Cēsniece Ligita Embrekteir personības attīstībastrenere (koučs) un karjeras konsultante. Bijusi mājturības skolotāja.
Ligita pirms četriem gadiem noauda savu pirmo Lielvārdes jostu. Viņas mamma un vecāmamma bijušas audējas, savulaik arī pati nedaudz audusi, tādēļ priekšzināšanas bija. “Raksti cits pēc cita vērās vaļā. Tad pamazām tie sasaistījās ar to, ko daru – cilvēku izzināšanu, projektu vadību. Metam metu uz nākotni. Vērtību sistēmā ievelkam velkus, lai dzīvotu ilgi un laimīgi. Ja izdodas noaust, jo pa ceļam daudz kas var gadīties, trūkst īstā mērķa, resursu, atbalstošas vides, viss kārtībā. Viss, kā karjeras vadībā,” stāsta Ligita.
Tad Ligita iepazinās ar latvju zīmju pētnieku Modri Tenisonu, kurš kopā ar Armandu Strazdu izveidojis portālu zimes.lv. Tajā zīmju sistēma atklāta, izmantojot matemātiku, informācijas tehnoloģijas. Ievadot vārdu, personas kodu un dzimšanas vietu, katrs var iegūt personīgo latvisko zīmi. “Rakstu pamatā ir tīkli, bet Modris atklāja nemainīgo daļu jeb sietus. Kad tos noņem, atklājas personīgais informatīvais kods. Tas, kādi esam, kā dzīvojam, tiecamies uz mērķiem. Ja sietu pabīda, mainās zīme. Ir kods – lietas, kas nemainās, ar ko nākam uz zemes; ir lietas, ko varam mainīt – mūsu pieņēmumu sistēma, uzskati, vērtības, uzvedības modeļi. Ir centra apzināšanās, pirmās un otrās pakāpes domāšana parādās jostā. Trīs metrus garā jostā to visu var ielikt. Man būtiski, ka tas, ko lasām, parādās arī vizuāli un cilvēks var sevi ieraudzīt,” skaidro audēja.
Ligita noaudusi vairākas personalizētās jostas. “Cilvēks iegūst savienojumu ar savu būtību, spēku. Sevis pieņemšanu. Jostā ir lielo likumsakarību atspoguļojums, visu aspektu tvērums. Tas ir vispusīgs skatījums uz sevi, savu darbību, jo katrs raksts ir informācija,” uzsver audēja.
Pirms diviem gadiem Ligitai radās ideja noaust Latvijas jostu. “Valsts attīstība ir līdzīga spirālveida dinamikai, kā attīstās cilvēka dzīve, kas ietekmē dzimtu un cilvēku, kā viņš mainās sistēmu ietekmē un kas ar dzimtām un ietekmi notiek šodien. Cilvēkam, kurš grib sevi sakārtot, tas vispirms izdarāms savā dzimtā. Tas attiecas arī uz Latviju.
Izveidoju laika skalu, lai cilvēciski paskatītos, emocionāli iedzīvinātu simt gadus. Vēsture atdzīvojās. Man bija interesanti, kas notika ar cilvēku, ejot cauri laiku lokiem. Kā laiks un vara ietekmēja likteņus,” stāsta Ligita.
Viņa rāda Latvijas jostu un stāsta: “Latvijas ziedu laiki arī jostā izskatās kā ziedu raksts. Lūk, zivs – radīt kopā, viens veselums. Darīt, lai būtu. Tagad jostā ir – esi, lai darītu. Maini domāšanu. Kara laiks – mugurkauls pa vidu, dzimtas izsit, tad izsūtīšana. Kad audu šo laiku, bija fiziski un emocionāli grūti. Tad atgriešanās no izsūtījuma – paliec viens savā iekšējā pasaulē, tevi nepieņem. Arī tagad, atgriežoties no paštrimdas, cilvēki netiek pieņemti. Josta parāda cikliskumu. Krīzes, kari ik pa 25 gadiem atkārtojas.
Latvijas nākotne ir Saules zīmes platākajā atvērumā, esam apzinājušies savu bagātību, to nosaukuši vārdā. Dzīvojam bagātības sajūtā. Kā to noturēsim, vai apzināsimies to, kas mums ir? Mums, salīdzinot ar citām tautām, kas ļāvušās patēriņa kultūrai, ir tik daudz vērtību. Izskatās, ka cilvēki atgriezīsies, ja apzināsies vietas vērtību, gara spēka apzinātības pieredzi. Ne katrai tautai bijusi iespēja pieredzēt gara spēku kā resursu, kas dzen uz priekšu. Atmodas laikā par to pārliecinājāmies. Tā ir milzīga dāvana, kas jau ir kā pieredze. Ja to liksim lietā, kas gan mūs var apturēt. Josta māca atrast tās mācības, ko varam paņemt.”
Audēja uzsver, ka nedrīkst dzīvot ar pelēko, drūmo. “ Lai kāds vēsturē bija laiks, cilvēki mīlēja, radīja. Mums gribas ciest, jo ciest ir izdevīgi. Tad pažēlos, iedos, tad varam nestrādāt, noliegt vecākus. Mums ir pēdējais laiks saprast savu unikalitāti. Tik daudz radošu cilvēku nav nevienā tautā. Un mēs esam brīvi, varoši radīt. To nevar izdarīt apspiestā vidē,” pārliecināta cēsniece.
Gan aužot jostas, gan pētot un strādājot ar cilvēkiem, Ligita sapratusi, ka ikvienam, lai laimīgi dzīvotu, attīstītos, sasniegtu mērķus, svarīgas dzimtas saknes. “Jāpieņem pagātne, jāmet meti nākotnei,”saka audēja. Viņa rāda dzimtas spārnus. Tos veido iepriekšējās paaudzes, kas dod enerģiju. “Nedrīkst būt pārrāvums. Ir jāzina vismaz četras paaudzes, dzimtā nedrīkst būt noslēpumi un izstumtie. Tad rodas enerģijas zudumi, depresijas. Varbūt dzimtā bijis kāds slepkava, no kā pārējie novērsušies, par kuru nerunā. Mums viņa dzīves gājums jāatrod un jāpieņem, jāizrunā sāpes un negatīvais jāatdala no šodienas. Ir pieņēmums, kad bērns piedzimst, viņš zina visus ģimenes noslēpumus, bet nemāk tos nosaukt vārdā, tie paliek sajūtās. Un izpaužas kā dusmas. Gadiem vecvecāki nedrīkstēja runāt par izsūtīšanām, jo baidījās, bērni nerunāja, jo saprata, ka nedrīkst, būs slikti, kaut nezināja, kas tas ir. Tagad trešā paaudze saprot, ka tur ir noslēpums. Izrunājot var ar mīlestības enerģiju kā spārniem pagriezties savam tālākajam ceļam,” stāsta Ligita.
Audēja atgādina, ka viss attīstās pa spirāli. Diemžēl vienmēr varam arī krist uz leju. “Esam piektajā līmenī, kad kopā domājam par ilgtspēju un varam iet tālāk, bet varam krist atpakaļ, kad gaidām gudro tētiņu, kurš pateiks, kā rīkoties. Nevis radīt, redzēt un risināt problēmas, bet klausīt. Līdzekļi nedrīkst kļūt par mērķi, tad ir bankrots. Arī par to jārunā. Tās nav mūsu tautas vērtības,” vērtē Ligita un pastāsta, ka pēc kara aizbraukušo vēstules un to, kuri nesen devās paštrimdā, saturā ir līdzīgas. Tiekam cienīti, jo daudz strādājam, bet bērni zaudē latviskumu, mums pietrūkst savējo blakus.
“Visumā ir pozitīvais un negatīvais, un abi veido kopumu,” atgādina Ligita.
Viņa rosina domāt, vērtēt un iet tālāk. Arī personības attīstības nodarbībās viņa izmanto latviskās dzīves gudrības. Kopā ar domubiedriem izveidota integrācijas spēle “Mēs esam Latvija” – Lielvārdes josta no koka gabaliņiem, un katrs pats var veidot savu jostu, tāpat arī puzles, ar kurām veidot rakstus. “Tā ir prasme ieraudzīt, koncentrēties un atslābināties reizē. Attīstāmies no es uz mēs. Ja sapratīsim tautas spēku, strādāsim komandā vienam mērķim, mums viss izdosies,” pārliecināta Ligita Embrekte. “Man gribas līdz detaļai izzināt, bet reizē redzēt kopainu. Kopuma redzējums, ne tikai zinātniski dati, klāt arī emocionālais – tā veidojas izpratne. Man tas sagādā prieku.”
Viņa savas zināšanas nodod tālāk. Pamazām tiek īstenots sapnis iekārtot Zīmju istabu. Tur varēs iepazīt latvisko zīmju spēku, attīstīt sevi, izmantojot zināšanas.
Komentāri