Cēsniece Ieva Kalniņa šoruden devās uz Japānu, lai tūrisma izstādē “JATA Tourism Expo Japan” pārstāvētu Latviju, demonstrējot ne tikai kokles spēli, arheoloģisko tērpu, rotas un senos rokdarbus, bet arī lai dziedātu un stāstītu par latviešu tradīcijām, kultūru un amatu prasmēm.
Nedaudzajos brīvajos brīžos Ievai bija iespēja iepazīt mazu Japānas stūrīti, vērot senatnīgo, mūsdienīgo un pārbaudīt orientēšanās spējas svešā zemē bez tulka un pavadoņa.
Latvija kā viens Tokijas kvartāls
Ieva Kalniņa par gatavošanos tālajam braucienam stāsta: “Lasīju Dzjuničiro Taņidzaki “Ēnas cildinājums”, arī Haruki Murakami grāmatas, noskatījos vienu raidījumu par ēdienu, mācījos ēst ar irbulīšiem un vēlējos Japānā sajust zemi, pieskaroties tai pa īstam. Man bija sapnis – iet basām kājām pa lauku ceļu.”
Tūrisma izstādē Ievu sajūsminājusi japāņu publika: “Mani priekšnesumi bija koncertstāsti – katru reizi cita tēma, neatkārtojot dziesmas. Ejot uz skatuves, nolēmu, ka kaut ko pastāstīšu, un tā tas aizvijās no bagātīgā latviešu tradicionālās kultūras mantojuma līdz dziedāšanas tradīcijām. Japāņi bija ļoti uzmanīgi, atsaucīgi, daži pat klausījās aizvērtām acīm un meditējot. Palīdzēja brīnišķīgs tulks Uģis Nastevičs, jo vairākums japāņu labi nezina angļu valodu. Taču viņi pieklājīgi klausās, māj ar galvu arī tad, ja nesaprot.
Pēc koncerta daudzi nāca runāties. Pateicoties aviokompānijas “Finnair” lidojumiem, japāņi tagad zina, kur ir Somija un ka Latvija ir turpat blakus. Viņi jautāja, vai mēs visi tā staigājam (arheoloģiskajā apģērbā), vai runājam krievu valodā, vai mums ir pašiem sava valoda. -Tiešām? Kā jūs runājat? – Viņiem grūti saprast, ka mūsu ir tik maz, tomēr esam spējīgi pastāvēt kā valsts, jo japāņiem ir cits priekšstats par plašumiem un daudzumiem. Pēc Japānas mērogiem Latvijas iedzīvotāju skaits ir viens Tokijas kvartāls.
Dziedāšanas starplaikos rādīju un devu pielaikot rotas – tas visiem ļoti patika. Taču, kad izstāstīju, ka tādas nēsāja pirms tūkstoš gadiem, japāņi gandrīz izmeta no rokām. Izrādās, viņi domājuši – ja spīd, tātad, zelts, ja pirms tūkstoš gadiem, tātad rokās iedots oriģināls. Kad paguru runāt, rādīju līdzpaņemtos senos rokdarbus – adatas pinumu, celošanu, maučus ar pērlītēm un mežģītās jostiņas. Nāca kundzes, pētīja, ko es daru, it īpaši viņas pārsteidza adatas pinums. Daudzviet pasaulē un arī Japānā ir pārliecība, ka visu var nopirkt un ar rokām neko vairs nevajag darīt.”
Hieroglifu džungļos
Eiropas kārtībā izaugušajam nav viegli pārvietoties zemē, kur vairākums uzrakstu ir tikai hieroglifi. Ieva pirmajās dienās jutusies, it kā būtu atņemta kāda maņa, uz hieroglifiem skatījusies tikai kā uz kaut ko skaistu. Kad pirmais satraukums pārvarēts, devusies ceļā vienatnē: “Tulks Uģis Nastevičs man ierādīja sistēmu, kur jāiet, kur būs jāpērk biļetes, kur jādodas tālāk. Sabiedriskā transporta sistēmā blakus hieroglifiem ir uzraksti arī angliski.
Nevienu brīdi nebija sajūta, ka ir nedroši! Uz Tokiju var braukt un mācīties, kā tādā milzu pilsētā iedzīvotāji spēj ievērot disciplīnu. Japāņiem ir ieaudzināts, ka pie vilciena nav nekāda drūzmēšanās, visi stājās rindiņā. Ar eskalatoru braucot, jāstāv kreisajā pusē, jo pa labo steigsies tie, kam jātiek ātrāk. Viss ir līdz pēdējam pārdomāts! Daudz aizlieguma zīmju, piemēram, neaiztikt beigtus kaķus un putnus, nerunāt pa mobilo tālruni autobusā vai vilcienā, skaņa jāizslēdz. Japāna ir mūsu nākotne, pāris soļu priekšā, pavisam cita pasaule.”
Kā tad ar apmaldīšanos? Ievai ir piedzīvojumu stāsts, kuru klausoties, jau kļūst bailīgi: “Nedēļu nodzīvoju ar pārliecību, ka viss ir ļoti sakārtots, apmaldīties nevar. Vajag tikai tā nodomāt! Izkāpu stacijā, gāju, līdz sapratu, ka nav pazīstamo uzrakstu. Tokijā transports ir piecos līmeņos – pazemes, virszemes un vēl pa tiltiem un estakādēm. Jo tālāk gāju, jo viss arvien svešāks. Prasīju ceļu, bet vietējie jau zina tikai kvartālu, kurā strādā un dzīvo. Japāņi ir ļoti izpalīdzīgi pat tajos gadījumos, kad paši neko nesaprot. Man rokās bija karte, pie katra kvartāla arī pilsētas plāni. Tā pamazām tiku atpakaļ uz “savas” ielas ar pazīstamo Šinto svētnīcu. Taču tajā dienā tas pats šajā vietā gadījās vēlreiz, tikai kopā ar japāņu paziņu Makiko.”
Ēšana kā rituāls
Ieva nedēļas laikā tik labi apguvusi ēšanu ar irbulīšiem, ka vairs nav bijis jāpiedomā pie šī procesa, pat japāņu draudzene paslavējusi. Ieva stāsta: “Japānā neredzēju resnus cilvēkus, visi ir slaidi, labā formā, jo šeit vēl arvien saglabājušās senās uztura tradīcijas – dārzeņi, zivis un rīsi. Aizbraucu ar domu, ka neko no tā neēdīšu, līdzi paņēmu rupjmaizi un šokolādi, tomēr viss bija ļoti garšīgs. Japāņi sāk dienu ar miso zupu no fermentētām sojas pupām, to vienīgo nepagaršoju. Zupa tik agri no rīta! Protams, garšas ir īpatnējas. Brokastīs, piemēram, salda omlete. Zaļā tēja ir visādos veidos, arī atdzesēta, kā atspirdzinājums. Vēl ir miežu tēja, griķu tēja, ko dzer saaukstēšanās gadījumos.
Mēs mājās reizēm atļaujamies ēst lēni, nesteidzoties, taču bieži vien fonā skan televizors, blakus avīze, skatāmies telefonā ziņas. Japāņi ļoti koncentrējas uz ēdienu. Irbulīši ierobežo apkārt skatīšanos. Tajā brīdī esi tikai tu un tavs ēdiens.”
Cieņa un rēķināšanās ar citiem
Redzot japāņu tūristus, kam mute aizsegta ar masku, nodomājam, ka viņi tā sargājas no piesārņota gaisa. Arī Ieva, to redzot, jutusies savādi: “Vai viņi baidās, ka es viņiem uzšķaudīšu? Patiesībā tā ir domāšana par citiem. Japāņi lielpilsētā vai ceļojot liek muti aizsedzošo masku, ja viņiem ir iesnas, un, protams, arī savu imunitāti sargājot.
Tokijā starp debesskrāpjiem daudz tempļu – gan senie, pēc zemestrīces atjaunotie, gan pavisam jauni. Japāņi ir ļoti ticīgi, tradīcijas ir dzīvas un apvienotas ar moderno. Ikdienišķs skats – biznesmenis pa ceļam uz darbu piestāj templī un veic rituālu. Paklanoties izrāda cieņu senčiem un dievībām, pateicas par aizsardzību, par veiksmi biznesā un ziedo.
Miers, labestība un cieņa. Tas nav teātris, tas izdodas dabiski un no sirds. Visi ir laipni, un, ja kādam kas iekšā gruzd, tas paliek apslēpts. Augstu novērtēju viņu iejūtīgumu, uzmanīgumu, spēju netraucēt citus. Izteikta emocionālā inteliģence! Tas ir ieaudzināts no bērnības – uz visu reaģēt pozitīvi. Agresija tur nav novērojama. Uz ielas viss ir mierīgi, neviens neskatās uz otru uzbrūkoši vai aizdomīgi. Kādā brīdī man bija liels izaicinājums noskaidrot, ko viņi domā pa īstam.”
Pieskaršanās zemei
Lai gan Ievai šajā braucienā neizdevās uzreiz īstenot mērķi – redzēt Japānas simbolu Fudži kalnu un iet ar basām kājām pa lauku ceļu -, tomēr vienīgo brīvdienu, kad nebija jāstrādā tūrisma izstādē, viņa veltīja dabai. Bez pavadoņa un tulka, bet ar zinātāju ieteikumiem Ieva devās ceļā: “Vēl mājās esot, internetā atradu Hakone, skaistu vietu, kur ir kalni, karstie avoti, ezeri, svētnīcas un brīvdabas muzeji. Tūrisma pērle, viegli sasniedzama, ap simts kilometru no Tokijas. Kalnos kāpt man šoreiz nesanāca. Uzbraucu ar vagoniņu līdz 1070 metru augstumam, no kurienes, ja ir skaidrs laiks, var redzēt Fudži. Šoreiz tas bija ietinies mākoņos. Arī kruīza maršrutā pa Aši ezeru teorētiski bija iespēja redzēt Fudži, taču nekā. Vēlāk, skatoties internetā citu uzņemtas fotogrāfijas, konstatēju, ka īpašais kalns turpat vien bijis, tikai noslēpies – sak, es ar pirmo reizi nerādos! Pametu kuģīti ar trokšņainiem amerikāņu tūristiem un nolēmu turpināt iet pa krastu, vadoties pēc sajūtām – gan jau tikšu tālāk un atradīšu piestātni, ja ne, griezīšos atpakaļ. Daba Japānā ir brīnišķīga! Meži, takas, milzīgi ciedri, papardes, ziedi un tauriņi…
Komentāri