Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Kopīgs atveseļošanās ceļš

Iveta Rozentāle
07:52
29.08.2023
70
Briedisi Dzivesstasts 2 2

Līga un Jānis bija pazīstami jau kādu laiku, viņiem bija kopīgi draugi, pamazām sāka satikties un arī kopīgi lietot alkoholu. Kurp tas viņus aizveda un kā nonāca līdz atturībai?

Ceļš uz skaidrību caur drauga nāvi

Kad Jānis gribēja iegūt pilota licenci, uz laiku alkohola lietošanu pārtrauca. “Kļuvu pilots, ārēji biju solīds, bet manī mājoja bezatbildība, patika alkohols, turpināju dzert. Tā tiku izmests no vairākām aviokompānijām. Līdztekus piedzīvoju drauga, kurš lietoja heroīnu, nāvi. Viņš nomira man blakus, man likās, ka es viņu esmu nogalinājis. Tad gan domāju, ka man kaut kas jādara, aizbraucu uz rehabilitāciju Taizemē.” Un tur Jānis bija ne vienu reizi vien.

Tajā laikā Līga sāka apmeklēt pašpalīdzības grupas: “Man likās, ka man Jānis jāatbalsta, sevī es nesaskatīju nekādu problēmu. Nolēmām abi palikt skaidrā, dibināt ģimeni, apprecējāmies, mums piedzima divi bērni.”

Jānis ārstējās, sāka dzīvot bez atkarību izraisošajām vielām, bet Līga savu problēmu neredzēja.

Ieraudzīja sevi no malas

“Bērnu piedzimšana parādīja manu alkoholiķes spilgto dabu, kad sāku izjust alkohola nevadāmību.    Bērni bija mazi, Jānis kā pilots bija prom no mājām, es noliku bērnus gulēt un niekojos ar alkoholu – arvien lielākos daudzumos. Kad Jānis atkal brauca uz atveseļošanās centru, pat biju dusmīga, šķita, ka labāk kopā iedzersim. Un man arvien likās, ka mums ģimenē ir viens alkoholiķis un narkomāns, un tas ir Jānis

Līdz ar pieaugošajām nesaskaņām ģimenē, abi izlēma pašķirties, bērni palika pie Līgas. “Pēc kāda laika attapos, ka visās problēmās nebeidzami biju vainojusi Jāni, un tad ieraudzīju, ka pati katru dienu dzeru, lietoju antidepresantus, paģiraina eju vai pat neeju uz darbu, nespēju pienācīgi parūpēties par bērniem. Gribējās, lai viss ir kārtībā, bet nesapratu, kā to panākt, viss kļuva arvien sliktāk. Sāku apjaust, ka, iespējams, arī manī ir problēma un arī es esmu alkoholiķe. Jānis redzēja, ka nespēju pienācīgi parūpēties par bērniem, uz to norādīja, bet es uz viņu par to dusmojos, jo ļoti mīlēju bērnus. Bet tad sapratu, ka viņam ir taisnība un ar savu mammas misijas sajūtu bērniem vairāk nodaru pāri.    Padevos, metu egoismu un lepnumu pie malas, zvanīju Jānim un teicu, lai palīdz. Un viņš palīdzēja,” atklāj Līga.

Jāsāk šodien, nevis rīt

Viņa neslēpj, ka sākums bija grūts: “Visu laiku likās, šodien vēl var mazliet, bet no rītdienas gan nedzeršu. Bet vienā reizē Jānis man jautāja – vai vispār kādreiz rītdiena pienāks? Un es sapratu, ka rītdiena man nepienāks, jo es visu laiku atlieku. Es gaidīju mirkli, kad man negribēsies dzert, tādu kā brīnumu, kad visas zvaigznes sastāsies, visas kārtis sakritīs, un būs īstais mirklis, kad atmest. Bet tāda mirkļa nav, īstais mirklis ir tieši tagad. To saprotot, atvadījos no alkohola un pieņēmu lēmumu – viss, es nedzeru. Tas bija grūti, pirmie trīs mēneši bija ārkārtīgi sarežģīti. Bet man bija tikai viens noteikums – lai vai kas, atļaušu sev justies, cik draņķīgi vien iespējams, bet vienīgais, ko nedarīšu, es nedzeršu. Un punkts. Ļoti labi apzinājos – ja sākšu dzert, tad viss noies pa burbuli.

Ir trīs svarīgi punkti -    atzīt pašai sev, ka man ir ļoti slikti; noticēt, ka var būt labāk un noteikti lūgt palīdzību, jo ir būtiski nepalikt vienai bezcerības stāvoklī. Jānis mani ļoti atbalstīja, un pamazām sākās atveseļošanās ceļš. Sākumā man likās, ka dzīve būs bezkrāsaina, bet pēc kādiem trim mēnešiem pirmo reizi sajutu patiesu prieku un sajutu, ka ir iespēja dzīvot – dzīvot skaidrā un gūt prieku. Pamazām kļuva interesanti sevi vērot, redzēt, kā es mainos. Pirmo reizi kopš tās ceturtās, piektās klases es sāku sevi iemīlēt, sajutu brīvību domāt, ko es gribu darīt, kā es gribu. Jā, man ir hroniska slimība – alkoholisms, bet es beidzot jūtos brīva, beidzot dzīvoju savu dzīvi.”

Jādara sevis, ne citu dēļ

Nereti cilvēki saka – tu esi mamma, tev ir divi bērni, tev viņu dēļ ir jācenšas, bet Līga uzsver: “Man tas absolūti nestrādāja. Bet, ja nepadodos un daru sevis dēļ, tad arī viss loģiskā ķēdītē sakārtojas. Līdz ar to skaidrā es palieku tikai sevis dēļ – ne bērnu, attiecību, ģimenes, neviena cita dēļ.”

Jānis pastāsta, ka, zinot, cik daudz ir atkarīgo, radās doma par atveseļošanās centru, turklāt darbošanās tajā arī pašam palīdz vieglāk noturēt skaidrību. Viņš gan atzīst, lai, izejot no atveseļošanās centra, turpinātu dzīvot skaidrā, ir būtiski jāmaina domāšana: “Atkarīgie visbiežāk noraujas, atgriežoties vecajā vidē, Nebūs tā, ka visi smaidīs un atbalstīs un ka pats vienmēr jutīsies jauki. Jāsaprot, ka, pārtraucot lietot, dzīve nekļūst vieglāka, bet labāka gan. Atkarīgie ir traumēti cilvēki, nespēj tolerēt spēcīgas emocijas, un tamdēļ nepārtraukti meklē nomierinājumu – alkoholā, seksā, azartspēlēs, narkotikās. Mierinājums jārod sevī, jāspēj sevi izprast, ir jābeidz fokusēties uz ārpasauli, uz citiem, tā vietā jāanalizē pašam sevi, nepalaižot garām, kāpēc otrs rada dusmas, aizvainojumu, jāapzinās, ka zem dusmām ir sajūta, ka esmu nesaprasts, nepieņemts. Būtībā pats sev esi psihologs.”

Atkarības veicina neapmierinātība ar sevi

Atveseļošanās centra vadītājs teic, ka būtu priecīgs, ja to visu mācītu skolā, nevis bērniem teiktu, ka dzert ir slikti, jo patiesībā to labo sajūtu, ko iedod alkohols, nekas cits tik ātri nerada. Līga pastāsta, ka viņi brauc arī uz skolām, runājas ar skolēniem. Secinājuši, ka informācija, ko bērni saņem no pieaugušajiem, nereti ir aplama. Piemēram, visbiežāk, izvēloties atbildi, kas ir alkoholisms – bezatbildība, izlaidība vai slimība, – skolēni nosauc pirmos divus. Jānis vērtē: “Secinām, ka cilvēki par šo tēmu ir ļoti neizglītoti.”

Abi ar jauniešiem dalās savā lietošanas pieredzē, pastāsta, kāpēc to darīja, kāpēc tas šķitis forši. Jānis teic: “Tad jaunieši jūtas saprasti, pieņemti, sāk uzticēties un ir atvērti sarunai. Tad jau varam iet dziļumā, analizēt, ka īstermiņā ir riktīgi forši, bet mirkļa prieka dēļ tiek ziedotas ilgtermiņa vērtības, kādas ir arī jauniešiem – vēlme pēc sasniegumiem, ģimenes.”

Vaicāti, kā pieredze, kas gūta pašpalīdzības grupās, ietekmējusi viņu pašu attiecības, abi apstiprina, ka viens ar otru var izrunāties brīvi un atklāti,    respektē otra sajūtas un viedokli. Jānis uzsver: “Mēs zinām vienu, ka mēs nedrīkstam dzert, zinām, kas mūs trigerē, un sarunās mēs nerunājam viens par otru, bet katrs par sevi.”

Līga vērtē: “Piedalīšanās atbalsta grupās man ir palīdzējusi sadzirdēt pašai sevi – ko es saku –, jo ikdienā mēdzam nepamanīt, ka jau atkal kaut ko otram pārmetam, noveļam atbildību uz otru, nevis uzņemamies paši. Uzņemoties atbildību, es domāju par to, ko varu mainīt sevī, nevis bēgu no sevis. Grūtākos brīžos atceros, ka pēc lietus vienmēr spīd saule – tas ir cikls, kā tas notiek. Un man kā atkarīgai personai jautājums ir, vai nogaidīšu pietiekami ilgi un sagaidīšu sauli.”

Mainoties pašai, mainās viss apkārt, vislielākais prieks ir tieši par bērniem, tas Līgu ļoti priecē: “Man bija briesmīgi aptvert, ka bērni baidās no manis, ka varu kļūt agresīva, ka viņi kaut kādos mirkļos sāk fiziski sarauties. Ta­gad tas ir mainījies, mūsu attiecības ir uzticības un miera pilnas.”

Visiem ģimenē patīk galda spēles, baudīt mierīgu laiku pie dabas. Abi labprāt arī dara kaut ko divatā. Viņi kopīgi lasa grāmatas – viens lasa, otrs klausās, sarunājas par dzīvi, jaunām idejām. Jānis saka: “Pozitīvi ir tas, ka mums ir, par ko runāt. Tāpat Briedīšos visu laiku kaut kas top, dzīve mums ir interesanta.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
65

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
656

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
18
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi