Palēnām tautas valodās izplatās salmu māju labā slava, arī salmu paneļu ražošanā dažu gadu laikā jau “iesista” roka, taču galīgā izvēle par labu šādam būvniecības risinājumam pagaidām izskan gana reti.
Vieni no pēdējā laika drosmīgajiem, kas šādi – tradicionāli netradicionālā veidā – izšķīrušies darināt jauno mitekli, ir raunēnieši Justīne Buliņa un Kārlis Pinka.
Latvijā salmu mājas nav svešs apzīmējums, tomēr priekšstatos par mūsdienu ēkām tas joprojām ir kas neparasts. Pērnā, 2020., gada sākumā stāstījām par vienu no šādas būvniecības entuziastiem un arī sava veida pionieri Cēsu apkaimē – Cēsu Digitālā centra vadītāju un Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma direktora vietnieku Aleksandru Ļubinski. Viņš nu jau krietni vairāk nekā desmit gadu dzīvo ģimenes ligzdā “no salmiem” un ar izglītojošu pasākumu palīdzību turpina dalīties zināšanās un pieredzē, ko guvis salmu mājas būvniecībā.
Tobrīd ar Ļubinsku ģimenes kaislību sasirdzis arī ēku siltināšanā pieredzējušais Jānis Saulītis, kurš steidza izgatavot pirmos salmu paneļu prototipus, cerot atklāt šo ražošanas nišu. Kā veicas ar šādu uzņēmējdarbību un kāda pusotrā gadā izvērtusies ēku būvniecības pieredze, kā arī – kas liek potenciālajiem klientiem izšķirties par salmu paneļu karkasu. Par to “Druvai” rodas izdevība iztaujāt gan uzņēmēju, gan topošās mājas saimniekus tajā īpašajā dienā, kad Raunā tika slieta viena no salmu mājām.
J.Buliņa, Raunas pagasta Bērnu un Jauniešu centra “Pagrabiņš” vadītāja, Raunas skolas direktora vietniece ārpusklases darbā un vienkārši radoši teju neizsmeļama personība, savas jaunās mājas dzimšanas brīdī “Druvai” atzina – uz ieceres īstenošanu gājusi gana ilgi, tomēr galvenā motivācija bijusi sava īpašā projekta īstenošana, ne jaunas dzīvesvietas akūta vajadzība. “Es ļoti atdodos darbam, man arī patīk tas, ko daru. Bet sapratu, ja es tagad nepaveikšu kaut ko sev, tad atkal visu atdošu darbam.”
Bijusī valmieriete, kura nu jau vairākus gadus profesionāli cieši saistīta ar Raunu, tikusi pie neliela zemes gabaliņa, un, mazpamazām to kopjot, radusies arī iedvesma tikt pie savas “būdiņas”. Tikpat neordināras kā pati Justīne ir arī viņas attīstās idejas: sākotnēji uz šo vietu pārvests miniatūrs namiņš, ko dzīvesbiedri bija iecerējuši uzpost, nosiltināt un apdzīvot. Tomēr galu galā šo plānu paši atzinuši par nepiemērotu, būdiņu akurāti izjaukuši un patlaban materiālus turpina izmantot jaunās mītnes tapšanā.
Sākot nirt jaunas ēkas būvniecības dzīlēs, kāds no draugu loka ieminējies par salmu mājām, par kurām Justīne iepriekš tikpat kā neko nebija dzirdējusi. Tad tīmeklī daudz lasīts, lūgtas konsultācijas, uzklausīti viedokļi, visai ātri jaunie cilvēki sapratuši, ka tā ir viņu izvēle, runājot tieši par salmu paneļiem kā ekoloģisku būvniecības risinājumu. Justīne atklāj – bija sagaidījusi tiem krietni lielākas izmaksas, taču beigās nelielās ēkas karkasa izveide izmaksājusi tikai ap četriem tūkstošiem eiro. Pamatu sagatavošana vēl pirms karkasa sliešanas gan paņēma vairāk resursu, arī laiku un spēkus, nekā Justīne iepriekš bija iztēlojusies. Nedz Kārlim, nedz Justīnei pieredzes būvniecībā nav bijis, viss tiek meklēts tīmeklī, apspriests un pēc iespējas vairāk darīts pašu spēkiem. Jau atklājusies arī viena otra kļūme – vai nu apjūkot informācijas un padomu pārpilnībā, vai tīri matemātiski kļūdoties. Piemēram, misēklis nupat atskārsts ar plānoto durvju izmēru. Visticamāk, paredzētās durvis nāksies apzāģēt.
Tomēr raunēnieši izskatījās gandarīti par katru pašu pievarēto būvniecības etapu un to, ka izdevies – kaut ar vairāku mēnešu novēlošanos – tomēr nonākt jau līdz salmu paneļu sienām. Justīnei tas it nejauši izvērtās arī par dzimšanas dienas dāvanu, jo tieši paneļu atvešanas un ēkas salikšanas vienīgā iespējamā diena izrādījusies viņas šūpļa svētkos.
Jaunās mājas karkasa salikšana, kas nemanāmi ar tuvinieku un interesentu klātbūtni bija pārvērtusies par gaumīgu dārza ballīti, ilga vienas intensīvas biroja darba dienas garumā – no pulksten deviņiem rītā līdz precīzi pieciem pēcpusdienā.
Pamatu platība ir 45 kvadrātmetri, tā kā paneļi ir visai biezi (40 centimetri), tad iekšējā telpa būs ap 36 kvadrātmetriem, ko plānots iekārtot studio tipa plānojumā. Gan liekus izdevumus, gan izšķiestus materiālus šajā projektā būtu grūti pamanīt, abi jaunie cilvēki atzīst sevi par izteiktiem krājējiem un par darbnīcām pārvērstajā garāžā, kā arī šķūnītī pietur dažnedažādus būvniecībā noderīgus materiālus un pat mēbeles, no kurām cerīgākās pašu spēkiem arī restaurē.
Taujāta par formālajām procedūrām, Justīne atzīst, ka viņu izvēlētais ceļš nudien vēl uztverts kā nestandarta, bet raunēniete cer, ka drīz vārdu salikums “salmu māja” kļūs jau par biežāk sastopamu terminu būvvaldēs. Par ēkas sagaidāmo energoefektivitāti jaunie saimnieki ir pārliecināti, pieļaujot, ka būtu gatavi uz sava rēķina šo pārbaudi veikt pat tad, ja šādai nelielai būvei tas netiks obligāti prasīts.
Vislielāko skepsi Justīnes ģimenē sākotnēji izrādījis tētis, mamma meitas avantūras uztvērusi ar vieglumu, bet visrūpīgāk katrai idejas attīstības detaļai sekojusi līdzi vecmāmiņa, kura – pēc Justīnes teiktā – par salmu mājām tagad zina vairāk nekā paši jaunie.
Salmu paneļu specifika ir to pieejamība tieši vasaras otrajā pusē, līdz ar to pēc sienu uzsliešanas ēkas apdarei var nepietikt daudz laika. Pretēji pirmajam iespaidam, ka salmi varētu būt pārlieku “jutīgs materiāls” un ātri sabojāties, šādi uzslietu karkasu iespējams pat ieziemot – apdarināt ar gaisa, bet ne mitruma caurlaidošu plēvi, ko arī šajā gadījumā nolemts darīt. Ideālā variantā, ja tiek uzlikts jumts, paneļi no mirkšanas pasargāti pilnīgi droši.
Salmu sienu apdare norit ar kaļķa un māla secīgiem slāņiem. Praktiķi iesakot mālus kārtīgi izsaldēt. Tad nu jau tuvākajā apkaimē aizrunātas trīs mālu ieguves vietas, līdz ziemai paredzēts sarūpēt savus māla krājumus, kam salā jānobriest, lai nākamajā vasarā mitekli pabeigtu un jau tajā palēnām ievāktos.
Par nelielās ēkas projektu Raunā gandarīts arī uzņēmuma “STP Seno tehnoloģiju parks” (STP) īpašnieks Jānis Saulītis, kurš gan avīzei atzina – līdz šim izdevies krietni uzlabot paneļu ražošanas jaudu, taču interese par šādu būvniecību vēl tik strauji neaug. Pērn ar STP darinātajiem paneļiem tapusi viena māja Valmierā, un šogad šis ir arī pirmais projekts, taču drīzumā viens ir ieplānots Liepājas apkaimē, bet vēl viens apņēmīgs cilvēks Liepājas pusē sācis konsultēties par priekšdarbiem. “Tie, kas saņemas zvanīt, vairs nešaubās, vai vajag salmu paneļus. Tie jau zina, ka grib tieši šo, un sāk interesēties jau par montāžas niansēm,” saka J.Saulītis.
Bijusi interese arī no ārvalstīm, bet līdz ar pandēmijas attīstīšanos šo sarunu virzība apstājusies. “Gribētos sasniegt pasūtījumu desmit līdz 15 būvēm gadā,” par tuvākās nākotnes komerciālo mērķi teic uzņēmējs. Viņš vērtē, ka tad jau varētu lēst izdevīgumu nodarbināt lielāku komandu un ne tikai gatavot paneļus, bet arī piedāvāt klientiem plašāku pakalpojumu klāstu: montāžu, tālāko paneļu apdari. Patlaban uzņēmumā viņi ir tikai divi.
Pāris gadu laikā paneļu ražošanu izdevies neticami pilnveidot, ja sākumā pēc salmu izņemšanas no preses viena paneļa sagatavošana vajadzīgajā lielumā aizņēma gandrīz stundu, tagad tam vajag tikai piecas minūtes. Piemēram, Justīnes nelielajai būvei nepieciešamos paneļus izdevies sagatavot divās nedēļās. Paneļu montēšanas tehnikā gan nav notikušas nekādas īpašas pārmaiņas, un uz ēkas karkasa salikšanas dienu Jānis mudina topošās mājas saimniekus sarūpēt vismaz četrus cilvēkus, jo katra paneļa pārnēsāšanai ir vajadzīgi četri roku pāri.
Komentāri