Mēdz teikt, ka kalnos kāpšana aizrauj. Ja reizi uzkāp, tad tā ir aizraušanās uz visu mūžu. Tam piekrīt arī cēsnieks Valdis Nītiņš, kurš šajā pavasarī izgāja ”Anapurnas riņķi”. Himalajos tas tiek uzskatīts par vienu no pasaules skaistākajiem pārgājiena trekiem, tā ir klasika tās brīnišķīgākajā izpausmē. Valdis Nītiņam ir pieredze kalnos kāpšanā, pirms pieciem gadiem bijis kalnos Indijā, pērn uzkāpis Kaukāza kalnu virsotnē Kazbekā, šogad bijis gatavs jaunam izaicinājumam.
”Esmu beidzis ģeogrāfus, ieraugot piedāvājumu ”Anapurnas riņķis”, tas sakrita ar to, ka reizi dzīvē gribu nokļūt Nepālā. Pabūt vismaz tuvumā kalniem, ko apbrīnojam – Dhaulagiri, Anapurna, Everests. Pieteicos, nepazīstot nevienu no brauciena dalībniekiem. Bijām 12 cilvēki, no kuriem desmit bija pieteikušies iet uz Milarepas alu, kur atrodas klosteris, bet divi – es un vēl viens cilvēks no Latvija, Ilona – devāmies pilnu maršrutu, kas ir 15 dienu pārgājiens,” stāsta V. Nītiņš.
Katru dienu ceļā pavadītas piecas līdz septiņas stundas, veicot no 15 līdz 27 kilometriem. Nedēļu gājuši visi 12 dalībnieki kopā, arī nesēji un gidi, otro nedēļu turpinājuši četratā – Valdis, Ilona, gids Navins un nesējs Durba, kurš nesis abu somas. Viesu nami, ēdināšana visur rezervēta, atlicis tikai iet. V. Nītiņš norāda, ka viesu namos nevar runāt par to komforta līmeni, kāds ir Latvijā: ”Ja saule uzsildījusi ūdeni, ir siltais ūdens, bet pārsvarā nācās iztikt ar aukstu. Taču interesanti, ka visos viesu namos ir bezvadu internets, ja vien ir elektrība, kas Nepālā tiek taupīta un piegādāta vien diennakts tumšajā laikā. Pat galvaspilsētā Katmandu viesnīcā dienas laikā elektrību ražo ģenerators.”
Ceļotājs norāda, ka, dodoties šādā pārgājienā, komforta prasības jāatstāj dzimtenē: ”Ja neesi tam gatavs, nevajag iet. Jāpieņem viss, kā ir, tādi ir spēles noteikumi. Pretējā gadījumā nekas nesanāks. ”
Valdis atklāj, ka grūtākais brīdis bijis dienā pirms pārejas šķērsošanas, kad nepareizi aprēķinājuši kāpšanas plānu un nolēmuši pirms pārejas sasniegt 4,9 tūkstošu metru atzīmi, nevis nakšņot ieplānotajos 4,4 tūkstošos.
”Iedomājāmies, ka nevarēsim no 4,4 tūkstošus metru atzīmes uzkāpt līdz 5,4 un atkal lejā līdz 3,8, kur plānota nākamā nakšņošana. Tāpēc izdomājām nakti pirms pārejas pārlaist augstāk. Taču tas tomēr nebija pareizs lēmums. Aklimatizācija it kā bija notikusi, bet pusi dienas jutos ne pārāk labi. Zināju, ka tā būs, bet arī zināju, kāpēc es eju. Pret vakaru situācija uzlabojās, nākamajā dienā viss atkal bija kārtībā. No nakšņošanas vietas līdz pārejai bija vien 500 augstuma metri, ko gājām stundas trīs. Sasniedzot Thorung La pāreju 5417 metru augstumā, gandarījums bija liels.
Tas, ka esi nodarbojies ar fiziskajām aktivitātēm, kalnos neko nenozīmē. Gāju un skaitīju soļus. Pagāju 50 soļu, atpūtos, paelpoju, pagāju 30 soļus – atpūtos, atkal 60 soļus, un tā tālāk. Tas nav kā iet pa līdzenumu, kalnā jākāpj augšup, tas notiek 5000 metru augstumā. Vietējie to nejūt. Mūsu nesējs Durba, augumā man līdz pleciem, ar divām somām svilpodams kāpa augšup,” stāsta V. Nītiņš.
Divas nedēļas ceļā, galvā tikai paša domas, bez mums tik ierastā informācijas plūduma – tas ir zināms izaicinājums. Valdis norāda, ka grūtāk tiem, kuri iet pirmo reizi: ”Zināju, kas mani gaida, tāpēc to uztvēru kā normu. Gāju, domāju, vēroju. Tas ir laiks padomāt par sevi, par to, kāpēc esmu šeit. Man patīk vērot cilvēkus, kā viņi dzīvo, kāds viņu dzīves ritms. Atzīšos, ka divu nedēļu bija par maz, lai izprastu, kā vietējie dzīvo, kā viņi izdzīvo. Viesu namos, satiekot cilvēkus no citām valstīm, kuri arī iet šo ceļu, uzdevu sev jautājumu, kāpēc tā, ka kalnos visi sadzīvojam ļoti mierīgi, draudzīgi, bet tas nenotiek starpvalstu līmenī?”
Jautāts, vai neiezogas garlaicība katru rītu ceļoties ar domu, ka klāt kārtējā diena, kurā tikai jāiet, ceļotājs norāda, ka tas ir nepareizs uzskats: ”Nekad sev neuzdevu šādu jautājumu, jo zināju, ka katra diena nesīs ko jaunu un interesantu. Ainavas mainās, mainās dabas zonas, katra diena ir atšķirīga. Ir taču zināms teiciens, ka skaistāki par kalniem ir tikai kalni! Sasniedzot galamērķi bija gandarījums, ka to izdarīju! Šīs ir kārtējās neaizmirstamās atmiņas manā ceļojumu krājumā.”
Daloties pieredzē par kalniem un sportisko rūdījumu, viņš atceras pērnā gada kāpienu Kazbekā. Grupā pieteikušies četri vīri, kuri gribējuši uzstādīt Ginesa rekordu, sarīkojot visaugstāk virs jūras līmeņa notikušās sacensības. Izdomājuši četratā ar velosipēdiem uzkāpt Kazbekā, iezīmēt distanci un sarīkot sacensības.
”Iecere neizdevās,” stāsta V. Nītiņš. ”Viņi divas dienas vēlāk ieradās nometnē, tas atstāja sekas. Diviem streikoja veselība, viens atteicās, no četriem augšā uzkāpa tikai viens, rekords netika uzstādīts. Kāda ir stāsta morāle? Lai arī viņi bija ļoti labā fiziskā formā, šis bija kārtējais apliecinājums, ka kalnos tas neko nenozīmē. Kalns pats nošķiro, kuru laist, kuru nelaist. Savukārt mūsu grupā, kur bijām 16 cilvēki, iecerētajā augstumā uzgājām visi, jo grupas vadītājs gājienu bija pareizi saplānojis. Kalnos nav svarīgi, cik esi stiprs. Tur viss vienkārši, vai nu kalns laiž augšā, vai nelaiž. Vai tevi pieņem vai nepieņem. Ar kalniem nevajag jokot, pret tiem jāizturas ar ļoti lielu pietāti.”
Komentāri