Atmiņas ir tepat. Guntra Brigita Ģipsle rāda vecmāmiņas albumu, fotogrāfijās viņas vecvecāki, vecvectēvs dzimtas “Lāčplēšos”. FOTO: Sarmīte Feldmane
Viņai bija seši gadi, kad 1949.gada 25.martā kopā ar vecākiem un
vecvecākiem meitenei no Jaunpiebalgas sākās ceļš uz Sibīriju
Cēsniece Guntra Brigita Ģipsle sagaida smaidīga un mundra. Ikdienas pastaigas, mājas darbi, savs laiks kādai filmai, un diena piepildīta.
“Daudz domāju. Kas tik nav piedzīvots. Pie visa jāpierod. Daudz ko atceroties, birst asaras, tās jānoslauka, un jādzīvo tālāk,” saka Guntra, tā viņu sauc savējie un pazīstamie. Viņai drīz būs 83 gadi, kā pati teic – kliņģeris un puskliņģeris.
Pirmoreiz ieraudzīt vilcienu
Guntra ir jaunpiebaldzēniete. Mamma bija skolotāja Jāņaskolā, tēvs lauksaimnieks. “Dzīvojām turpat skolā. Pa dienu gāju stundās pie mammas, man bija savs sols, biju iemācīta, kā jāuzvedas. Māsa Modrīte Laima laiku vadīja stundās pie skolotāja Emīla Budula. Biju iemācījusies lasīt un rakstīt, gaidīju, ka rudenī sākšu kārtīgi iet skolā,” atmiņās kavējas Guntra. Tēvs bija nesen atgriezies no lēģera, meita tikko sākusi viņu iepazīt, ziema bija garām, priekšā vasara pie vecvecākiem netālajos “Lāčplēšos”, sirdī sapņi, kurus bērnam gribas piepildīt.
25.marta rīts bija tāds pats kā citi – Guntra bija pie mammas klasē. “Mammu izsauca no stundas, pēc laika arī mani, tad māsu. Nogāju lejā uz istabu, tur bija sveši cilvēki. Tēvs sēdēja uz gultas, kaut ko runāja, nesapratu ko. Blakus stāvēja vīri formās, no tām vien man bija bail. Sastingu. Mamma gribēja aiziet uz klasi pie skolas pārziņa, gatavojos doties līdzi, bet viens man aizlika priekšā plinti. Tā pārbijos, ka kliedzu. Kliedzu tā, kā nekad vairs dzīvē. Tas kliedziens nav aizmirstams. Mamma apsolīja, ka bērni būs ar viņu, nepazudīs. Kad atgriezāmies, tēvs rullēja baķī gultas veļu. Atkal kliedzu, un zaldāts atlēca no manis,” neaizmirstamo rītu pirms 76 gadiem Guntra atceras visu mūžu.
Ģimeni iesēdināja ragavās. Ar tām brauca Guntras krustmātes mamma. Bija atnācis arī tēva brālis, kurš noskatījās, kas notiek. “Man neviens neko nepaskaidroja,” bilst Guntra un turpina atmiņu stāstu: “Pirmoreiz redzēju vilcienu. Mūs pie tā pieveda, bērnus iecēla vagonā. Atveda arī vecomāti un vecotēvu. Tēva brālis piebrauca ar kaimiņu ģimeni. Vecāmamma bija garos brunčos, nevarēja iekāpt, tēva brālis viņai piepalīdzēja, tad pats aizbrauca mājās.”
Guntra atzīst, ka daudz domā par vecomāti, stipru lauku sievu. Guntras tēvs bija aizsargs, iesaukts leģionā, tobrīd bija nesen atgriezies no krievu nometnes, bet viņa brālis bija iesaukts padomju armijā.
“Atceros, pēc kara vecvecāku saimniecības un kaimiņu mežā bija mežabrāļu bunkuri. Apkārtējie viņiem palīdzēja,” pastāsta Guntra.
Astoņi gadi svešumā
Jaunpiebaldzēnu Graudumu ģimene nonāca Tomskas apgabala Molčanovas rajonā. “Tā bija liela sādža ar skolu, slimnīcu, pastu, ciema padomi, veikalu, klubu. Drīz vien mums bija govs, sivēns. Vecaistēvs uzraka zemi, iestādīja kartupeļus, ar māsu tos kaplējām, norakām, pagrabs bija zem gultas. Skolā ātri ielauzījos, kaut valodu vēl nepratu. Tēvs izmācījās par traktoristu, arī krievu valodu nemācēja. Mamma kūtī nebija bijusi, bet strādāja fermā, iemācījās slaukt govis. Otra slaucēja bija skolotāja no Jaunpiebalgas Pēterskolas,” stāsta Guntra.
Kaimiņos dzīvoja ģimene, kurā auga meita, kamēr vecāki darbā, viņu pieskatīja vecāmāte. “Reiz viņa mani pasauca, sacīja, ka mazajai garlaicīgi. Tā kļuvu par aukli. Vēlāk kaimiņu ģimenē piedzima dēls, pie viņiem pavadīju daudz laika. Tā man iznāca sava peļņa, un mani arī pabaroja,” pastāsta Guntra.
Kad pamazām izsūtītajiem ļāva atgriezties, Graudumi bija nolēmuši, ka brauks uz Guntras mammas dzimto Koknesi. “Tad vecāmamma saņēma vēstuli no krustmeitas, ka viņa apmetusies “Lāčplēšos”, bet ies prom, un pusmāja paliks. Vecāmamma bija spārnos. Tā taču bija viņas tēva māja! Mammīte bija piekāpīga, atlika tikai gaidīt ziņu, ka varam braukt mājās,” atceras jaunpiebaldzēniete.
Mamma, tēvs bija darbā, bet kāds Guntrai pateica, ka arī viņas ģimene ir atbrīvota. Meitene uzreiz skrēja mājās un klāstīja vecaimātei, ka uz skolu vairāk neies, jo visi brauks mājās. Viņa mazmeitas teikto neņēma nopietni. Vakarā mājās pārnāca mamma, bija noraizējusies, vai vīramāti ziņa pārlieku nesatrauks, bet vecāmāte, redzot domīgo vedeklu, vien noteica: “Es jau zinu.”
Atkal mājās
Pieci Graudumi atgriezās Jaunpiebalgā, vecaistēvs palika svešā zemē. “Kad atbraucām, kaimiņi sanesa vajadzīgo dzīvošanai. Vecāmamma gaidīja, kad atnāks viņas otrs dēls. Arī Sibīrijā ik pa laikam ieminējās, kāpēc viņš neraksta. Atceros, reiz bija atnācis ar ķeselīti pie rokas, sirsnīgas attiecības viņiem nebija, pat nezinu, vai mans tēvs kādreiz bija ciemos pie viņa. Ar māsīcām gan mums bija labas attiecības. Arī tagad ar vienu sazvanāmies,” pastāsta Guntra.
Guntras tēvs uzreiz dabūja darbu, jo kolhozā traktoristus vajadzēja. Mammai darbs skolā tā arī neatradās, kaut vairākkārt pieteicās, vienmēr tika pieņemts kāds cits. Bet tūlīt pēc atgriešanās vietējie Ritu Graudumu aicināja Abrupē vadīt kori, ansambli. Viņa to arī darīja ilgus gadus.
Guntra sāka mācīties Jaunpiebalgas vidusskolā 6.klasē, pēc tam tirdzniecības skolā Cēsīs. Astoņus gadus viņa nostrādāja veikalā Kaķukrogā, turpat otrā stāvā bija dzīvoklis. Te arī iepazinās ar Andri Ģipsli. Viņš veikalam veda maizi. Piedzima meitas Evija un Inguna. “Abas gāja bērnudārzā Priekuļos. Katru dienu ar autobusu izvadāt nevarēju, palika uz nedēļu. Tad pārcēlāmies uz Cēsīm, piedzima Guntars,” stāsta Guntra.
Cēsīs, Rīgas ielā 6, bija pārtikas veikals. Tajā varēja nopirkt bakalejas, konditorejas izstrādājumus un alkoholu. “Alkohola tirgošana bija visnepanesamākā,” atceras pārdevēja. Laiki, no cikiem drīkst tirgot grādīgos dzērienus, mainījās, bet rinda vienmēr stāvēja un gaidīja, kad varēs nopirkt. Preces veikalā tika nestas rindai garām, pircēji jau redzēja, kas būs pārdošanā. Guntra atceras cilvēku nepacietību, gribēja pie kārotā tikt pēc iespējas ātrāk, bet veikalniecēm atvestais vēl bija jāsaskaita. Vēlāk nelielais pārtikas veikals bija pirmais pilsētā, kur ieviesa pašapkalpošanos. “Biju sabeigusi nervus, sāku slimot un vēl pirms pensijas aizgāju no darba. Tirdzniecība tolaik bija grūts darbs, nezinu, kā ir tagad, kad plauktos preču pārbagātība,” teic ilggadējā pārdevēja.
Atmiņas vieno
Tagad viņas rūpes ir par savējiem – meitām, dēlu, divām mazmeitām un mazmazmeitu. Bērni ir tepat blakus, mazmeitas brauc ciemos. Ar lepnumu Guntra rāda viņu fotogrāfijas. Tad iegrimst pārdomās un no plaukta izņem mammas un vecmammas albumus. “Tagad brīnos, kā mammai ienāca prātā tos paņemt līdzi izsūtījumā, tad atvest mājās,” saka Guntra. Fotogrāfijās laimīgi cilvēki dažādos ģimeņu godos, no portretiem noraugās nopietni vīri un sievas. Bildēs arī “Lāčplēšu” māja, kuras vairs nav. Guntra mantojusi vecvecvecāku zemi.
“Manā dzimtā bijušas stipras sievietes. Aizvien domāju, kā mamma, kurai tik tuva bija mūzika, kura prata piecas valodas, jutās, strādājot fermā par slaucēju. Vecāmamma piedzīvoja divus karus, kad vīrs bija 1.pasaules karā, audzināja dēlus. Atceros, kā gaidīja vēstules no mana tēva, kad viņš bija lēģerī, no tēva brāļa kaut rindiņu no Latvijas. Ko viņa pārdzīvoja par dēliem, ko mans tēvs par brāli, par savu likteni,” klusi saka Guntra un uzsver: “Viņi par to nerunāja. Tāpat kā par karu, lēģeri, mežabrāļiem, savu dzīvi.”
Guntra iesaistījusies politiski represēto biedrībā. “Uz Jaunpiebalgu vairs izbraukāt nevaru, tagad Cēsīs tiekamies represētie no visa novada. Parunājamies, kā kuram dzīvē iet. Paliekam aizvien mazāk. Ar klasesbiedreni Māru Spolīti, tagad Eglīti, kopā bijām Sibīrijā un vēlāk vidusskolā, sazvanāmies, parunājamies,” stāsta Guntra. Viņai svarīgi būt piemiņas pasākumos, domās pabūt kopā ar tiem, kurus satika izsūtījumā, atcerēties vecotēvu, daudzu tūkstošu izsūtīto salauztās dzīves. Šodien Guntra kopā ar citiem represētajiem pēc atceres brīža Cēsīs, Pils laukumā, brauks uz Alūksni, lai satiktos ar likteņa biedriem.
Gadu desmiti pagājuši, vēstures lappuses nedrīkst pāršķirt. “Saprotu, ka nākamajām paaudzēm un tiem, kuri nepiedzīvoja izsūtījumu, mūsu atmiņas par to laiku šķiet tālas, notikušais neaptverams,” bilst Guntra.
Laikam līdzi
Guntra atzīst, ka viss mainās – Cēsis un arī pasaule. Par to, kā mainās, var domāt, iztēloties, kā būs vēl pēc gadiem. Pa dzīvokļa logu cēsniece redzējusi, kā uzceļ veikalus “Globuss” un “Lidl”, “Hesburger”, kā mainās viss apkārt. “Atceros, savulaik tagadējā Ģimnāzijas ielā bija vien pāris daudzdzīvokļu māju, dzīvojām Gailes, tagad Vāveres, ielā. Pastaigās man nepatīk iet pa vienu maršrutu, izeju no mājas, tad pa labi vai pa kreisi. Katrreiz ko jaunu ieraugu. Veikalus apmeklēt gan nepatīk. Pirmdienā iepērkos visai nedēļai,” stāsta cēsniece un piebilst, ka kādreiz biežāk gāja uz teātru izrādēm, koncertiem.
“Televīzijā redzot to nežēlību, kas notiek Ukrainā… Smagi. Asaras nenoturēt,” saka Guntra un vien uzdod jautājumu, kuram nav izskaidrojama: “Kāpēc?”
Latvijas Valsts arhīva publicētie dati sniedz pilnīgāko mūsdienās iespējamo priekšstatu par 1949. gada deportācijas upuriem Latvijā.
FAKTI
- 1949.gadā no 25. līdz 30.martam no Latvijas izsūtīja 42 125 cilvēkus, 2,2 % no Latvijas iedzīvotājiem, tajā skaitā bija:
- 10 987 bērni vecumā līdz 16 gadiem;
- 16 869 vīrieši un 25 256 sievietes.
- Pieskaitot pa ceļam uz Sibīriju dzimušos bērnus, cilvēkus, kuri tika izsūtīti vai pievienojās ģimenēm, kopējais deportācijas upuru skaits ir 44 271 cilvēks.
- Lielākā daļa ietilpa “kulaku” kategorijā – 67,7 %. 94,5 % no izsūtītajiem bija latvieši, nākamās lielākās grupas bija krievi, poļi un baltkrievi.
AVOTS: enciklopedija.lv
Komentāri