Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni.
-Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?
-Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk par vienu procentu. Var parēķināt, vai brienat tādā pļavā. Reizēm atmata, ilggadīgie zālāji, šķiet, zied krāšņi, bet no vērtīgiem tos atšķir tas, ka tie samērā nesen arti, ielaboti, mēsloti, meliorēti. Tradicionālās pļavas ir ilgstoši tradicionāli apsaimniekotas, nav artas, un tas ļauj daudzām augu sugām iedzīvoties un sadzīvot.
Dabiskās pļavas raksturo tas, ka vienā kvadrātmetrā sadzīvo vairāki desmiti augu sugu. Igaunijā saskaitītas 63, Latvijā Ziemeļgaujas pļavās nedaudz vairāk par 50. Nesen “National Geografic” veica pētījumu, kur ir daudzveidīgakās pļavas pasaulē. Par tādām tika atzītas Andu kalnu pakājes pļavas ar 89 sugām uz kvadrātmetru. Daudzgadīgie zālāji, var droši teikt, mēra bioloģisko daudzveidību plaknē un paši ir daudzveidīgās ekosistēmas pasaulē, daudzveidīgāki nekā koraļļu rifi vai džungļi.
– Un vairāki desmiti augu vienā kvadrātmetrā labi sadzīvo, katram pietiek, lai augtu, ziedētu, izkaisītu sēklas.
-Jā. Mēs redzam pļavas virszemes daļu, bet tās dzīve notiek velēnā, kur ir ļoti blīvs saknīšu pinums. Katrs, kurš ilgāk neartā vietā mēģinājis ko iestādīt, piemēram, ābelīti, zina, cik viegli zemē iedurt lāpstu. Grūti, jo pretī blīvs saknīšu pinums. Tā augi cits ar citu sadzīvo, dalās ar ūdeni, barības vielām un arī mazliet konkurē. Sadzīvošanas recepte ir dalīšanās. Augi arī apmainās ar informāciju, ja vienā pļavas malā parādās kaitēkļi, otrā jau zina, kā jārīkojas, jāaizsargājas. Tāda ir pļavas dinamiskā dzīve, par kuru dabas pētniekiem vēl ļoti daudz jāizzina.
-Katru vasaru Jāņu pļava ir citāda. Šovasar ir ļoti daudz pīpeņu, madaru, citus gadus pīpenes ir retums, tagad tīrumos balti laukumi.
-Pīpenes sāka ziedēt jau maija beigās. Katru gadu pļava tiešām izskatās citāda. To ietekmē laikapstākļi šajā gadā un iepriekšējā. Pagājusī vasara bija sausa, jūnijs bija auksts, tas atstājis iespaidu šīgada veģetācijā. Vasaras gaitā vēl daudz ko sapratīsim. Šogad ir daudz mazāk suņuburkšķu, tie ir mazāka auguma, pērnās vasaras sausums izsitis no ierastā. Dabiskās pļavās pīpeņu nav daudz. Tām drīzāk patīk atmatas, ceļmalas, kur pirms gadiem bijusi būvniecība. Ar kamolzāli nekonkurēs, bet saulainās, nabadzīgākās augsnēs aug un zied. Aizvien vairāk sāk parādīties augi, kam patīk sausākas vietas. Iespējams, sēklas augsnē gaidījušas, kad būs silts, un ieguvušas dīgtspēju.
Šī vasara ir agrāka, Kurzemē jau zied dzelzenes, jūlija puķes. Pārbrauksim pāri Vidzemes šosejai, tur vēl nezied daudz kas no tā, kas pie Cēsīm. Ja uztraukums, ka nav, ko pīt vainagā, brauciet pie radiem uz Latvijas Ziemeļiem. Skaistu vainadziņu var nopīt no smilgām. Tāpēc arī – visa laba Jāņa zāle, kas zied Jāņu vakarā.
-Daudzi saimnieki dabiskajās pļavās gana lopus, tad nopļauj, lai aug atāls, bet augi nepagūst nobriedināt sēklas un izsēties.
-Daudzi dabisko pļavu augi ir pielāgojušies izziedēt atālā vasaras beigās. Gadu tūkstošu gaitā augi zina, ka vasaras vidū tos nopļaus un ir jābūt plānam B, lai sēklas izaudzētu un izsētu. Ja nopļauj sienu un nogana atālu, var šķist, ka sēklas neizsējas, bet katrs augs zied citā laikā. Ir agrie ziedētāji, kuri sēklas izkaisa jau līdz siena pļaujai, ir tādi kā purva atālene, kurai senči jau devuši piemērotu nosaukumu, tā tikai, kad sienam pļava nopļauta, sāk domāt par ziedēšanu. Pļava nopļauta, bet mitrākās vietās mazi, balti zvaigžņveida ziediņi. Dabiskās pļavas nav burkānu vai redīsu dobe, kas jāiesēj un jānovāc, tie ir ilggadīgie augi, kuri, pat ja tiek nograuzti, nopļauti, vienmēr atjaunosies no saknēm un izsēs sēklas. Pļavā nemaz nav daudz vietas, kur sēklai ieaugties, tas var būt kurmja rakums, lopa iespiesta pēda. Dabisko zālāju sēklām arī ir nepieciešama uzrušināta augsne.
Vēl būtiski, ka katru gadu siena laiks ir atkarīgs no laika apstākļiem, un tas ik vasaru ir agrāk vai vēlāk. Šogad jau pirmsjāņu laikā gatavas sēklas plostbārdim, lielas, pūkainas galvas pļavā. 1998.gadā īsts siena laiks sākās tikai septembrī, visu vasaru lija. Pļaujot katru gadu citā laikā, dodam augiem iespēju nogatavoties, katram kādu gadu ir iespēja izsēties. Vēl, protams, svarīgi, vai sēkla tiek līdz augsnei. Ja smalcina zāli, sēklai jātiek cauri biezam kūlas slānim, tāpat, ja saaugušas sūnas.
– Mājlopi var noplicināt pļavas.
-Saimniekiem, kuriem ir vērtīgi zālāji, vai viņi vēlas, lai ar laiku tādi būtu, jāseko līdzi ganību slodzei. Lauku atbalsta dienestā noteikts, ja gana visu sezonu, tad uz vienu hektāru atļautas 0,9 liellopu vienības. Nereti redzam, ka ganības nograuztas kā mauriņš. Pārganītās ganībās visi augi būs mazi un mēģinās uzziedēt. Saimnieks var sekot, cik noēsta ir pļava. Atrast balansu zināmā mērā ir māksla, un tas attiecas uz jebkuriem dzīvniekiem ganībās. Aitas, zirgi, kazas, govis – katrs ēd ko citu, bet maz ir saimniecību, kur vienā pļavā ganās dažādi mājlopi, kā tas bija kādreiz.
-Ja nav lopu, bet ir hektārs augstvērtīga zālāja, kā to uzturēt?
-Jānopļauj un pļāvums jānovāc. Dabiskās pļavās vislabāk būtu darīt, kā darīja senči – nopļaut un žāvēt sienu zārdos, bet mūsdienās tas nav praktiski. Reizi sezonā zaļā biomasa jānovāc, un to vajag darīt siena laikā, nevis gaidīt vēlo pļauju. Tā jau kopš 2013.gada ir atcelta. Kūla no atāla būs, tāpēc saimniekam jāsaprot, vai saaugusī zāle vasaras beigās jānopļauj vai ne. Sausās un nabadzīgās pļavās nebūs atāla, kas jāpļauj, bet mitrās, kur bagātāka augsne, jāskatās, ja saaugusi kamolzāle, suņuburkšķi, kas grib pārņemt pļavu, noteikti pāris gadu jānopļauj un jānovāc. Dažos gados saimnieki pamanīs, ka pļavā ir vairāk ziedošu augu.
-Vai dabiskās pļavas drīkst mēslot?
-Vērts atcerēties, kā veidojušās pļavas, kuras šodien saucam par dabiskām. Dzīvojam mežu zonā, redzam, ja kādus gadus pļavas neapsaimnieko, tās aizaug ar mežu. Pļavas cilvēka ietekmē izveidojušās gadu tūkstošu gaitā. Līda līdumu, izveidoja atklātu vietu. Ja neaudzēja labību vai kādus kultūraugus, tad lēnām saauga zālājs. Mēsli tika taupīti un izmantoti tīrumiem. Ja varēja atļauties, tad pamēsloja siena pļavas. Pļava atjaunojas tikai no atāla kūlas, kas nonāk augsnē, un tas ir tieši tik, cik nepieciešams, lai pļava saglabātos. Ir pētījumi, ka, slāpeklim augsnē palielinoties tikai par vienu vai diviem procentiem, ir augi, kuri vairs neaug, jo slāpekļa ir par daudz.
- Ziedošas pļavas laukos ir pašsaprotami, bet Cēsīs, Pirtsupītes gravā, arī ir bagāta augu valsts.
-Acīmredzamais neticamais. Pirtsupītes grava kā jau grava ir ļoti daudzveidīga. Te agrāk ganīja govis. Kur stāvās nogāzes pret dienvidiem, tur ir sastopama tāda augu sabiedrība, kas raksturīga sausiem, kaļķainiem zālājiem, kas ir Eiropas nozīmes biotops. Tur aug kailā pļavauzīte, sveķene, Alpu āboliņš, vidējās ceļtekas, lielais mārsils un citi. Dabiskie zālāji ir Gaujas ielejā. Pāri Gaujai pa kreisi brīnišķīga pļava, kurā saskaitīti 22 indikatoraugi kvadrātmetrā, Latvijā tādi ir 54. Kādu laiku pļava bija pamesta, tagad pašvaldība nopļauj, sienu savāc, kūlas slānis likvidēts.
– Tik daudz runā par klimata pārmaiņām.
-Ar tām jārēķinās. Tas nozīmē, ka var mainīties mūsu pļavas, jautājums tikai – kad to pamanīsim. Var būt, ka būs labvēlīgāki apstākļi augiem, kas aug sausās, smilšainās augsnēs. Piemēram, itāļi konstatējuši, ka dabiskās pļavas pārveidojas, tajās parādījušies kaktusi. Kur ļoti sausas vietas, cilvēki pārmaiņas redz, mēs vēl ne. Jābūt gataviem, ka tuvākajās desmitgadēs pārmaiņas būs.
– Pļavā tik daudz ziedu. Kurus nedrīkst plūkt vainadziņam?
-Vispirms jau īpaši aizsargājamos augus. Likums paredz, ka tos nedrīkst plūkt, transportēt un tirgot. Kā atpazīt, nezinātājam tas nav viegls uzdevums. Orhideju grupas augus tomēr atpazīt nav grūti. Patlaban zied naktsvijoles, dzegužpirkstītes. Der atcerēties, ka tām liela daļa dzīves paiet pazemē. Katru pavasari tās mēģina saprast, uzdīgt un ziedēt vai ne, varbūt izdiedzēt tikai lapas. Nevajag uztraukties, ka iepriekšējā vasarā dzegužpirktīšu bija pilna pļava, šogad nav, tām vienkārši nepatīk laikapstākļi. Dzegužpirkstītes ir aizsargājamas, bet daudzviet sastopamas. Arī Pirtsupītes gravā Cēsīs, tāpat novadgrāvī pie pils mūriem.
Pamazām sāk ziedēt jumstiņu gladiolas, skalbes. Meža un pļavas silpurenes noziedēja agri pavasarī, un tagad ir skaistas, dekoratīvas galvas. Kādam var iegribēties ielikt pušķī. Bet šos augus noteikti neaiztiekam. Tāpat, ja, iebridis pļavā, ieraugi tikai vienu visskaistāko puķi, atstāj, lai izzied un izsējas.
-Visa laba Jāņu zāle. Tajā iederas it viss.
-Mēdz būt arī indīgie augi, bet bažas, ka var nodarīt kaitējumu veselībai, lielākoties saistītas ar augu apēšanu. Čūskogas, zalktenes, kurām skaistas sarkanas ogas un pavasarī zied kā ceriņi, ja daudz apēd, var būt veselības problēmas. Diez vai latvāņus kāds pīs vainagā, bet latvānim ir radinieks sējas pastinaks, no tā sulas var būt ādas kairinājums. Ir asi augi, ar kuriem var sagriezties, kā slotiņu ciesa, ciņa smilga, grīslis.
-Kāds būs pašas Jāņu vainadziņš?
-Dzīvoju laukos, apkārt ir gan ilggadīgie zālāji, gan dabiskās pļavas. Varu sapīt gana raibu, varbūt arī no trejdeviņām puķēm.
Komentāri