Augusta sākumā redakcijā ieradās kubietis Alberto. Pilnajā vārdā Gregorio Alberto Pulido Hernandeze. Patiesības labad jāsaka, ka par šo iespēju satikties paldies jāsaka cēsniekam Laimonim Stafeckim, kurš tālo viesi bija uzņēmis savā mājā. Savulaik viņš ekskursijā Kubā iepazinies ar vietējo gidu, turpinājusies sarakste, Laimonis aicinājis kubieti atbraukt uz Latviju, un šajā vasarā atbildes vizīte tika īstenota.
Lai arī Alberto savulaik mācījies Harkovas ceļu būves institūtā Krievijā, Eiropā un Latvijā viņš ir pirmo reizi.
“Pie jums Latvijā ir ļoti, ļoti skaisti, godīgi sakot, neko tādu negaidīju,” atzina Alberto. Pastaiga Vecrīgā viņam liekot atcerēties Andersena pasaku lasīšanu. Lai redzētu, kā cilvēki dzīvo citur Latvijā, viesojies Rundāles pilī, pie Laimoņa vecākiem laukos Vecpiebalgā.
Laimonis stāsta, cik ļoti atšķiras uztveres, jo Alberto esot pārsteigts par lietām, kas mums ir ikdienišķas: “Braucot pa Latvijas ceļiem, apstājāmies, lai redzētu, kā notiek siena ruļļu veidošana, jo Alberto nekad neko tādu nebija redzējis. Viņam daudz šādu pārsteigumu. Mājā ieraudzījis apaļo krāsni, viņš jautāja – kas tas ir? Sākumā nesapratu jautājumu, līdz “pielēca”, ka viņiem tur nekas tāds nav nepieciešams.”
Alberto Latvijā viesojās dienās, kad gaisa temperatūra bija virs 30 grādiem, kas viņam itin pierasta. “Interesanti, ka brīdī, kad lidoju šurp, Kubā bija 32 grādi, Latvijā – 33. Tātad te karstāks,” smej kubietis. Viņš stāsta, ka Kubā ziemas laikā temperatūra ir apmēram 25 grādi.
Jautāts, vai Kubā zina par mūsu zemi, viņš norāda, ka par Latviju varbūt mazāk, bet Rīgu itin labi zinot: “Varbūt ne visi asociē Rīgu ar Latviju, bet kaut kādas zināšanas ir. Agrāk, kad bija Padomju Savienība, Kubā visi zināja mopēdus “Rīga”, “VEF” radioaparātus un “RAF” mikroautobusus, kas joprojām braukā pa mūsu ceļiem,” stāsta Alberto.
Tā kā viņš strādā tūrisma jomā, runājam arī par to. Kubā tūrismam esot liela nozīme valsts ekonomikā, tas ieņemot trešo vietu pēc biofarmācijas produktiem un medicīnas pakalpojumiem.
Ja man jautā, kas ir Kuba, prātā nāk Fidels Kastro, cukurs, dejas, cigāri, rums, bet kas patiesībā ir Kuba?
“Tā ir brīnišķīga vieta uz zemes ar palmām, brīnišķīgām pludmalēm, rumu, kafiju, cigāriem, deju,” stāsta Alberto. “Ar cilvēkiem, kuri tur dzīvo. Kubieši ir viesmīlīgi, jautri un, neraugoties uz nebūšanām, problēmām, kas ir valstī, dzīvo priecīgi. Tūristi pat bieži brīnās par to. Algas Kubā ir mazas, dzīves līmenis ne pārāk augsts, bet cilvēki ir priecīgi! Cilvēki smejas par problēmām! Kubā cilvēki ir laimīgi! Laimi nevar izteikt naudā, dzīvē daudz brīnišķīga var atrast arī bez tās.”
Laimonis stāsta, ka daudziem ceļojums uz Kubu ir kā atgriešanās vēsturē, jo tur viss kā Latvijā pirms 25 gadiem. Pa ielām brauc žiguļi, moskviči, daļu pārtikas produktu var iegādāties tikai uz taloniem un tamlīdzīgi. Bet cilvēki ir draudzīgi, atsaucīgi. Ikviens, lai cik pieticīgi dzīvo, priecājas par dzīvi.
“Klimats ietekmē cilvēku temperamentu,” piebilst Alberto. “Pie mums ir karsti, mājās durvis tāpēc vienmēr turam atvērtas un esam gatavi uzņemt ciemos ikvienu. Ikvienu esam gatavi pacienāt ar garšīgu kafiju.”
Viņš stāsta, ka Kubā ierodas tūristi no daudzām valstīm, bet visvairāk esot kanādiešu, kuru ir vairāk nekā puse no visiem salas viesiem. Nedēļas nogalēs ik dienu esot apmēram 20 avioreisu no Kanādas. Viņiem Kuba tuvu, ar lidmašīnu apmēram trīs stundu lidojumā, bet klimata atšķirības ļoti ievērojamas. Kanādiešu galamērķis galvenokārt esot pludmales kūrorti, viesnīcas ar “viss iekļauts” piedāvājumu. Viņi nav tūristi šī vārda klasiskajā izpratnē.
Pats Alberto galvenokārt strādājot ar Krievijas tūristiem, bet arī viņiem galvenais esot dzīvot pludmalē pēc programmas “viss iekļauts”: “Tie nedaudzie, kuri tomēr riskē un vēlas iepazīt Kubu dziļāk, ir ļoti apmierināti. Viņi saprot, ka Kuba nav tikai pludmale, bet daudz kas vairāk.”
Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka kubieši ir ļoti atvērti, viesmīlīgi cilvēki. Vakaros viņi nesēž mājās, bet iet ielās, sēž kafejnīcās, runā, klausās mūziku, spēlē galda spēles. To ietekmē arī tas, ka Kubā tikpat kā nav interneta.
“No viens puses to var uzskatīt par trūkumu, bet no otras – tas liek mums iet, satikties, runāt aci pret aci. Skatos, ka Latvijā cilvēki sazinās ar telefonu starpniecību, bet Kubā cilvēki tiekas, lai parunātu. Tikties ar meiteni, ieskatīties viņai acīs, pateikt komplimentus, tas taču ir daudz patīkamāk, nekā sazināties ar viņu pa tālruni, rakstot, ka viņai skaistas acis. Tas jāpasaka pašam! Kubā dzīve ir īstāka! Cilvēki atklātāki, sirsnīgāki. Kubiešiem asinīs ir tikties, runāties, smieties, būt dzīvespriecīgiem, neraugoties ne uz kādām grūtībām!” stāsta Alberto, norādot, ka arī viņa valstī notiek pārmaiņas, tāpēc tieši pašreiz vēl Kuba ir ļoti interesanta. Var pat teikt, nesamaitāta, un pasaulē nav daudz tādu vietu.
“Nepabijis tur, nekad neizpratīsi, kas ir Kuba,” saka Alberto.
Sarunas gaitā, protams, raisās runas par Kubas cigāriem un rumu. Alberto stāsta, ka šīs lietas Kubā ir īpašas, citur tādu nav. Zeme piemērota tabakas audzēšanai, un, kas esot ļoti svarīgi, zemes apstrādāšanā saglabātas visas sentēvu paražas. Netiek pielietotas nekādas mākslīgas vielas, darbs notiek tikai ar rokām. Tabakas laukus apstrādā ar vēršiem, lapas vāc ar rokām.
“Cigāru tapšanas process ir samērā sarežģīts un interesants, bet rezultāts – izcils, ne ar ko nesalīdzināms! Cigarešu smēķēšana ir kaitīga, bet cigāru kūpināšana – tā ir bauda, elegance. Tā ir nodarbošanās, ko dara tikai īpašos brīžos,” stāsta Alberto.
Stāstot par Kubas rumu, viņš atzīst, ka populārākais ir “Havana Club”, bet labākais – “Santiago de Kuba”. To ražo tikai vienā Kubas reģionā, tur aug īpašas šķirnes cukurniedres.
Alberto stāsta, ka fabrikā, kur tagad ražo šo rumu, savulaik ražoja īsto “Bacardi”: “Pēc revolūcijas “Bacardi” ražošanu pārtrauca, taču iekārtas palika, un sāka ražot “Santiago de Kuba”. Tāpēc “Bacardi”, ko cilvēki pasaulē dzer, nav īstais “Bacardi”, oriģinālais tagad saucas “Santiago de Kuba”.”
Tagad jau Alberto devies atpakaļ uz dzimteni, bet Latvija viņam palikšot prātā ar visjaukākajām atmiņām. Ar redzēto, satiktajiem cilvēkiem, latvisko virtuvi, kas viņam iepatikusies, ar tikko izraktiem un uzvārītiem kartupeļiem, tikko slauktu govs pienu, no krūma lasītām upenēm, jāņogām. Īpašs piedzīvojums bijis arī Rīgā, kur atraduši kafejnīcu “Kuba”. Izrādījās, ka tieši todien, kad tur iegājuši, notika salsas vakars.
“Šī deja kubiešiem taču ir asinīs, un Alberto jutās kā zivs ūdenī. Kad dāmas uzzināja, ka Alberto ir no Kubas, viņas bija gatavas gaidīt rindā, lai tikai varētu padejot ar tālās zemes viesi. Domāju, visiem tas bija īpašs piedzīvojums,” stāsta Laimonis. Jānis Gabrāns
Komentāri