Gandrīz neticami, bet es tur biju! Biju Tobago salā! Ne darba komandējumā, ne gluži kā vienkāršs tūrists. Iepazīt Trinidadu un Tobago var katrs Pasaules latviešu salidojuma dalībnieks, ja vien ļoti vēlas un laikus piesakās. Salidojums notiek ik pa diviem gadiem. Tātad nākamais – 2018.gadā. Salidojumā piedalīties noteikti iesaku, jo pasākuma organizators Guntars Gedelis visu ir nodrošinājis: naktsmītnes, ēdināšanu, transportu, interesantu un ļoti piepildītu programmu, piedāvājot ziemeļvalstu iedzīvotājiem eksotiskās dienvidu salas visvilinošākās ainavas un neaizmirstot vēsturiskos notikumus un liecības, kas latviešus saista ar Tobago.
Tiesa gan, par notikumu, kurš man atstājis visspilgtākās atmiņas, Guntars iepriekšpēdējā vakarā pirms ceļojuma beigām vien noteica: “Šovakar jums brīvs laiks, varbūt ir vērts aiziet līdz okeāna krastam un pavērot bruņurupučus.” Kāpēc gan ne? Tumsa zemē, kas atrodas tikai 1000 km no ekvatora, iestājas agri, vakarā septiņos, gulēt taču vēl neiesi. Tā nu bruņurupučus redzēt kārie sarunājām kopīgi doties, lai skatītu jūras bruņurupučus, par kuriem lasīts ceļojumu aprakstos, redzēts filmētajos materiālos. Neviens no vietējiem, arī Guntars līdzi nenāca, tādēļ, nonākot krastmalā, radās jautājumi, kā bruņurupučus pamanīsim, vai neuzkāpsim tiem virsū, vai tie var iekost?
Liedags, kurā šie dzīvnieki reizi gadā iznāk no jūras izdēt olas pelēcīgajās smiltīs, ir vien apmēram divu kilometru garumā. Diezgan ātri tos nostaigājām, ar acīm medījot katru kustību smiltīs. Cerēto neieraudzījuši, atsēdāmies liedagā un nolēmām mazliet pagaidīt. Gaidījām kādu stundu, nekā. Nospriedām, ka šovakar neviena no bruņurupuču mammām nav sajutusi vajadzību dēt olas. Lēnā solī devāmies mājup virzienā. Okeāna krastā mūs panāca vietējais iedzīvotājs un, nopratis mūsu pastaigas mērķi, norādīja pretējo virzienu, piebilstot, ka, ja gribam redzēt bruņurupučus, jālūkojas, kur spīd sarkana gaismiņa. Tad nu apmēram puskilometra attālumā pamanījām sarkanu uguntiņu, ko radīja kabatas lukturītis. Paldies labajam cilvēkam laikam nepateicām, bet ātrums, ar kādu metāmies norādītajā virzienā, bija sporta sacensību cienīgs. Ja nu nokavēsim, bruņurupuči atgriezīsies jūrā?
Kad sasniedzām galamērķi, ieraudzītais pārspēja visu cerēto. Pirmajā mirklī apstulbināja domas: vai es nesapņoju? tā ir īstenība? vai tas ir iespējams? vai tiešām šie dzīvnieki ir tik lieli!
Pludmales smiltīs gulēja milzu bruņurupuciene. Svars ap 500 kg, garums 1,5 m, pleznu izpletums 2 m, augstums 60 cm. Olas dēt viņa bija beigusi, tagad bruņurupuču mamma strādāja, lai maskētu vietu, kur tās paslēptas.
Ūdens iemītniekam darīt to sausajās smiltīs laikam nav vis viegli. Kārtīgi atvēzējusies, bruņurupuciene sita pleznas pret smiltīm un grūda tās atpakaļ. Katru vēzienu pavadīja smaga stenēšana. Tad par dažiem grādiem lēna pagriešanās un atkārtota smilšu pārvietošana. Tā vēl un vēl. Nevienam nav jāzina, kur karstajās smiltīs no olām izšķilsies jaunā bruņurupuču paaudze. Nezinu, vai tās var nosaukt par asarām, kas ritēja no bruņurupucienes acīm, bet mums, īpaši sievietēm, tas likās tik aizkustinoši… Kad ierakumi bija sarakti gana maldinoši, bruņurupuciene devās uz jūru. Atspiedusies uz pleznām, pārvietoja smago ķermeni, atstājot smiltīs iespaidīgu sliedi. Vērojot notiekošo, ne mirkli nespējām novērst skatienu, laika izjūta bija pilnīgi zudusi, laikam labi apzinājāmies, ka kaut ko tādu redzēt lemts tikai vienreiz. Tādēļ, pirms bruņurupuciene pazuda okeāna viļņos, steidzām to viegli noglāstīt pateicībā par dāvātajiem iespaidiem un laikam jau tomēr kā atvainošanos, ka nespējām apslāpēt cilvēcisko ziņkārību un uzmācīgi vērojām tik intīmu notikumu.
Patiesībā jau sajūtas un domas visu laiku darbojās diezgan duālās pozīcijās. No vienas puses, un tā izrādījās spēcīgāka, ir taču tik interesanti savām acīm skatīt dienvidu puslodes jūras iemītnieku, kurš tikai vienreiz gadā iznāk krastmalā, lai izpildītu dabas nolikto misiju – izdētu olas savas cilts turpinājuma vārdā. No otras puses, neatstāja sajūta, ka nav īsti labi vērot dzīvnieku, kad tas dara savu svēto darbu, īpaši tad, kad tiek dētas olas. Jā gan, mums tiešām veicās, netālu no pirmās bruņurupuču mammas krastā bija iznākusi arī otra. Viņu mēs sākām vērot, kad bruņurupuciene bija izrakusi 70 cm dziļu bedri, kurā nu cita pēc citas bira tenisa bumbiņām līdzīgas olas. Skatot bruņurupučus, kāri tvērām informāciju no citiem skatītājiem. Tā uzzinājām, ka dēšana var ilgt divas stundas, smiltīs atstājot no 80 līdz 200 olām. Viss process no iznākšanas krastā līdz atgriešanās mirklim ūdenī – četras stundas.
Otrā dienā, ar vēsāku galvu saliekot kopā iespaidus un iegūto informāciju, sapratām, ka bruņurupuču dzīvi liedagā stingri uzrauga dabas aizsardzības organizācija, kuras pārstāvji kontrolē tūristu klātbūtni, gan ierobežojot viņu ziņkārību, gan palīdzot vērot dabas fenomenu. Tieši viņi rada sarkano lukturīšu gaismu, lai tumsā būtu redzams, kas notiek. Parasto dzeltenbalto gaismu izmantot nedrīkst, tā bruņurupučiem esot traumējoša. Kā nopratām, dabas aizsardzības organizācijas pārstāvji nelaiž klāt nevienu, kamēr bruņurupuči iznāk krastā, izrok bedri olu dēšanai un sāk dēt. Viņi seko līdzi, lai netiktu spīdināta spoži baltā gaisma, netiktu fotografēts, lai cilvēki neizdomātu kaut kā “palīdzēt” vai traucēt dzīvnieku darbībai. Tas laikam izskaidro to, kāpēc cilvēku tik apdzīvotu vietu, kur tikai 40 m – 50 m attālumā ir pat modernas viesnīcas, bruņurupuči joprojām uzskata par piemērotu savas nākamās paaudzes šūpulim.
Komentāri