Apceļojot pasauli, labprāt nobaudām arī kaut ko no nacionālās virtuves, tāpēc šogad nedaudz ielūkosimies ceļotāju atziņās par kādas valsts virtuvi. Sāksim ar Irānu, šo valsti tikko apmeklēja cēsnieks Renārs Sproģis.
Irānas virtuve, kas tiek dēvēta arī par persiešu virtuvi, radusies ciešā mijiedarbībā ar kaimiņu reģionu virtuvi, tai skaitā ar kaukāziešu, turku , grieķu un Vidusāzijas virtuvi.
R. Sproģis stāsta, ka gidam prasījuši, lai ved uz autentiskām ēstuvēm, nevis uz tām, kurp ved tūristus. Tas ļāvis izbaudīt gan šīs valsts ēdienu, gan vairāk satikt vietējos. Irānā daudz gatavo gaļu – pārsvarā vistas un jēra, mazāk liellopu, ko vietējie saucot vienā vārdā – kebabs.
“Kad teica, ka pasniegs kebabu, domāju, ka būs, kā te esam pieraduši redzēt un baudīt, taču nē. Viņu gatavotais kebabs mūsu izpratnē ir šašliks. Pārsvarā gājām, kur ielas malā cep šo kebabu, tur varējām izbaudīt vietējo atmosfēru – pasēdēt dūmos, “papļāpāt” ar vīriem, kas bija ļoti interesants piedzīvojums. Viņi orientēti uz komunicēšanu, problēma, ka runā tikai savā valodā. Taču tas netraucē runāt, tad nu viņi kaut ko jautā savā valodā, mēs savā atbildam. Bet kaut kā tas dialogs notiek, kaut ko no visa nojaušam vai saprotam un rezultātā gūstam vietējo sajūtu.”
Gaļai piedevās rīsi, milzīgas porcijas. Uz trijiem ņēmuši vienu, arī tad vēl nevarējuši pieveikt. Nedaudz pārsteidzis, ka piedevās maz zaļumu, pārsvarā sālīti, marinēti dārzeņi. Piemēram, sālīti gurķi, marinēti patisoni un tamlīdzīgi. Varbūt zaļumiem nav sezona.
Gaļu gatavojot, virsū spiež citrusu augļu sulu, daudz izmanto granātābolus, pārsvarā sīrupu vai arī granātābolu mizu, kas saberzta pulverī. To izmanto visos gaļas ēdienos.
“No dzērieniem iecienīts kaut kas kefīrveidīgs. To nepamēģināju, jo Āzijas valstīs ar piena izstrādājumiem palieku uz jūs, ir bažas par vēdera drošību. Viens no ceļabiedriem pamēģināja, viss bija labi, bet mani tas neiedrošināja,” atzīst Renārs.
Arī maize nav tāda, kā to saprotam, tā ir līdzīga lavašam, tikai stingrākā un dažāda lieluma. R. Sproģis to raksturo – vienveidīgi daudzveidīga. Tādas pamatīgas plātnes, ko cep uz karstiem akmeņiem.
“Pasniegšanas veids savdabīgs,” atceras ceļotājs. “Latvietim varbūt tā liktos necieņa pret maizi. Cepējs šo gatavo plāksni izņem no krāsns un lidina dažus metrus pa gaisu uz tādām kā redelēm, tieši pie pircēja. Pa tām slīdot, nobirst daļa no akmentiņiem, kas pielipuši krāsnī. Klients nopurina atlikušos, pasit maizi padusē, jo tā nelokās, un iet mājās.”
Stāstot par saldumiem, viņš norāda, ka piedāvājums milzīgs, tie atgādina zināmos austrumu saldumus – ļoti saldi un ar ļoti daudz riekstiem.
Kā jau austrumos, plašs garšvielu piedāvājums un arī pielietojums, tomēr tās nav pārāk uzbāzīgas. Renārs secina, ka garšas atmiņā palikusi tāda īpašā Irānas garša, bet kura garšviela to devusi, tā arī nesapratis.
Ar garšvielām un saldumiem vislabāk varējuši iepazīties tirgū, kas bijis ļoti patīkams, tīrs, smaržīgs, tirgotāji nav uzbāzīgi. Tur varējuši garšot saldumus, cik tīk, pat pārsteidzis tirgotāju dāsnums. Viena no tradicionālajām un visplašāk izplatītajām Irānas garšvielām ir safrāns, ko vietējie liek dažādos ēdienos – pie rīsiem, pie tējas, saldumos, veido īpašas cukura sūkājamās konfektes.
“Atmiņas par Irānas virtuvi ļoti pozitīvas. Nekas tāds, ko mēs nevarētu saprast. Vienīgais nesaprotamais ir ēdienkarte, jo viss tikai vietējā valodā. Bet var izvēlēties ēstuvi, kur piedāvātajiem ēdieniem klāt attēli, vai paskatīties, ko ēd pie blakus galdiņa, un prasīt ko tādu.
Ēdiens daudzveidīgs, garšīgs un, kas nav mazsvarīgi, par ļoti adekvātām cenām. Kebabs ar piedevām apmēram trīs eiro, tiesa, viņu naudā tie ir apmēram 150 000 reālu, un šī milzīgā kursa atšķirība bija pārbaudījums ceļotājiem,” piebilst R. Sproģis.
Recepte no Irānas virtuves
Persiešu omlete
Nepieciešams:
pa buntītei koriandra lapu, pētersīļu un dilles
2 ķiploku daiviņas
60 g valriekstu kodolu, grauzdēti un rupji sasmalcināti, daži veseli rotāšanai
4-5 olas
3 tējkarotes sāls
tējkarote svaigi maltu melno piparu
tējkarote kurkuma
55 g žāvētas granātābolu sēklas, dažas arī pārkaisīšanai
citrons
lavašs vai kas līdzīgs
Garšaugus nomazgā, noslauka, smalki sagriež un samaisa bļodā kopā ar sasmalcinātajiem valriekstiem. Pievieno četras olas un ar dakšiņu samaisa, lai maisījumā būtu gaiss. Ja nepieciešams, pievieno atlikušo olu (1 ola uz 120 g garšaugu). Pievieno sāli, piparus, kurkumu, granātābola sēklas, ķiplokus un visu vēlreiz rūpīgi samaisa.
Uzkarsē lielu pannu, ielej eļļu, lai pārklātu pannas pamatni. Ielej omletes maisījumu un gatavo apmēram piecas minūtes, pēc tam uzliek vāku un samazina siltumu līdz vidējai temperatūrai. Kad olas sāk sarecēt, virsū uzliek nesasmalcinātus valriekstus. Gatavo vēl 6-8 minūtes, vai līdz pamatne izcepusies. Tad uzliek šķīvi, apgriež pannu otrādi, lai omlete paliek uz šķīvja, un tad no šķīvja ieslidina omleti pannā, lai apceptos arī virspuse.
Pirms pasniegšanas pārkaisa ar granātābolu sēklām, pasniedz ar lavašu vai ko līdzīgu un citrona šķēli. Omletes gabaliņu ieliek lavašā, uzspiež citronu sulu un bauda.
Komentāri