Kokaudzētavas krāsainās istabas

Šoruden Valmieras pievārtē izcilu modes skati demonstrēja ziedošās hortenzijas, kuru ziedi salnu laikā maina krāsu. Arī oktobra sākumā ziedu parāde turpinās.

Viena no “Latvijas valsts mežu” kokaudzētavām -Valmieras kok­audzētava -, kas atrodas Val­mie­rā, Tērbatas ielas galā, juridiski nes­kaitās pilsētas, bet jau Val­mieras pagasta teritorija. Tam ikdienā nav nozīmes – kokaudzētava nodrošina skaistu pilsētas turpinājumu, tam pārejot lauku teritorijā.

Gunta Plotņikova, Valmieras kok­audzētavas vadītājas vietniece, par oktobri hortenziju dārzā saka: “Šis rudens bija lielisks. Hor­ten­zijām patīk mitrums un ne pārāk karstas dienas.”
Tagad, kad naktis vēsākas, ziedu ķekari nav vairs tik žilbinoši koši, bet ziedēšanas trakums nav vēl beidzies. Ko­kau­dzē­tavas kolekcijā jau ir ar vairāk nekā 50 hortenziju šķirņu. “Mums vēl nav tik daudz kā citiem, arī eksotisko nav, bet, kas vien jauns parādījies pasaulē, to arī atvedam uz Val­mieru. Paš­laik Latvijā hortenzijas ir pieprasīts augs. Rudenī tik skaisti zied!” prie­cājas dārzniece Gunta Plotņikova.

Pavasarī ziedošu augu ir daudz vairāk, tāpēc šoruden, iespējams, tik bagātīgi saziedējušais hortenziju lauks piesaistīja valmieriešu un citu vidzemnieku uzmanību. Cilvēki nāca par tām priecāties. Kokaudzētavas tuvums pilsētai, ziedošās dobes, kas redzamas no ceļa, izraisīja papildu interesi.

Taču ziedošie augi nav vienīgie, kas saista apmeklētāju uzmanību. Valmieras kokaudzētavā ierodas ne tikai pēc stādiem, nāk arī, lai pastaigātos gar krāsainajiem stādījumiem. Interesanti ir tas, ka darbinieki apmeklētājus aicina staigāt arī pa zālienu, kas iekopts ap puķu dobēm. Tikai tad varot izjust, kādas ar laiku te būšot istabas. Tam, kāpēc puķu dobes sauc par istabām, ir izskaidrojums.
Cilvēki brīnās, jo istabas vēl nav saaugušas. “Tās tik tikko sāk veidoties, pirms gadiem četriem augi, koki stādīti, tie vēl mazi, ” skaidro dārzniece. “Cilvēki atnāk, jo zina, ka mums ir zilā, dzeltenā, sar­kanā un baltā istaba, bet brīnās, ka augi vēl tik mazi. Taču, kad tie saaugs un sakļausies, no vienas istabas otru nevarēs redzēt. Būs jāiziet ārā no tās, lai apskatītu nākamo. Kādi desmit gadi vēl paies, līdz istabu aprises veidosies izteiktākas.” Taču katrā stādījumā jau tagad var baudīt iecerētās krāsas.

Tagad tās ir rudens krāsās. “Zi­lajā ir augi ar zilu un lillā nokrāsu. Piemēram, Klintskalna kadiķīši ir zilgani. Dažādos gadalaikos netrūkst sarkanās krāsas. Ta­gad mūsu veidotajās istabās augiem sarkanas krāsojas lapas, pavasarī tur ar sarkaniem pumpuriņiem plauka eglīte. Katrā no krāsainajām istabām ir tādi augi, kas atbilst nosaukumam. Tikai jāņem vērā, ka augs visu sezonu netur konkrētu krāsu. Tā parādās noteiktā gadalaikā.

Viskošākā mēdz būt dzeltenā istaba. Šī krāsa vasarā ir visplašāk pārstāvēta. Tagad, rudenī, stādījumā aci piesaista tūju šķirne, kas dzeltē. Ziemcietes mēdz iznest rudenīgas krāsas,” tā G. Plot­ņi­kova.
Nākamajā gadalaikā, ziemā, daba orientēsies uz krāsu paleti ar balto centrā. Vai Valmieras kok­audzētavas istabas tajā laikā ir slēdzamas? Dārzniece teic, ka reizēm ziemās viņu veidotie stādījumi ir pilnīgi sniegā, bet citreiz tā nav. “Īpaši skaisti ir ziemas rīti ar sarmu. Kad aust saule un viss dārzs nosarmojis, tas izveido fantastisku skatu,” par to pārliecinājusies Gunta Plotņikova.

Valmieras kokaudzētavas istabas nav tik lielas, lai tajās varētu staigāt stundām. Kopumā Val­mieras pusē apsaimniekojami 20 hektāri, bet šajā vietā var izvērsties pavisam ierobežotā platībā. Pus­stun­das pastaigā apkārtne apskatīta. Līdzās krāsainajiem stā­dī­­jumiem paceļas siltumnīca. Val­mierieši rūpējas par Ziemas­svētku koka – sudrabegles (tautā saukta par aso egli) -sējenīšu vairošanu. Pa­va­sarī vai rudenī Zie­mas­svētku eglīšu audzētāji te brauc pēc stādiņiem. Viņiem gan jārēķinās, ka paies vēl gadi astoņi un tikai tad kociņš būs pusotru metru augsts, un to varēs laist tirgū.

Kokaudzētavas apmeklētāju vidū ir ne tikai pieaugušie. Viesos nāk arī Valmieras sākumklašu bērni. Pedagogi ielāgojuši, ka pilsētas pievārtē ir pastaigu vieta, kura reizē var kļūt par mācību vie­tu, kurā iepazīst augus. Po­diņos sastādīti, pircējus gaida daž­nedažādi kociņi, tajā skaitā ozoliņi. Bērni ierauga kociņu siltumnīcā, tad nu var fantazēt, par kādu varenu koku tas izaugs uz lauka vai mežā.