Uzsākot rubriku “Dārzs priecē”, jūtamies pārsteigti, atraduši japāņu stilā veidotu dārzu Amatciemā. Jūlijas un Denisa Sverkovu pagalmā rosās agronome – dārzniece Dita Grasberga: “Dārzu vienmēr vieglāk veidot, ja cilvēkam ir sava doma, ideja. Mājas un dārza saimnieki ir daudz ceļojuši, interesējušies, vērojuši un izpētījuši grāmatas. To visu Deniss un Jūlija stāstīja man. Viņu ideja, mans izpildījums, un viss vēl nav galā.” Pats Deniss stāsta, ka abi ar dārznieci patiešām paņēmuši baltu audeklu un uz tā vispirms uzzīmējuši plānu, lai saprastu, kur būs akmeņi, kur sūnas, kur skaists tukšums.
“Arī tukšumu vajag. Kā ir eiropiešiem? Ja ir skapītis, tad uz skapīša vajag salvetīti, bet uz salvetītes vāzīti un vāzītē puķīti, bet šajā dārzā ir pretēji. Askētiski un minimāli,” ejot pa taciņām uz tējas namiņu, stāsta saimnieks.
Deniss atklāj, ka viņam īpaši tuva Japānas estētika un filosofija. “Taču šis dārzs tikai nosacīti ir japāņu dārzs, arī mans mērķis nebija kaut ko kopēt. Vēlējos paņemt japāņu dārza koncepciju un pielāgot šai vietai. Šis stils no citiem atšķiras ar to, ka tajā dominē minimālisms,” stāsta saimnieks.
Šādos dārzos cilvēku pirmo reakciju raksturojot sajūsma – cik skaisti! Deniss gan secinājis, ka viņi neiedziļinās un neizprot dārza pamatdomu. “Ja skatāmies no reliģiskās piederības, dzenbudisms nav reliģija, tas ir viens budisma novirziens. Tam vairāk ir saistība ar prāta dabu un meditācijām. Meditācijas ir līdzeklis, kas palīdz nonākt pie dažādiem prāta stāvokļiem, līdz ar ko šāds dārzs un katrs objekts tajā ir domāts meditācijai. Tas veidots, balstoties uz meditāciju ietekmi, un paradoksālā kārtā dārzu var saprast tikai tad, ja nodarbojas ar meditāciju. Dzenbudismā meditācijai nav konkrēts mērķis, drīzāk pretēji – cilvēks mēģina saplūst ar apkārtni un tādā stāvoklī atrast kaut ko savu. To arī iemieso šis dārzs un tā jēga,” skaidro Deniss.
Taču Zen jeb japāņu stila dārzam ir vairākas priekšrocības. Deniss pārliecinājies, ka šāds dārzs veido skaistu ainavu: “Pārceļoties uz Amatciemu, ātri sapratām, ka šī kalna nogāze kaut kā būs jāapstāda. Tā radās ideja par vairāku līmeņu terasēm. Zinājām, ka gribam akmensdārzu ar īpašu vietu meditācijām. Visas taciņas dārzā negribējām veidot eiropiešu stilā, kur parasti taciņa ved taisnā virzienā uz priekšu un tad pa to pašu taciņu jānāk atpakaļ. Šeit, staigājot pa dārzu, gājējam vienmēr ir izvēle, šajā dārzā cilvēks vienmēr var doties nelielā ceļojumā, turklāt mazais ceļojums ir piepildīts ar dažādiem apskates objektiem, pie kuriem pakavēties. Te, lūk, ir avots. To mēs gribējām skaņai. Pašlaik ir daudz putnu un citu dabas trokšņu apkārt, bet, kad viss norimst, dārzs piepildās ar ūdens čalām. Citā dārza galā mazā ceļojuma laikā var ieraudzīt kādu ziedošu augu, un tā uz priekšu.”
Saimnieks priecājas, ka viņiem izdevies izvairīties no blīviem augu stādījumiem, dārza elementiem: “ Esam izbēguši no tā, ka kaut kā šķiet par daudz, līdz ar to šajā dārzā iespējams koncentrēties uz sīkām detaļām, būt fokusētam, nevis izklaidīgam. Japāņu stila dārzā vieglāk koncentrēties arī tāpēc, ka tie nedaudzie elementi, kurus mēs esam akcentējuši, izceļas uz pārējā fona.”
Cilvēki, kas atbrauc ciemos, dārzā mēģina atšifrēt kaut kādus mistiskus simbolus, bet Deniss smejas: “Taisnību sakot, te jau nekas nav šifrēts. Tur jau tā burvība, ka pats vari izdomāt, ko katrs elements tev nozīmēs. Piemēram, skatoties uz četriem lieliem akmeņiem, vari iedomāties, ka tie nozīmē četras dzenbudisma mācības, citreiz, skatoties akmeņos, redzi sevi, sievu un bērnus, nākamreiz vēl kaut ko citu. Dzenbudismā vienmēr pieļauj domu, ka laiks mainās, situācijas mainās un drīz var būt izdomās kaut ko jaunu, tāpēc šajā dārzā ir arī vieta tukšumam.” (Proti, vieta piektajam akmenim, kura tur nav – aut.)
Tējas namiņā, kurā sarunājamies, iespējams iekurt uguni un vērot dabu, dārzu, klausīties ūdens čalošanu vai vērot uguns liesmas. Prasu, cik bieži saimniekam izdodas tā sēdēt, vērot dārzu un meditēt. Viņš atbild: “Ne tik bieži, kā gribētos. Man ir līdzīgi kā tam cilvēkam, kurš izsapņo, kā, ieguvis dārgu mašīnu, ar to braukā un ir laimīgs. Īstenībā viņam šī mašīna stāv garāžā, viņš pie tās pieiet un pa reizītei noslauka putekļus. Šādās līdzībās runājot, es ar šo mašīnu braucu, bet ne tik bieži, kā gribētos.”
Šis dārzs ir pilns pārsteigumu, jo vakarā tas izskatās pavisam citādi nekā dienā. Maiga starmešu gaisma izgaismo objektus, laternās deg svecītes, un piezogas cita noskaņa, cits piedzīvojums, bet starp akmeņiem meistarīgi paslēpti skaļruņi, kas ienes maigas mūzikas skaņas.
Deniss kopā ar dārznieci atzīst, ka šāds dārzs veidots, balstoties arī uz praktiskiem apsvērumiem, lai mazāk darba, jo pa šādu stāvumu būtu grūti zālīti vai lapas grābt. “Te ir arī milzīgs darbs, ko tagad vairs neredz, bet apakšā ir kārtu kārtas ar dažādiem materiāliem, lai nezāles neaugtu cauri. Tāpēc viss izplānots tā, lai ar minimālu darbu uzturētu lielu platību. Šis dārzs ir domāts man un manai ģimenei. Tas posms, kad jāapsteidz draugi, radi vai kaimiņi, man, par laimi, jau ir garām,” uz atvadām saka Deniss.
Komentāri