Katram, izdzirdot vārdu Ķīna, rodas savs priekšstats par šo valsti, bet pārliecināties par to pareizību var, tikai apmeklējot šo zemi. Un, visticamāk, izrādīsies – patiesība būs daudz pārsteidzošāka. To apliecina arī cēsniece Gunta Kaugare, kura šopavasar divas nedēļas pabija Ķīnā: “Biju izfantazējusi, ka tur viss būs liels un grandiozs, bet realitāte desmitkārt pārspēja priekšstatus par šo valsti.”
Visa ir daudz
Vēlme doties uz Ķīnu radusies mirkļa iespaidā, jo Gunta vairs neplānojot ceļojumu virzienus. Allaž esot kāds notikums, kas aizvirza uz pareizo vietu. “Ja es zinātu, ko konkrētajā vietā gribu apskatīt, iespējams, pat nebrauktu. Vilinājums ir tas, ka nezini, ko sagaidīt, brauc – un ir pārsteigums,” saka ceļotāja, piebilstot, ka sava nozīme ceļojuma mērķa izvēlē bijusi arī tam, ka grupu vadījis Edgars Kuzmans, kurš labi pazīst šo valsti.
Kopš ceļojuma jau pagājis kāds laiks, bet atmiņā joprojām daudz iespaidu par tik pārsteidzošo valsti. Katra diena, katrs brīdis nesis atklājumus, pārdzīvojumus un piedzīvojumus.
Mazpilsētas iedzīvotājam, nonākot daudzmiljonu pilsētās, nākas piedzīvot pamatīgu šoku. Jo tur visa kā daudz – cilvēku, veikalu, mašīnu, visa cita. Gunta stāsta, ka šoks bijis arī atgriežoties dzimtajā pilsētā: “Pēdējos gados jau aprasts, ka Cēsīs ir maz cilvēku, bet pēc ceļojuma pa Ķīnu bija sajūta, ka te vispār neviena nav. Ķīnā pabijām dažādās pilsētās, lielās un mazās, lai gan šajā jomā mūsu priekšstati nesaskan ar ķīniešu. Viņiem maziņš ciematiņš skaitās tāds, kur mīt apmēram trīs miljoni iedzīvotāji, un ap to vēl trīs. Bijām arī megapolēs Šanhajā un Pekinā, kas ir ļoti atšķirīgas pilsētas. Pekina rada nomācošu sajūtu, tur milzīgs smogs, karstums, milzums cilvēku, ielas pilnas mašīnu. Arī Šanhajā valda rosība, šķiet, pat vēl lielāka, un augstceltnes augstākas, bet tur pavisam cita gaisotne, ar daudz pozitīvākām sajūtām. Bet ilgi tādu iedzīvotāju, ēku un mašīnu blīvumu grūti izturēt, tāpēc kā burvīga atslodze starp abām lielpilsētām bija trīs dienu kruīzs pa Jandzi upi ar kuģi, uz kura bija tikai 150 cilvēku. Pēc atkal varēja mesties Ķīnas varenībā.”
Šanhajā uzbraukts pagaidām augstākajā debesskrāpī – 428 metrus virs pilsētas. Tiesa, pilnībā pilsētu izbaudīt nav iespējams, pie tā vainojams smogs. Gunta stāsta, ka Ķīnu pārņemot vainas, no kurām mēs cenšamies attālināties. Gribam dzīvot videi draudzīgi, vairāk braukt ar velosipēdiem, bet Ķīnā viss ir otrādi. Mīts, ka tur visi brauc ar velosipēdiem, vairs neesot aktuāls, tur skaitās prestiži, ja tev pieder mašīna. Mēs šo vēlmi izjūtam, skatoties uz augošajām degvielas cenām.
Vēsture un zīmoli Ceļotāja stāsta, ka divās nedēļās Ķīnu iepazīt nevar, var gūt tikai nelielu iespaidu, aptvert, kas tas ir. Sajūtas par Ķīnu un ķīniešiem devušas arī vietas, kurās vislabāk redzama un sajūtama valsts vēsture.
“Mēs tiecamies pēc viņu apgarotības, gudrībām, medicīnas, jo uzskatām to par kaut ko īpašu. Viņi paši no tā attālinājušies, drīzāk tiecas pēc tā eiropiskā, kam mēs esam izgājuši cauri. Tagad Ķīnā valda naudas un mantas kults. Taču noteikti jāapmeklē Ķīnas Lielais mūris, Aizliegtā pilsēta Pekinā, citi unikāli vēstures pieminekļi, kam līdzīgu nav pasaulē.
Ķīnas mūri apskatījām agri no rīta, kad bija skaidras debesis un tālu varēja redzēt. Iespaidīgi, ko cilvēki uzbūvējuši! Tāpat kā Terakotas armija, kas veidota no apdedzināta māla. Imperators lika uzbūvēt veselu armiju, apmēram 8000 karavīru ar visiem zirgiem dabiskā lielumā, lai viņu apsargātu pēc nāves. Uz mani gan tā neatstāja tādu iespaidu, kā biju domājusi. Varbūt man nesimpatizē ideja, kāpēc tā uzbūvēta, iespējams, nemācēju novērtēt šo pasaules brīnumu.
Unikāla ir Aizliegtā pilsēta daudzu desmitu hektāru platībā, to nevar aprakstīt, tā jāredz. Lai gan dienas laikā tur var tikai izskriet cauri, redzot vien nelielu daļu. Šajā vietā tiek uzņemtas vēsturiskās filmas, un tagad ķīniešu filmas skatos ar pavisam citām acīm,” stāsta Gunta.
Blakus vēsturei ir milzīgā ražošana un tirdzniecība, jūtams, ka Ķīna strādā, lai saražotu preces visai pasaulei. Ķīnā ikviens varot atrast savām prasībām un maksāšanas līmenim atbilstošas preces, turklāt pat viena un tā paša zīmola. Pasaulē pazīstama zīmola veikalā par dārgu naudu var nopirkt, piemēram, pulksteni. Bet var arī turpat pie veikala satikt cilvēku, kurš lēti pārdod izcilu atdarinājumu ar visu sertifikātu. Neviens nesatraucoties par to, tā esot normāla prakse.
“Katrā ziņā tirdzniecības un ekonomikas apmēri ir pārsteidzoši. Šajā jomā atklājums bija tas, ka komunistiskajā iekārtā valda pilnīgs kapitālisms. Zināms paradokss, bet tā ir,” stāsta Gunta.
Brīnišķais gulbis Džons Ķīnieši ar savām tradīcijām, pasaules izpratni atšķiras no mums, vajadzīgs laiks, lai viņus saprastu. Te, šķiet, vietā teiciens, ka austrumi – tā ir smalka lieta. Protams, saprasties traucē valodas barjera. Tūrismā strādājošie prot angliski, bet ārpus pilsētām saziņa notiek tikai un vienīgi vietējā valodā. Cilvēki atsaucīgi, bet paiet laiks, kamēr abas puses saprot, ko kurš grib.
“Grūti izbraukt Ķīnu vienam pašam, bet tas ir piedzīvojums, ko kādreiz gribētu izmēģināt,” saka Gunta. “Tiesa, arī Ķīnā arvien prestižāk skaitās mācīties angļu valodu, jo tas ir ceļš uz pasauli, bet viņi uz to ļoti tiecas.”
Angļu valoda ienākot arī īpašvārdos. Tradicionāli ķīnieši bērniem dod vārdu ar nozīmi. Piemēram, dēliem (tie ķīniešu ģimenē ir gaidītāki nekā meitas) dod vārdu Skaistais saulriets, Brīnišķais gulbis. Bet mūsdienās nereti ķīniešu vārdam blakus
esot arī angliskais vārds. Varam iztēloties, ka tur mīt arī Brīnišķais gulbis Džons.
Pārsteidzoši bijis vērot, kā ķīnieši organizē savas fiziskās aktivitātes un brīvo laiku. Parkos, noliek radio, uzgriež mūziku – vingro, dejo. Publiskās vietās nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, spēlē prāta spēles, parkos ir trenažieri. Koki tur aptīti ar īpašu materiālu, lai cilvēks var pieiet un pamasēt muguru gar koku.
“Divu nedēļu laikā pārsteigumi nebeidzās, un viss ceļojums bija kā patiess baudījums, ko gribas izjust vēlreiz. Gan jau laiks rādīs, kad to izdosies īstenot,” norāda Gunta. Jānis Gabrāns
Komentāri