Raunēnieši Svetlana un Ģirts Jurgeni ir aktīvi ceļotāji. Labi iepazītas Eiropas valstis, tāpēc likumsakarīgi šķitis vērst skatu Āzijas virzienā. Pirms kāda laika abi bijuši Taizemē, kur izbaudīta neticama austrumu viesmīlība un sirsnība. Tāpēc draugu uzaicinājums apceļot Vjetnamu licis atkal kravāt ceļasomas, lai izjustu austrumzemju kolorītu.
Ceļojums divu nedēļu garumā ļāvis gūt priekšstatu par Vjetnamas, (oficiālais nosaukums Vjetnamas Sociālistiskā Republika) dabu, arhitektūru, ekonomisko un arī politisko situāciju valstī, pavēris vjetnamiešu sadzīves priekškaru un, protams, sagādājis lielisku atpūtu.
Vispirms iepazīta galvaspilsēta Hanoja ar juceklīgu un drudžainu satiksmi, ar franču koloniālisma stila ēkām, vjetnamiešu sadzīvi un eksotisku ēdienu. Galvaspilsētas senais kvartāls iemieso simtiem gadu senu vēsturi. Te var redzēt vjetnamiešu stilu un ķīniešu influences, franču arhitektūras elementus un art deco. “Kopiespaids ir absolūts haoss un eklektika, taču vienlaikus šim mikslim piemīt savdabīgs šarms,” tā Ģirts.
Uz ielām, ēku sienām, plakātos varēja vērot atmiņā nedaudz izbālējušus simbolus – sirpi un āmuru. “Sociālistiskā iekārta ar visiem no tā izrietošiem atribūtiem,”saka Ģirts. “Taču jūtama sociālo grupu noslāņošanās. Ir ļaužu slānis, kas dzīvo pārtikuši, bet valsts ziemeļos redzējām naturālās saimniecības. Tūrisms ir viens no galvenajiem ienākumu gūšanas avotiem, tāpēc mēs viņu uztverē bijām staigājoši bankomāti,” tā Sveta un turpina: ”Bijām samācīti, lai tiktu vaļā no vjetnamiešu bērniem, kas diedelēja naudu, jāpiedāvā konfektes. Tad nu ceļasomā iegūla arī stikleņu krājumi.”Pilsētas ielās pārsteidza neticami liels skaits skūteru. “Tā viņiem goda lieta – lai katrā ģimenē būtu pa motorolleram, “secina Ģirts.
Hanojas pilsētas centrs pilns ar tirgotājiem, tirgo visu, ko var pārdot: apģērbu, apavus, suvenīrus, bambusu, ēdamlietas,dažādus amatnieku izstrādājumus, zīdu, podnieku darinājumus, ārstnieciskas zālītes, tradicionālus mūzikas instrumentus un daudz ko citu.
Ēdināšanas iestādes ir vienkāršas un improvizētas. “Apsēdina uz mini plastmasas ķeblīša un pie galda, ko var tikai nosacīti par tādu dēvēt, un – labu apetīti!”stāsta Ģirts. Piedāvājums plašs. “Protams, rīsi, zivju veltes, arī ceptas vardes. Garšoja kā “Ķekavas” cālis,” iespaidus neslēpj Sveta.
Pēc galvaspilsētas ceļotāji apskatīja Sapu – pilsētu valsts ziemeļos, kur mūsdienīgais sastopas ar senatnīgo, kur piekopj senās rīsu audzēšanas tradīcijas un ielās var sastapt dažādu etnisko minoritāšu cilvēkus, tērptus koši rakstainos svārkos. Visapkārt redzamas rīsu terases un kalni, ceļmalās laiskojas cūkas un milzīgi ūdens bifeļi. Lielākā celtne visā apkārtnē – skola. Vietējie, ieraugot tūristus, piedāvā savus izšuvumus un neatstājas tik ilgi, kamēr kāds kaut ko nopērk. “Te cieņā naturālā saimniekošana. Cilvēki dzīvo trūcīgi, un skats, kas paveras, ielūkojoties kāda vietējā būdiņā, raisa skumjas asociācijas,” tā Sveta un Ģirts. Nav elementāras apkures, dušas vai tualetes. Tomēr ērtību trūkums neliek vietējiem būt drūmiem un nelaipniem, sūdzoties par dzīves netaisnībām. “Sievietes Sapas reģionā parasti precas līdz 15 gadu vecumam, kad viņām arī piedzimst bērni un sākas pieaugušo dzīve. Jāstrādā ir visiem, arī maziem bērniem, lai izdzīvotu. Vidējais cilvēku mūža ilgums, 40-45 gadi, liek dzīvot intensīvi,”stāsta Sveta.
Stāsts par Vjetnamu nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Vjetnamas karu, kurā dzīvību zaudēja miljoniem cilvēku. Kara atbalss, īpaši ķīmisko ieroču pielietošana, jūtama vēl šodien, jo dzimst bērni ar anomālijām, taču arī cilvēku domāšanā un uzvedībā jūtama piesardzība. “Lai gan tūristi šinī zemē ir gaidīti viesi, tomēr zināms saspringums attieksmē jūtams,”stāsta Ģirts.
Raunēnieši pabija arī zīda izšuvumu darbnīcā un redzēja, kā audzē pērles. Taujāta, vai ļāvusies sievišķīgam kārdinājumam iegūt īpašumā kādu spožu pērli, Sveta nosaka: “Pērle – sāpju auglis, tāpēc atturos no šīs rotas.”Vjetnamas dabas daudzveidība un mainīgie klimatiskie apstākļi pārsteidzoši. “Blakus aug palmas un priedes. Neierasti. Gaiss mitrs, sajūta, it kā lipina pie zemes. Pēkšņi no skaidrām debesīm uzlīst lietus, kas pēc pāris minūtēm pāriet,”stāsta raunēnieši. Ģirts atzīmē moderno tehnoloģiju klātbūtni valstī: “Internets ļoti labs, ātrs, brīvi pieejams WiFi.” Vai ceļotāji vēl atgriezīsies Vjetnamā? Ģirts atbild noliedzoši, dzīvesbiedre gan nosaka – varbūt pēc gadiem desmit, lai atkal pabūtu motorolleru un konusveidīgo cepuru zemē.
Komentāri