Jau vairākas vasaras cenšos izbrīvēt dažas dienas, lai atslēgtos no informācijas plūsmas, tādējādi attīrot gada laikā piepildītos failus. Par šādu attīrīšanās vietu esmu izvēlējies Mazirbi un saprotu, ka nav nekā labāka par šādu aizbēgšanu. Pieļauju, ka, arī dodoties uz kādu Vidusjūras salu, varētu panākt līdzīgu efektu, taču tad liels laiks jātērē lidostās, lidmašīnās, trinoties ļaužu pūļos, kas nemaz nevilina.
Kāpēc Mazirbe, ja tepat ir Vidzemes jūrmala? Ir, bet tas īpašais miers un klusums ir tikai Kurzemes atklātajā jūrā. Te 50 gadus bijusi slēgtā zona, tā nav piedzīvojusi tik plašu apbūvi kā līča krastos. Turklāt tur ir ļoti maza iespēja satikt kādu paziņu, kurš gribēs padalīties kādos politiskajos vērtējumos vai palūgs par kaut ko uzrakstīt “Druviņā”. Šogad, staigājot no Mazirbes līdz Košragam, apmēram divu kilometru posmā neredzējām nevienu cilvēku. Tikai jūra, saule, smiltis, vēju šalkas un priežu mežs. Var apsēsties kāpās, skatīties uz jūru, atslēgt domas un sajust, kā prāts attīrās. Tie ir brīži, ko novērtēju arvien vairāk.
Mazirbe ir arī vieta, kur neaizmirstami garšo tikko kūpinātas butes. Sēžot jūras krastā un pamanot, ka zvejas laiva nāk krastā, ir skaidrs, kā nākamajā dienā vairākās vietās būs norādes, ka tirgo kūpinātas butes. Un neesmu kļūdījies, arī pie veikala pašā Mazirbes centrā vienmēr ir kāds pārdevējs. Vīrs, kurš butes tirgo, gan stāsta, ka šobrīd tās vēl tādas sīkas, īstais laiks esot augustā, septembrī, bet nav laika gaidīt, jo kārdinošā smarža vilināt vilina. Viņš iesaka ņemt ilgāk kūpinātās, tādas savām vajadzībām gatavojot vietējie, bet ātrā versija esot tūristiem. Laikam jau mūs notur par tādiem kā savējiem. Ilgāk kūpinātās droši varot kādu laiku glabāt. Nav laika gaidīt līdz apmešanās vietai, turpat veikalā tiek nopirkta maize, alus, un svētku mielasts var iet vaļā. Var ēst pilnām mutēm, jo zivju tirgotājs turpat blakus, vienmēr var aiziet un nopirkt vēl vienu zivtiņu. Ēšanas procesā visas nianses svarīgas – svaigi kūpinātas butes garša, smarža un pats lupināšanas process. Ideāli! Te nu vietā leģendārais teiciens – kas var būt labāks par šo!
Bet ne jau tikai jūra un butes raksturo Mazirbi. Tur vērts iegriezties kaut vai garāmbraucot. Mazirbe ir lielākais lībiešu ciems Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, un augusta pirmajā sestdienā tur notiek lībiešu svētki. Mazirbē atrodas 1939. gadā celtais Lībiešu Tautas nams, kurā skatāma ekspozīcija par lībiešu vēsturi un kultūras mantojumu.
Kāpu zonā iespējams apskatīt laivu kapsētu, kas veidojusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Padomju armija centās ierobežot zvejniecību piekrastē, laivām vairs nebija pielietojuma, tās novietoja piekrastes kāpās, kur lēnām padevās laika zobam.
Jūrā, iepretim Mazirbei, redzamas zvejnieku ostas steķu paliekas. Pirmskara Latvijas laikā šī bijusi aktīva zvejniecības vieta, šobrīd par to vēsta tikai atmiņas. Tāpat kā par padomju laika ro-bežsardzes aktivitātēm. Jūras krastā joprojām slejas sargtornis, kur modrie robežsargi vēroja, lai kāds nedomā iekļūt valstī, bet jo īpaši – vai kāds nedomā pamest “laimīgo zemi”.
Esot Mazirbē, noteikti jāaiziet līdz baznīcai, kas ir viens no skaistākajiem Kurzemes piekrastes dievnamiem. Padomju laikos izdemolēts, pēc Atmodas, pateicoties aktīviem cilvēkiem, piedzīvoja atdzimšanu un tagad priecē gan ceļotājus, gan baznīcēnus. Baznīca atrodas kalnā, sākotnēji tā kalpojusi arī kā dienas orientieris kuģotājiem.
Pie baznīcas veco kapu kalniņš – viduslaiku un mūsdienu kapsēta, kurā atrodas vairāki interesanti objekti. Būtu labi sastapt kādu vietējo, kurš parādītu un pastāstītu ko vairāk. Mums izdevās, un tagad zinām, ka tur atrodas Vecā Taizeļa piemineklis – rakstnieka Marģera Zariņa stāstā un lugā aprakstītā vecā Taizeļa prototipa – zvejnieka Nika Freimaņa (1845-1908) kaps. Bet kā īpašs objekts tiek rādīts vilkača kaps – teikām un spoku stāstiem apvīta vieta – sens, ar akmeņiem apkrauts, kaps. Stāstītāja atklāja, ka šī esot vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta.
Bet pāri visam tomēr ir tas īpašais Mazirbes miers un Kurzemes jūrmala, un, protams, neaizmirstamie saulrieti.
Komentāri