Cēsnieks Ivars Rausis pie mājas puķu dobē atradis lāčpurņus. “Skatījos, vai kādas nezāles, ieraudzīju sēnes,” stāsta Ivars un spriež, ka, visticamāk, to micēlijs atvests kopā ar mulču, ar ko noklāta dobe. Kaimiņi sanāca skatīties, neviens gan nav uzdrošinājies ņemt ēšanai.
“Kādreiz esmu ēdis murķeļus, arī mežā redzējis. Bet paši gatavot neuzdrošināmies, dzirdēts, ka cilvēki saindējušies. Lai aug, ja patīk,” pastāsta Ivars Rausis.
Vaives pagasta Krīvos vairākos dārzos šopavasar aug lāčpurņi. “Vismaz divos kaimiņu dārzos un puķu dobēs aug. Viņi neuzdrošinās ēst. Tā kā sēnes pazīstu un arī citus gadus esmu gatavojusi lāčpurņus, labprāt daru arī šopavasar. Sēnes un zaļumi ir pirmās dabas veltes pavasarī, ” saka Antra Gabranova. Viņa kaimiņu dārzos jau salasījusi pāris grozi-ņu ar gardām pavasara sēnēm. “Divas reizes novāru, tad mērcēju. Visgardākie lāčpurņi ir sacepti ar sīpoliem un ķiplokiem, mērcei klāt pielej saldo krējumu. Nedaudz saceptās sēnes arī sasaldēju, tās noliktas zupai, kad būs dārzā vairāk zaļumu,” recepti atklāj vaivēniete. Antra ar mērci cienājusi arī kolēģus, kaut neuzticīgi, tomēr pagaršojuši un atzinuši, ka mērce garšīga. “Sēnes ir jāpazīst, ar tām nedrīkst riskēt. Ja nepazīsti, labāk atstāj, lai aug. Ir daudzas garšīgas sēnes, kuras nepazīstam. Kaut vai tā pati saulsardzene. Man tā ļoti garšo,” saka Antra Gabrānova.
Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe Inita Dāniele “Druvai” atzīst, ka šis pavasaris sēnēm patīk. “Daudz līst, pietiekami silts, un sēnes aug. Citus gadus jau maijā pavasara sēnes būtu beigušās,” skaidro speciāliste un uzsver, ka pavasara sēņu ir daudz visā Latvijā. Lāčpurņi kuplā pulkā saauguši pat Rīgā, kanālmalā.
Inita Dāniele atzīst, ka ikdienā lāčpurnis, dažkārt arī citas sēnes, nepareizi tiek sauktas par murķeļiem. Murķelis ir tas pats lāčpurnis, tikai nosaukums ņemts no vācu valodas. “Murķeļus vajadzētu aizmirst, ir lāčpurņi, vēl ķēvpupi un daudz indīgākās bisītes. Jaucot nosaukumus, arī var rasties pārpratumi,” saka mikoloģe. Lāčpurņiem ir krokota, poraina cepurīte, kas pēc izskata līdzinās bišu šūnām. Lāčpurņi iecienījuši augt lapu koku mežos, kā arī sastopami dārzos – zālē zem lielām ābelēm un citiem augļu kokiem.
Lapu koku mežos un mitrās vietās aug arī tā sauktie ķēvpupi. Ar brūnu, krokotu cepurīti, kurai ir vertikāla forma, bet cepurītes apakšējā mala ir brīva. Tā atgādina pirkstā uzvilktu uzpirksteni.
Tā ir ēdama, bet diezgan sīksta, tāpēc pirms cepšanas kārtīgi jānovāra.
Pavasara sēne, kuras cepurīte pēc formas atgādina rievotas smadzenes, ir bisīte. “Tā satur indīgas vielas. To koncentrācija ir atkarīga no mitruma daudzuma. Tā kā šis pavasaris ir lietains, ar bisītēm labāk nevajadzētu riskēt,” padomu dod mikoloģe un piebilst, ka šopavasar ar sēnēm saindējušies cilvēki stāstījuši, ka ik gadu ēduši pavasara sēnes un visu darījuši tāpat kā agrāk. “Katra cilvēka organisms var reaģēt citādāk, arī kaitīgo vielu koncentrācija dažādās vietās lasītajām sēnēm būs dažāda,” pastāsta Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja, mikoloģe Inita Dāniele un uzsver, ka daudz sēņu pavasarī – tas nav nekas neparasts. Tā bijis arī citus gadus.
Viņa jau redzējusi maija auzenes. Tās ir ēdamas. Sēnes mīkstums ir balts ar spēcīgi izteiktu svaigu miltu vai gurķu smaržu, maigu garšu. “Dzirdēts, ka atrastas pirmās baravikas. Katru gadu maijā kāds atrod, un tas vairs nav pārsteigums,” uzsver sēņu speciāliste.
AS “Latvijas valsts meži” meža biotopu eksperts Ojārs Demiters atgādina arī par čiekursēnēm, kas aug uz egļu čiekuriem, un ziemas piltuvenēm, kas bieži sastopamas smilšainā augsnē. Tās ir ēdamas sēnes, taču pavisam mazas, tādēļ sēņotājam būtu krietni jānopūlas, lai sanāktu pieklājīga porcija gardai maltītei.
“Sēnes ieteicams gatavot uzreiz pēc to pārnešanas mājās no meža. Tad to uzturvērtība ir visaugstākā. Lai tās uzglabātu ilgāk,
var sālīt un marinēt. Atkarībā no sugas tās var uzglabāt arī žāvējot vai sasaldējot. Žāvētas sēnes vērtīgās sastāvdaļas saglabā labāk nekā sēnes, kas ir termiski apstrādātas. Sēnes, uzvērtas uz aukliņas, var kaltēt saulē vai arī žāvēt cepeškrāsnī,“ iesaka Ojārs Demiters. Sarmīte Feldmane
Komentāri