Sestdiena, 27. aprīlis
Vārda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Kamoliņš, kurš sakustējās

Mairita Kaņepe
11:34
13.01.2016
12
Kakis 1

Kādu rītu Cēsu grāmatnīcā “Zvaigzne ABC” darbinieku vidū izcēlās teju panika, jo direktors pazudis. Pulkstenis bijis jau vienpadsmit, bet viņa vēl nav.

Par direktoru te iesaukts runcis, kurš savulaik līdzjūtīgi pieņemts un kļuvis par vienu no veikala personāla locekļiem. Kaķis tik labi iedzīvojies, ka sācis visus regulēt. Ja dzīvniekam sagriboties ēst, tas tikmēr bļaujot visai nejaukā balsī, kamēr mīļā miera labad veikalā viņu kārtējo reizi pacienā.

Patiesībā pieņemto kaķi pārdevējas un veikala vadītāja Saiva Kalniņa nosaukušas par Princi: “Runcis nav nekāds mistkastnieks, kaut gan pirmo reizi to ieraudzīju pilsētas centrā, rakājoties pa miskastēm, lai dabūtu ko ēdamu. Princis ir grāmatnīcas kaķis. Par Princi iesaukts, jo ir skaists – melns ar baltām ķepiņām -, un arī labprāt atsaucas uz šo vārdu.”

Dienu pavadījis veikalā, labi pacienāts, vakaros, pirms grāmatnīcas slēgšanas, Princis dodas laukā – kaķa gaitās. Dažreiz pretējā mājā viņš apciemo pastnieci un arī tur pacienājas, paguļ. Jau septiņos no rīta Princis ir pie grāmatnīcas durvīm un nelabi bļauj pa visu Rīgas ielu, ja veikala apkopēja vēl nav atvērusi durvis, iedevusi pirmo brokastu tiesu. Tajā rītā, kad kaķa nebijis pie durvīm, izrādījās, ka viņš neparasti ilgi aizkavējies pie pastnieces, sausinot savu kažoku pēc slapjās nakts gaitām. Nogulējis tur līdz vienpadsmitiem, kamēr pastniece atnākusi no apgaitas.

“Mēs domājām – kāda nelaime notikusi. Kā es pārdzīvoju!” teic veikala vadītāja Saiva. “Esam tā pieraduši pie kaķa, uztveram par kolektīva locekli. Esam runci lutinājušas un pa īstam nobarojušas. Ziemā, kad auksts, žēl Princi izlikt vakarā no grāmatnīcas, viņš arī negrib iet. Tad nesam uz pagrabu. Tur pie radiatora sataisīta gultiņa – kastīte ar segām. Parasti gan vakaros Princis bieži pats iziet pa durvīm, darot to varen lepni. Tikai tagad iet stundu ātrāk – kaķis nav pārgriezis pulksteni.”

No rīta septiņos kaķi pabaro apkopēja, pēc stundas nāk veikala vadītāja, un runcis, viņu gaidot, jau sēž trepju galā, prasa atkal ēst. Sapaijāts un paēdināts, kaķis dodas pagulēt grāmatnīcas otrajā stāvā. Pusdivos, kad apkopēja atkal nāk uz veikalu, kaķis jau gaida viņu, pieprasa ēst. Sākumā, kad tikko pieņemts veikalā, ēdis visu, tagad kļuvis ļoti izvēlīgs. Nevar salīdzināt, cik kaķis kādreiz bijis izkāmējis – kauli un āda, kaut pārdevējām uzreiz kļuvis skaidrs, ka reiz viņš bijis istabas kaķis – sterilizēts runcis. Radies jautājums – kāpēc tas nonācis uz ielas?
Kā dzīvnieks juta tos brīžus veikalā, kad saimnieki uzradīsies? Kaķis bija nolēmis, ka neies līdzi, tāpēc slēpās, bēga prom no veikala. Dzīvnieka īpašnieki, jauna ģimene, kuri pārcēlušies uz Angliju, kaķīti atstājuši vecaimātei, bet tai alerģija pret spalvām. Viņi nebija varējuši saprasties, un runcis bija aizgājis no mājas.

“Kādu dienu veikalā ienākusī sieviete sacīja: “Mana draudzene apgalvo, ka pie jums ir mūsu kaķis Bingo.” Es teicu, ka mums nav Bingo, mums ir Princis. Sieviete rādīja kaķa bildi, un es redzēju – tas pats! Izrādījās, kādreizējie kaķa saimnieki gribēja dzīvnieku satikt un, kad Cēsīs atgriezīsies pavisam, ņemt atkal pie sevis. Uz grāmatnīcu līdzi bija atvesti bērni, un viņi, kā jau bērni, strauji tuvojās kaķim, gribēja samīļot. Runcis kļuva jocīgs. Tad citu reizi, vasarā, kad kaķis parasti guļ pie durvīm iepirkumu grozos, jo tur ventilators pūš vēso gaisu, pārdevēja redzēja, ka kaķis pielēca kājās, izskrēja pa veikala durvīm. Nepagāja ne pāris minūšu, kad iekšā nāca saimnieku ģimene, bet kaķis iekritis kā akā. Tā notika pāris reižu, un kļuva skaidrs, ka Princis neies ģimenei līdzi, paliks dzīvot grāmatnīcā. Kaķis izturējās tā, it kā būtu dzirdējis sarunu, ka viņu pēc laika ņems projām. Vēlāk atklājām, ka runcis slēpjas Vienības laukuma puķu piramīdā,” stāsta Saiva Kalniņa.

Dienā, kad veikalā ienākusi kāda ģimene, saitē vedot vācu aitu suni, jo uzraksts pie grāmatnīcas liecina, ka te gaidīti apmeklētāji arī ar dzīvniekiem, pārdevējas domājušas, ka tik neizceļas tracis. Kaķis uzreiz sajutis, ka telpās ir suns, un aizgājis uz otro stāvu. Kad suns bijis prom, kaķis visu, visu suņa maršrutu pa veikalu izstaigājis līku loču, asti sizdams gaisā. It kā gaiss būtu piemaitāts ar smaku.

Mazus sunīšus viņu saimnieki grāmatnīcā paņem rokās, lai pasargātu no Prinča – direktora. Kaķis, veikalā sajūtot suni, skrienot skatīties un šņācot uz to. Savukārt bērni tam patīkot. Princis ļaujot sevi paijāt, lielāku laimi runcim nemaz nevajagot.

Kādu laiku Princis izvēlējies pagulēt pārdošanai noliktā dziju grozā, un cilvēki to pat nepamanījuši, līdz viena pircēja pamatīgi pārbiedēta. Viņa no groza ņēmusi kamoliņus, un viens no tiem, silts un mīksts, lēcis augšā. Pēc tam Princim pateikts, ka grozos gulēt nedrīkst, un dzīvnieks tur arī neiet.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
12

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
37

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
121

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
120

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
411

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
116

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
13
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
20
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
10
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
35
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi