma mazākumtautības valodā, aprit desmit gadi. “2011.gada vasarā draudzē, kurā mēs tolaik Valmierā bijām, izskanēja aicinājums izveidot izglītības iestādi ēkā, kas nesen bija nodota ekspluatācijā,” stāsta Andis. “Tā nu mēs ar sieviņu atsaucāmies. Sofija tajā bērnudārzā bija pirmā vadītāja. Es strādāju Valmieras cietumā, līdztekus kārtoju formalitātes izglītības iestādes veidošanai. Kad piedzima Jonatāns, arī kļuvu par skolotāju un vēlāk par direktoru. Bet Sofija nostiprināja galvenās mūsu skolas vadlīnijas – kristīgo ievirzi, Montessori metodi -, kopā sākām jaunos virzienus, tai skaitā mājmācību.”
Priecāties par mirkli, ko dzīve dod
Ģimene katru rītu cenšas brokastot un vakariņot kopā, tā esot neiztrūkstoša tradīcija. Piektdienas vakaros notiek neliels dievkalpojums, pēc tam ģimene piektdienu nosvin. Tādas speciāli plānotas izklaides – kino, peldbaseins un citas – ģimenei esot samērā reti. Andis saka, ka daudz varam mācīties no Izraēlas tautas kultūras – viņi piektdienās svin šabatu, tas nenozīmē nestrādāt un tikai nodoties lūgšanām, bet savā ziņā priecāties par mirkli, par ikdienu, ko dzīve dod. Tieši tās mazās lietas ir tās, kas ģimeni satur kopā visciešāk.
“Vārdadienas mēs svinam vienā dienā visiem kopā, bet dzimšanas diena ir katram sava ar jubilāra izvēlētu kūku, cienastu. Es uzskatu, ka katram bērnam ir jājūtas īpašam, gribētam, mīlētam, gaidītam ģimenē, un vecākiem katram bērnam ir jāieaudzina šī sajūta, ka viņš ir svarīgs tieši tāds, kāds ir. Lai arī kā iegrozās dzīves līkloči, šī stabilā sajūta paliek uz visu dzīvi,” atzīst Sofija.
Andis iedrošina vecākus: “Esiet pārliecināti, ka patiesas rūpes par nākamo paaudzi ir stabilākas garantijas par jebkuru pensiju līmeni un banku depozītprocentiem vai citu ieguldījumu veidu.
Komentāri