Jau iztālēm var redzēt zeltaino bērzu birzi un sakopto viensētu. Iebraucot “Saulītēs” pie Jura un Antras Kiršblatiem, pamanu pedantisku kārtību, pārdomāti izvietotas puķu dobes, sakņu dārzu, jau sagatavotu ziemas guļai, un lielas siltumnīcas, kurās, spītējot rudenim, vēl zied krizantēmas.
Atveras mājas durvis, kaķu pavadīta, parādās Antra. Viņa aicina iekšā un piedāvā kafiju. Esmu atbraukusi nedaudz par agru, jo sacepums vēl neesot gatavs, bet smarža jau rosina apetīti. Izstaigājam plašās telpas un aplūkojam mājas iekārtojumu. Šis ir komforta un miera apvienojums. Viesistabā omulīgi sprēgā kamīna uguns, gaismas starus lauž grezna lustra, un mēs iekārtojamies sarunai pie liela sarkankoka galda.
“Šeit dzīvojam divatā, jo bērni pieauguši un ar savām ģimenēm dzīvo pilsētā. Māju sākām celt, kad bērni bija padsmitnieki. Viņiem te atvēlētas savas istabas, taču celtniecības darbus pabeidzām, kad viņi jau bija izauguši. Ne dēls, ne meita te nav dzīvojuši ne dienu. Mēs ar vīru saprotam, ka šis ir vienas paaudzes projekts,” stāsta Antra.
Juris ir pensionārs, šovasar viņam palikuši 63 gadi, savukārt Antra ir desmit gadu jaunāka. Reiz Antrai bijis savs uzņēmums, kas nodarbojies ar mēbeļu detaļu un furnitūras pārdošanu. Arī Juris bija uzņēmējdarbībā, kopā ar dēlu ražoja mēbeles pēc pasūtījuma. Līdztekus ģimene vienmēr nodarbojusies arī ar dārzniecību. “Sākoties krīzei, visu nācās likvidēt, taču dārzniecība bija mūsu glābšanas riņķis. SIA likvidējām, un tagad esmu vīra apgādībā,” bilst saimniece.
Pašlaik “Saulītēs” nodarbojas ar puķkopību un minimāli ar dārzeņu audzēšanu. Saimniecībā ir 400 kvadrātmetru zemplēvju platība un ārā apkopjamā platība viens hektārs. Juris ir saimnieciskās darbības veicējs, un tas viņam ļauj pašu dārzā izaudzēto realizēt tirdziņos. Jurim ir laba pensija, un, saliekot kopā visus ieņēmumus, ģimenes budžeta starta summa uz rokas mēnesī ir 650 eiro.
Par elektrību Juris ar Antru mēnesī maksā 68 eiro, 13 eiro aiziet televīzijai, 17 eiro par internetu, un pa tālruni abi kopā norunā vidēji 20 eiro mēnesī. Ūdeni ņem no savas akas, kanalizācija arī ir – kā jau viensētai – pašiem sava. Kas attiecas uz siltumu mājās, tad ērtības labad visā mājā ir centrālapkure. “Reizi gadā pērkam granulas. Tam mums vajadzīgi 550 eiro,” paskaidro Antra.
Smaržojot sacepumam, aizrunājamies par pārtikas iegādi. Kā izrādās, pārtikā Kiršblatu pāris mēnesī tērē 250 eiro: “Nevar teikt, ka iepērkamies reizi nedēļā un no laukiem nemaz nelienam ārā. Mēs tāpat braucam uz pilsētu un to minimumu pieķeram klāt.” Saimniece nemācēja nosaukt, cik daudz naudas iztērē degvielai, taču atzina, ka daudz, jo: “nebraukt arī nevar, piemēram, visi ārsti taču atrodas pilsētā” . Iegādājoties pārtiku, viņi pieturas pie skaitļa 12, jo tieši tas ir produktu skaits, ko viens cilvēks pamatā patērē, un, ja šie 12 pārtikas produkti ir ledusskapī, cilvēks būs paēdis un pratīs tos sakombinēt, lai ēdienkarti dažādotu, tāpēc eksperimentēšanas vietā Kiršblati izvēlas pārbaudītas vērtības.
Kiršblatu pāris tēriņus ietaupa tieši uz pārtiku, jo ēd pašu izaudzēto: “Savus tomātus ēdam līdz pat Ziemassvētkiem. Kartupeļi, burkāni, bietes, sīpoli – viss ir pašu izaudzēts. Ļoti liels atspaids ir ievārījumi un citi konservējumi. Kad dārzā viss nogatavojas un knapi spēj apdarīt darbus, ir tā pagrūtāk, bet ziemā vienmēr novērtē, ka pagrabā viss, skaisti salikts plauktiņos, gaida savu kārtu. Badā nomirt nevar!” Piena produktus un olas Antra gādā no kaimiņiem, jo atzīst, ka tas ir ne vien lētāk, tuvāk un ērtāk, bet arī veselīgāk un garšīgāk. Tiesa gan, gaļu, zivis un maizi saimnieki pērk veikalā. Juris atzīst, ka viņi cenšas ēst veselīgi, jo tas vēlāk atsauksies uz veselību. Saimnieki stāsta, ka saimniecība ir celta tā, lai “Saulītēs” varētu turēt lopus, taču Juris un Antra pārāk pieķeras dzīvniekiem un tāpēc nespēj tos izaudzēt pārtikai.
Pēc vasaras darbiem rudenī un ziemā sevi piesaka dažādas kaites, un Antra atzīst, ka veselība nav tā labākā: “Zālēm un medicīniskiem pakalpojumiem aiziet ļoti lielas summas. Nemitīgi jādomā, pie kura ārsta vari atļauties aiziet, kurš jāatliek uz citu laiku. Ja jāmaksā no sava maciņa, tad viena vizīte ir vismaz 20 eiro. Zāles mums abiem vajag regulāri, un tām mēs katru mēnesi atliekam vidēji 30 eiro.” Lai gan Antra saimniecības un higiēnas preces pērk regulāri, atsevišķu summu nenosauc, jo tās bieži vien tiek pirktas kopā ar pārtiku, taču par apģērbu un apaviem gan Antra zina teikt: “Pēdējo reizi zābakus pirku pagājušajā rudenī. Vajadzēja ziemas zābakus, un tie man izmaksāja pāri par 100 eiro. Uzskatu, ka Latvijā apģērbam un apaviem ir nesamērīgi augstas cenas.”
Hobijus, kuros var gūt dzīvesprieku, saimnieki izvēlējušies dažādus. “Man hobijs un prieks ir saimnieciskās darbības. Agrāk man floristika bija kā atsevišķs hobijs, bet nu tā ir neatņemama saimnieciskās darbības sastāvdaļa,” atklāj Antra. Savukārt Jurim vaļasprieks visu mūžu saistīts ar sporta pasākumiem: “Reizi nedēļā eju uz pagasta centru, kur mēs esam neliels pulciņš vīru, kas nodarbojamies ar galda tenisu, katru otro dienu arī cenšos mājās vingrot un skriet. Skriešana un vingrošana, vienalga, vai tā ir pilsētā vai laukos, joprojām ir viens no lētākajiem sporta veidiem.”
“Saulītēs” saimnieko arī divi kaķi: “Kaķu maltītēm mēnesī tērējam 25 eiro, jo mēs tiem neko nežēlojam. Mīluļiem tiek pirkta laba barība. Tāpat reizi gadā viņi saņem zāles pret parazītiem, vedam pie veterinārārsta uz apskati, tie tiek potēti pret trakumsērgu. Te nu man jāsaka, ka reizēm vizīte pie veterinārā ārsta kaķim izmaksā dārgāk nekā man pie sava daktera, bet mēs minčiem neko nežēlojam.”
Lai gan pārim patīk apmeklēt koncertus, teātri, viņi atzīst, ka pasākumu biļešu cenas liek visu rūpīgi izplānot: “Lai atdotu 40 eiro par koncertu, mūsu saimniecības budžetā noteikti no kaut kā būs jāatsakās.” Turklāt saimniekiem štātēšanās un iziešanas prieki atliek vien ziemas mēnešos, jo vasarā īsti nav laika baudīt kultūru. Ja tomēr atrodas kāda nedēļa un darbi var pagaidīt, tad Juris un Antra labprātāk dodas ceļojumā. Tiesa gan, kopā apskatīt ārvalstis sanāk reti, jo kādam jāpaliek pieskatīt saimniecība. Juris sabiedriskā kārtā darbojas baznīcā un ne reizi vien brauc uz Vāciju vai Zviedriju pie māsu draudzēm, tikmēr Antra vīru gaida mājās un plāno savu ceļojumu kopā ar draudzenēm.
Par drošības spilvenu Antra saka tā: “Cenšamies kaut ko izveidot, bet mūžīgi notiek kas negaidīts, tāpēc sevišķi ietaupīt nevaram. Par vienu gan esam pateicīgi – mums nav ne parādu, ne kredītsaistību, un, paldies Dievam, tādu nav arī bērniem. Esam laimīgi!”
Komentāri