Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas pedagogi aicināja
hokejistu Artūru Irbi būt skolēniem par paraugu, vadot dzīves vērtību stundu. Viņš uzreiz atsaucās. Izcilais hokejists dalījās pieredzē par virkni sakarību, kas viņu – mazu zēnu, delverīgu skolēnu un galu galā mērķtiecīgu jaunieti – aizvedis hokeja pasaulē, bet pēc aktīvām sportista gaitām licis atgriezties dzimtenē. Viesī klausoties, skolas lielajā zālē, kur cits pie cita
sēdēja pāris simti jauniešu, pusotru stundu valdīja vislielākā uzmanība. Pēdējās rindās sēdošie viesi tikpat kā neredzēja, tikai dzirdēja. Irbes kā personības lielā autoritāte bija ne tikai jūtama, bet tikpat kā sataustāma.
Vārtsargs kā sapieris
– Veseļojoties pēc septītās ceļgala operācijas, katru gadu izejot arī nopietnu rehabilitācijas kursu, esmu vienlaikus nolēmis veltīt spēkus, lai dalītos dzīves pieredzē ar jauno paaudzi. Saudzējot veselību, sarunas laikā apsēdīšos, jo tā būs mazāka slodze operētajam celim. Mana veselība ir stāsts par to, ka par visu dzīvē ir jāmaksā. Ja jūs jautāsiet, varbūt man nebija vērts darīt to, ko visvairāk vēlējos – spēlēt hokeju, tad es teikšu – neko nenožēloju un tagad ar veselību jau ir labāk. Sāku atgūties.
Dzīve dod iespējas, ierāda virzienus, kuriem grūti noticēt. Tā ar mani noticis no agras bērnības, kad jau gribēju kļūt par hokeja vārtsargu. Vārtsargs ir sportists ar citu mentalitāti nekā pārējā komanda. Spēlējot parasti visvairāk gribam iemest grozu vai vārtus, saņemt par to lielu devu gandarījuma. Bet man vienmēr gandarījumu devis uzdevums nosargāt vārtus. Amerikā, satiekoties ar cilvēkiem, kuri par manu nodarbošanos nekā nezināja, sacīju, ka mans amats ir profesionāls sarūgtinātājs. Protams, pretinieku komandas. Bet savējiem es sniedzu gandarījumu – komandas biedriem un līdzjutējiem. Hokejā, ja vārtsargs izglābj vārtus, tad viņš izglābj arī savu komandas biedru, kurš kļūdījies, ripu pielaizdams tuvu vārtiem. Šī sajūta mani uzrunāja visvairāk – es varēju izglābt citus. Vārtsarga profesiju var salīdzināt ar sapiera darbu. Ja vienreiz tiek pieļauta kļūda, tad labākajā gadījumā es pats uziešu gaisā, bet sliktākajā visa komanda – manējie. Tā ir milzīga atbildība, un ne katrs grib to uzņemties.
Sakiet, ka mīlat! – Mēs, latvieši, esam rezervēti un taktiski. Ilgus gadus pavadot starp amerikāņiem, šo to no viņu ģimenēm iemācījos. Vārdi – es tevi mīlu! – mums nenāk tik viegli kā viņiem. Bet šiem vārdiem ir daudz dažādu nianšu, un mani draugi nav kautrējušies pateikt – mēs tevi mīlam. Ja ir siltas jūtas, par to nav jākautrējas. Tās vajag izteikt, jo patīkami šādus vārdus dzirdēt un arī dot tālāk. Tāpēc sakiet tos saviem vecākiem, brāļiem un māsām, arī draugiem. Man ļoti bieži no draugiem pienāk e-pasti, kur vēstules beigās vienkārši rakstīts, ka mīl mani. Nekautrējieties to teikt arī jūs! Ja vecāki ar bērniem sarunājas, tad var laikus atklāt kaut ko no tā, kas dzīvē sagaidīs un būs noderīgs. Jādomā, ka hokejs man bija ielikts jau šūpulī. Mamma tajā ziemā Ugālē, kad bija gaidībās, redzēja sapni – ar pavasari, saulainu, siltu laiku un nelielu lāmu, kura vēl aizsalusi. Ledus balts kā piens un uz ledus nolikts piedzimis bērniņš, ietīts sedziņā. Māti pārņēmušas šausmas, ka bērniņš apsaldēsies.
Kad es jau biju profesionālajā dzīvē, viņa saprata, ka sapnī redzējusi mani uz mākslīgā ledus. Tāpēc iesaku – tulkojiet savus sapņus, jo sapņi piepildās.
Vēlēšanās piepildās – Man paveicās, jo sešu gadu vecumā pārgājienā ar ģimeni gar jūras krastu, šķērsojot pirmo reizi Salacgrīvas tiltu, mamma teica: “Iedomājies klusu vēlēšanos!” Skaidri atceros, ka gribēju būt vārtsargs un spēlēt kā Vasiļonoks, Rīgas Dinamo komandas vārtsargs. Un pēc gadiem tieši no viņa pārņēmu vārtus. Varu teikt, ja kaut ko dzīvē ļoti vēlas, šai vēlmei jāseko. Specializētajā hokeja klasē bijām 30 puikas, visi gribējām būt hokejisti, bet līdz NHL Amerikā nonācu tikai es. Toreiz skolā, rakstot sacerējumu, par ko vēlamies kļūt, taču nebija runa par slavu, naudu, panākumiem. Es pakautrējos un uzrakstīju, ka būšu šoferis. Tikai uzrakstīju. Taču sen esmu sapratis un to arī mācu saviem bērniem – meitai, kurai ir 22 gadi, dēlam 16, dariet to, kas visvairāk patīk, ir vistuvāk sirdij. Nav vērts dzīvot, darot darbu, kas derdzas. Tas rada sūros, neapmierinātos cilvēkus. Ja grūti apvienot darbu ar vismīļāko nodarbošanos, tad strādājiet godprātīgi un ar cieņu, zinot, ka pienāks nedēļas nogale vai vakars un varēsiet nodarboties ar savu hobiju – vai tās būtu dziesmas, dejas vai makšķerēšana. Ja nav mērķu, ko gribat sasniegt arī ārpus darba, tad darbs kļūs par slogu.
Par uzdrīkstēšanos – Man skolas gados ļoti patika lasīt grāmatas. Kad vecāki vakaros to neļāva darīt, lasīju zem segas. Tāpēc rītos varēju arī aizgulēties un nonākt pie klases durvīm, kad stunda jau sākusies. Pirms pieklauvēt un atvērt durvis, aiz kurām visi nosodoši skatīsies, sajūta bija smaga. Lai cik tas sarežģīti nebūtu, ar ķibelēm un aizmāršību, kas visiem gadās, jātiek galā. Tāpēc jāpieklauvē un jāiet klasē. Galvenais – nepadoties situācijā, kuru vēl var labot. Vispirms tā būs skolā un tad arī dzīvē. Es visus skolas eksāmenus nokārtoju uz piecniekiem, izņemot eksāmenu literatūrā, kur nepamanīju divus komatus un dabūju četri. Biju mērķtiecīgs skolā un pēc tam sportā. Pierādīju, ka ar visu varu tikt galā. Puse, ko iegūstam skolā, ir zināšanas, otra puse ir – iemācāmies attieksmi, un tas ir pat svarīgāk. Vēlāk dzīvē es iemācījos arī, ka nepieciešami sapņi, apņēmība. Kāds draugs man Amerikā uzdāvināja rāmīti, kurā bija rakstīts: ” Dievs, dod man spēkus mainīt to, ko es spēju, dod man pazemību pieņemt to, ko es nespēju mainīt, un dod man skaidru prātu atšķirt vienu no otra.” Tā nu es mācījos, ka reizēm nav vērts sisties ar pieri sienā. Ja priekšā siena, prātīgāk atrast durvis. Starp neatlaidību un stūrgalvību ir ļoti smalka robeža, un dzīve ir māksla to saprast. Tad, kad esam iemācījušies. Kad biju vidusskolnieks, nezināju, kādas iespējas dzīvē būs, bet ticēju, ka mērķi īstenosies, sapņi piepildīties. Tagad esmu apņēmies uzrunāt jūs. Ja ar piemēru kādam būšu iedevis ticību saviem spēkiem, jutīšos gandarīts. Pat sportā tik daudz sasniedzu, jo mani virzījuši skolotāji, vecāki, manas autoritātes.
Sportistu izsekoja –
Es piedzimu Padomju Savienībā un jau no 17 gadu vecuma pārstāvēju PSRS hokeja izlasi. Lai kāds no mums, baltiešiem, iekļūtu jebkurā PSRS sporta izlasē, bija jābūt galvastiesu pārākam. Kad izlasē viens no vārtsargiem bija noķēris zvaigžņu slimību, otrs nodzēries, arī tādas lietas notiek, tiku uzaicināts. Bet, lai tiktu uz spēlēm ārzemēs, nācās aizpildīt anketu ar apmēram 50 jautājumiem – ko mani vecāki darījuši, vai no senčiem neviens nav karojis pretējā pusē. Es gan nojautu, bet vecāki man nebija to stāstījuši, tāpēc nevajadzēja melot. Bet patiesībā abi vectēvi bija leģionāri, viens no viņiem Anglijā nodzīvoja līdz 70. gadu beigām. Es neesmu savus vectēvus redzējis. Vēsture bijusi pa vidu arī manai hokejista karjerai. Tikai brīnumainā kārtā mani paņēma valsts izlasē. Vēlāk sapratu, ka PSRS drošības dienesti visu zināja par maniem senčiem. Tāpēc arī komandas ceļojumu laikā KGB sistēmas darbinieks, kas uzraudzīja komandu, vienmēr apmetās blakus manai istabai. Daudz vēlāk es uzzināju, ka mani jau izsekojuši no 15 gadu vecuma. Mamma pastāstīja par kundzi, kura arī dzīvoja mūsu mājā. Kļuvusi pavisam veca, viņa izstāstījusi, ka dažreiz pat katru nedēļu pie viņas nācis KGB aģents un iztaujājis par kaimiņienes dēlu, tas ir, mani. Kundze apgalvojusi mammai, ka neko aģentam nav stāstījusi, arī to ne, ka krievu hokeja izlases spēlē ar čehiem esmu dzīvojis līdzi čehiem un priecājies kā traks, kad čehi krieviem iesituši vārtus.
Hokejista dzejolis Kad pirmoreiz tiku uz ārzemēm – tas bija pirms Ziemassvētkiem Rietumvācijā, vecāka gadagājuma cilvēki mani sapratīs, es nespēju noticēt tam, ko redzu. Toreiz es vienā dienasgrāmatā rakstīju par hokejā ielaistām ripām, bet otrā dienasgrāmatā ierakstīju, ka viss, ko es redzu pasaulē, ir kā pasakā. Kopš tā laika tik daudz kas mainījies. Un tagad saku – ir tik skaisti, ka mēs varam dzīvot brīvā Latvijā, kaut ir arī vilšanās. Novēlu ikvienam nepazaudēt savus sapņus, sākt tos īstenot no sevis, jo mēs katru situāciju varam ietekmēt personīgi. Dzīvosim Latvijā nesūkstoties! Īrijā un Anglijā, kur it kā esot labāk, latviešus sauc par forintiem – saīsināti no angļu vārda – ārzemnieks. Uz ārzemēm var doties, lai iegūtu augstāku izglītību, labāku pieredzi, bet tad gan jāatgriežas mājās. Tāds bija arī mans pienākums un uzdevums.
Pēc vienas no ceļgala operācijām man bija iedots drusku par daudz pretsāpju līdzekļu, es labu brīdi dzīvoju vīzijās un tieši tad uzrakstīju tik skaistu dzejoli par savu dzimtenes mīlestību. Tas bija dzejolis par toreiz man pietrūkstošo Latviju. Mairita Kaņepe
Komentāri