Iemīlēt otru katru dienu no jauna

Ar Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Didzi Kreicbergu runājam par pāra attiecībām – gatavību ģimenei, laulībām, pārbaudījumu pārvarēšanai. Par būtiskāko šādās attiecībās.

-Valentīna jeb Mīlestības diena saistās ar leģendu par priesteri Valentīnu, kas, neskatoties uz aizliegumu, slepus laulāja jaunos, mīlestības pilnos pārus. Savukārt nemaz ne tik sen bijuši laiki, kad kāzas notika praktisku apsvērumu dēļ. Kā ir mūsdienās?

-Stāsts par Svēto Valentīnu vairāk pārstāv katoļu baznīcu. Savā ziņā tas atgādina, ka dažādos laikos Baznīca ne vienmēr ir gājusi līdzi politiskajam un sabiedriskajam modelim, ir bijušas vajadzības, kas atbilst kristīgām vērtībām, un zināma daļa priesteru bija celmlauži vai riskētāji, darījuši lietas pēc Dieva aicinājuma neatkarīgi no politiskā uzstādījuma.

Savukārt runājot par Blaumaņa aprakstīto variantu – kāzām praktisku apsvērumu dēļ, kad, piemēram, vajadzēja apvienot zemes gabalus, tad faktiski divu jauno cilvēku starpā mīlestības nebija. Bet interesanti lasīt ne tikai klasiskos darbos, bet arī liecības, ka ir pāri, kuriem, arī šādi dzīvojot, gadu gaitā mīlestība ir tapusi.

Mūsdienās uz Baznīcu lielākoties laulāties nāk jauni cilvēki, kuri šim solim ir nobrieduši, kuri vēlas dziļāku laulību startu. Parasti pāris jau piecus līdz septiņus gadus dzīvo kopā stabilās attiecībās. Iespējams, ir bērni. Turklāt mans novērojums, ka parasti laulājas tie jaunie cilvēki, kuri viens otram ir pirmie. Pāri ir gan no ģimenēm, kur vecāki ir kā piemērs, un arī jaunie cilvēki vēlas savas attiecības nostiprināt, gan no ģimenēm, kur tā nav paveicies, un viņi vēlas Baznīcā sajust šo drošo pamatu. Drošais pamats ir jāveido katru attiecību sākumā, lai uz tā varētu būvēt pārējo, jo īpaši, ja tās ir laulāto attiecības. Kā saka – māju bez pamatiem neuzbūvēsi.

-Bet ir pāri, kuri nedomā par laulībām.

-Mūsdienu pasaulē, kurā ir tāda brīva, eiropeiska, varētu teikt, liberāla, domāšana, ļoti daudz tiek runāts par cilvēka individu­alitāti un brīvību. Un tur bieži vien ir neskaidras robežas par attiecībām. Bet, kad satiekas divi cilvēki, vienalga, vai tās ir draugu vai kolēģu attiecības, ir saistības un robežas, kam mūsdienu sabiedrība ne vienmēr ir gatava. Tomēr brīvās gribas priekšrocība ir tā, ka cilvēks saprot, ka ne visur viņš ir brīvs un ka ne viss viņam pienākas, ka viņš ir sazobē ar citiem un māk gan dot, gan saņemt.

-Vai laulība pēdējās desmitgadēs ir mainījusies?

-Patiesībā diezgan grūts jautājums, jo pirmajā brīdī šķiet, ka lielu izmaiņu nav. Esmu vairāk domājis par vīrišķā un sievišķā dominanci. Pāri, kurus sastopu, lielākoties ir gatavi modernajam modelim, kad atbildība ir sadalīta līdzvērtīgi, 50 uz 50. Tomēr mani novērojumi rāda, ka agrāk vai vēlāk pāriem nākas definēt lietas, kur viens dominē vairāk. Vēsturiski Latvijā izteikti spēcīgākas ir sievietes. Bet ir svarīgi vīrietim ļaut būt vīrietim un ģimenes galvai un sievietei ieņemt un izkopt savu sievišķo dabu. Bet ar to ir lielas grūtības.

-Tāpat kā mēs nepiedzimstam par vecākiem, nepiedzimstam arī par laulātajiem. Vai, kļūstot par ģimeni, ir svarīgi mācīties, tam sagatavoties?

-Ir latviešu teiciens – meistars no debesīm nekrīt -, un tas noteikti attiecas arī uz cilvēka izaugsmi. Jaunībā ļoti īsā laikā notiek būtiski pavērsieni: skolas pabeigšana, augstskola, pirmais darbs, pirmās attiecības, pirmā mīlestība. Tas nav vienkārši, tam ir jāgatavojas. Tāpēc, jā, mēs neviens nepiedzimstam par vīru un sievu, tāpat kā par vecākiem – mēs par tiem topam, un tam ir vajadzīgs zināms laiks.

Kad sastopas divas personības no ģimenēm ar atšķirīgiem modeļiem, tad sazobi ne vienmēr ir vienkārši atrast. Lai gan sākumā viss šķiet rožaini, ir labi laikus sagatavoties un izprast atšķirīgos izaugsmes tempus, vecumposmu gadalaikus, bērnu vecumposmu specifiku. Tie visi ir aspekti, ar kuriem jārēķinās.

-Baznīcā ir arī laulāto kursi, kas sniedz stiprinājumu laulības ceļā.

-Jā, viens, kad gatavojam laulībām, otrs – pašās laulībās. Dievs ir gatavs mums kalpot ne tikai laulības sākumā, bet arī visā turpmākajā laikā, cik mēs Viņu savā dzīvē uzaicinām, sniedzot garīgo dimensiju. Laulāto attiecības kristīgā kontekstā ir kā sava veida trīsstūris, kur augšējā virsotnē ir Dievs un apakšējās virsotnēs vīrs ar sievu. Ja Dieva nav, tad vienā pusē ir vīrs, otrā sieva, un tā ir kā virves vilkšana, kurš otru pārvilks savā pusē. Bet Dievs var būt vidutājs, pie kura var vērsties gan individuāli, gan kopā – ar sarunām, lūgšanām, kas atver garīgās intimitātes pusi un palīdz cilvēkiem ieraudzīt vienam otru no jauna, kā arī, ja ir kādas raizes un spriedze, tad tās nolikt Dieva priekšā, piedzīvojot lielas lietas.

-Vai laulībā vienmēr otram ir jāpiekāpjas?

-Ir dažādas metodikas un skatījums uz to. Kristīgajā jomā, īpaši lasot Pāvila vēstules, redzam, ka prioritāte ir spēja ieraudzīt otra pārsvaru, bet tas nenozīmē, ka automātiski otram visā ir jāpakļaujas. Tas ir stāsts, kas iet paralēli – ir labi jāsaprot un jāapzinās, kas tu esi, kas tev ir svarīgs, kādas ir tavas vajadzības laulībā un kur tu vari otram viņa vajadzībās pakalpot. Ļoti sarežģīti ir tad, kad redzi, ka tev nav spēka vai iespēju otram piekāpties. Tad ir jādomā, ko ar to iesākt. Jāteic, ka spēt upurēties tad, kad iet slikti, nevis viss ir labi, ir visgrūtāk, bet tad visvairāk vajag. Ir labs teiciens – mīli mani nevis tad, kad es esmu to visvairāk pelnījis, bet tad, kad esmu to pelnījis vismazāk.

Laulībā ir jābūt gatavam nest upurus, bet adekvātus upurus – nevis tādus, kas negatīvi iespaido un pazemo, bet tādus, kas ceļ otru. Kur tas izdosies, tur būs šī pacilātā sajūta, un kaut kur būs joma, kur sazobe neveidosies. Un tas ir normāli. Mēs, cilvēki, esam nepilnīgi, neesam ideāli. Un nav ideālu pāru. Pat ja viņu bērniem tā liekas. Viņu divu integritātē var būt smalkas lietas, kurās viņi nejūtas komfortabli. Bet tas nav iemesls celt lielos trauksmes zvanus.

-Kāpēc ir ģimenes, kurām izdodas pārbaudījumus izturēt un turpināt iet ceļu kopā, bet citām ne?

-Neatkarīgi, vai cilvēki precas dzimtsarakstu nodaļā vai laulājas baznīcā, visi cer, ka tas būs līdz mūža beigām. Bet ir skaidrs, ka attiecību sairšanas un šķiršanās skaits Latvijā ir augsts. Ir bijis gadījums, kad man ir nācies palīdzēt izšķirties, kas man ir pilnīgi jauna pieredze, bet acīmredzot tas bija vislabākais, ko tajā brīdī varēju darīt pāra labā.

Vienmēr saku, ka attiecībās, īpaši ja tās ir ilggadējas, šķiršanās ir kā sava veida nāve, kur jāiziet cauri sēru periodam. Noteikti nevajag ticēt žurnālu vākiem, kur kāds priecīgi paziņo par savām piektajām laulībām un viegluma sajūtu, ko tās nes. Domāju, tā nav patiesība un ir savu emociju noliegšana. Turklāt, lai gan šķiet, ka citas attiecības nesīs ko labāku, pēc visām psiholoģiskām paradigmām mēs bieži izvēlamies ļoti līdzīgu partneri, un, ja neesam tikuši galā ar saviem ievainojumiem un iekšējām problēmām, viss sākas no jauna.

Attiecību veidošanā no domām par sevi pāris ieiet fāzē “es un otrs cilvēks”, kas tālāk pāriet “mēs” fāzē. Pats savā laulībā esmu piedzīvojis, ka šis “mēs” periods pēc apmēram desmit gadiem laulībā pāriet atkal uz “es un otrs cilvēks” periodu, lai nonāktu pie jaunā “mēs”. Bet šī pāreja nav vienkārša un ir izaicinoša, kad divām stiprām personībām veidojas pilnīgi jauns “mēs” modelis. Kādreiz laulību salīdzina ar labu vīnu – jo vecāks, jo labāks. Mēs esam iekšēji autonomi, bet tajā pašā laikā emocionālā un garīgā aktivitāte ir vēl dziļāka. Tad mēs redzam šos stipros pārus un attiecības visa mūža garumā.

Es pieņemu, ka mēs diezgan ilgi, varbūt pat līdz pēdējam elpas vilcienam, vēlamies viens otru mazliet pārveidot, kā saka, pēc sava skatījuma. No tā atbrīvoties ir ļoti grūti, pieņemt otru tāds, kāds viņš ir, un atkal un atkal no jauna iemīlēt viņu tādu, kāds viņš ir. Tas ir skaisti – iemīlēt savu sievu vai vīru, kas ir mainījies, piepildījis kādu savu ieceri vai sapni, atkal no jauna.

Mūsu sabiedrības viens no izaicinājumiem ir neprasme pateikt, kā jūtamies, dalīties savā pārdzīvojumā, mēs aizslēdzamies, nevis pasakām – zini, man šis ļoti sāpēja, būtu ļoti labi, ja tu tā neteiktu vai nedarītu. Tā nav garantija, ka otrs uzreiz varēs to ievērot, bet viņš zinās, ko tu domā vai jūti. Ir ļoti svarīgi parādīt savu trauslumu, to, kas sāpējis, ko negribam piedzīvot. Trauslums atbruņo.

Un svarīgi ir ne tikai dzirdēt, bet arī sadzirdēt un saprast otru. Tas mēdz būt ļoti grūti, bet ir tā vērts. Kad saprotam, kas noticis, kur lieki esam malku sacirtuši, tad nākamais lielais solis ir, kā ar to tikt galā. Un iziet kopā cauri šai pieredzei. Domāju, ļoti laba ir Gata Līduma grāmata “Pāru lielais [iz]aicinājums”, kur viena no centrālajām tēmām ir mūsu sabiedrībai svaiga doma – ka laulības pārkāpšana (kas ir viens no sāpīgākajiem attiecību momentiem) nav automātiski arī laulības nāve. Laulība ir tik dārga, ka tāds viens “(ne)gadījums” absolūti nav stāsts, ka laulībai ir jābeidzas. Tas var būt aicinājums paskatīties, kas attiecībās pietrūcis, licis meklēt kur citur šo intimitāti, uzticēšanos. Godprātību tad nākas savā starpā atjaunot un veidot stipru no jauna. Garīgās un emocionālās intimitātes veidošana ir viens no pamatuzdevumiem, kas palīdz pārvarēt jebkuru krīzi. Un, protams, arī došanās randiņā, kopīgas intereses, kopīga laika pavadīšana, labie vārdi un darbi, ko paveicam otra labā. Man ir pārliecība, ja mēs pie tā piestrādājam, maksimāli godprātīgi darām, tad būs daudz jaunu piedzīvojumu, daudz jaunu, skaistu atklāsmju, jo Dievs parūpējas par jebkuru pāri, arī to, kurš nav laulāts Baznīcā, ja tikai mēs Viņam dodam šo iespēju.

Attiecību augšāmcelšanās ir milzīgs signāls gan pašai ģimenei, gan bērniem, radiem, darba biedriem, šīs krīzes pārvarēšana ir arī apkārtējās sabiedrības uzvara. Šādi stāsti mums ir ļoti vajadzīgi.

-Ko gribētu novēlēt ģimenēm?

-Ne tikai dzirdēt otru, bet saklausīt. Nebeigt iepazīt vienam otru. Un būt gataviem sava laulātā dēļ būt vājiem un trausliem. Jo tad, kad tu esi vājš un trausls, tu esi patiess. Un tu sevi atklāj. Un tad mēs varam viens otram kalpot, viens otru labāk izprast, iegūt šo dziļo intimitāti. Ja mēs zinām otra vājības, tad ir ļoti svarīgi uz tām nespiest, tas gan dažkārt ir emocionāli grūti, īpaši strīda brīdī.

Mūsu laikmets prasa būt ļoti spēcīgiem un stipriem, cīnīties, bet ir normāli kādā brīdī būt vājiem, un ir labi, ka varam būt vāji sava tuvākā cilvēka priekšā. Ievainojamība bieži vien pazūd, kad patiesi atveramies otram cilvēkam.