Cilvēkiem nereti rodas maldīgs priekšstats par bruņurupučiem, kas aprunāti kā lēni, mierīgi un garlaicīgi mājdzīvnieki, taču patiesībā tie īpašniekam sagādā ne vienu vien jautrības brīdi. Par to ir pārliecināta cēsniece Sigeta Briede, kura par savu mājdzīvnieku izvēlējusies Dienvidamerikas sarkanausu bruņurupuci Bruni. Viņa bija gatava dalīties pieredzē par dzīvnieka uzvedības īpatnībām un turēšanu.
Pirmais, kas būtu jāņem vērā, domājot iegādāties bruņurupuci, ir tas, ka šis dzīvnieks dzīvo līdz pat 20 gadu vecumam un izaug 15 līdz 30 centimetrus liels. „Tas noteikti prasīs savu uzmanības devu, taču atmaksās ar prieka pilniem brīžiem,” stāsta Sigeta. Jautāta par bruņurupuča uzturēšanas izmaksām, Sigeta atzīst, ka dzīvniekam ir augstas prasības. „Sākotnējie izdevumi ir samērā lieli – vajadzīgs akvārijs vai terārijs ar ūdens un sauszemes daļu, kas aprīkots ar sildlampu, ūdens filtru, apgaismojuma lampu, termometru un higrometru. Akvārijā arī obligāti jāievieto sīku akmentiņu grants un jāierīko saliņa, kur tam izrāpties no ūdens un atpūsties. Savukārt, kad viss nepieciešamais ir iegādāts, tad uzturēšanas izmaksas nav lielas, jo pieaugušu bruņurupuci baro tikai divas, trīs reizes nedēļā,” atklāj Sigeta.
Barības ziņā bruņurupucis ir ļoti kaprīzs. Pamatā, protams, ir zooveikalos nopērkamā speciālā barība, taču Sigeta dzīvnieku lutina arī ar vārītu vai jēlu vistas vai liellopa gaļu un zivi. Brunis arī labprāt ēd sasmalcinātu olu, odu kāpurus un veģetāro barību – salātu vai kāpostu lapas. „Pēdējā laikā Brunis kļuvis izvēlīgs barības ziņā. Vislabprātāk ēd svaigu vistas fileju, zivi vai citas jūras veltes. Sauso komplekso zooveikala barību iebarot nākas ar grūtībām,” atzīst Sigeta. Bruņurupucim nepieciešamas arī fiziskas aktivitātes, tādēļ katru dienu tam jāļauj pastaigāties pa grīdu, kā rezultātā tiek izstaigātas visas istabas. „Brunis mums ir dūšīgs kāpelētājs, tam patīk pārvarēt dažādus šķēršļus. Dažreiz gan tas beidzas neveiksmīgi, jo, kāpjot lejā, apgāžas uz muguras. Tādā stāvoklī, protams, ilgi nevar atstāt, tāpēc jāpieskata. Mīl arī iespraukties dažādās šaurās vietās, stundām var mēģināt ierāpties. Sākumā Brunis arī mēģināja diktēt savus noteikumus, negribēja uzturēties akvārijā. Paslēpās vietā, kur nevarējām atrast, un gulēja gandrīz visu dienu. Vēlāk, konsultējoties ar vetārstu, uzzināju, ka tas ir bīstami bruņurupuča veselībai un ir nepieciešams, lai dzīvnieks noteiktu laiku dienā pavadītu ūdenī.” Dzīvniekam ir arī savas saskarsmes īpatnības. Kā stāsta Sigeta, Brunim nepatīk, ja pieskaras no aizmugures puses, tad šņāc un lec kā varde. Savukārt no ģimenes locekļiem bruņurupucis ir arī izvēlējies savu autoritāti – ģimenes galvu Uldi. Viņam Brunis staigā pakaļ kā sunītis un skatās ar dievinošu skatienu. Savi stāsti ir arī par Bruņa bailēm. „Reiz tas tā pārbijās no putekļusūcēja, ka man bija liels pārsteigums par Bruņa pārvietošanās ātrumu. Nemaz nav nekāds lēnais dzīvnieks,” atceras Sigeta. Sigeta arī atzīst, ka bruņurupuci nekad nedrīkst atstāt novārtā, par to daudz jārūpējas. Doties garākā ceļojumā arī nav iespējams, jo dzīvnieku nedrīkst atstāt vienu vairāk nekā trīs dienas, akvārijā jāmaina ūdens, jātīra ūdens filtrs, kā arī jāļauj bruņurupucim brīvi pārvietoties, izņemot to no akvārija. Par spīti rūpēm, ko sagādā Brunis, visa ģimene ir apmierināta par dzīvnieka ienākšanu mājās, jo tas sagādā lielu jautrību. Zane Ieviņa