Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu.

Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.
Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo dabas vidū – Saldus novada Zvārdes pagastā, vietā, ko ieskauj pļavas un meži.

-Skatoties uz jūsu notvertajiem mirkļiem foto un video, rodas sajūta, ka dzīvojat tādā īstā, dabiskā mierā. Vai tā ir? Kāda ir jūsu ikdiena?

-Mierā neesmu nekad, varbūt tikai kādu laiciņu ziemā. Taču darbs ar bitēm neapstājas arī tad, man palīdz vēl citas čaklas rociņas, gan mans palīgs, gan dēls. Un arī fotokamera ar mani kopā ir visu cauru gadu. Ir intensīvāki posmi, piemēram, kad sākas briežu baurs, kad sāk dzimt zvēru un šķilties putnu mazuļi. Tad laikus jāsāk meklēt vietas, kur to varētu “noķert” ar fotoaparātu. Protams, ir mierīgāki posmi, kad mazāk staigāju, bet cenšos dabūt labu kadru, esot mašīnā. Tā arī paiet ikdiena – bites, mežs, daba, zvēri un putni. Darbs un hobijs – sirdslieta.

-Kas ir svarīgākais, kas jāievēro vai kādai īpašībai, rakstur­iezīmei jāpiemīt, lai izdotos skaists dabas fotogrāfijas kadrs?

-Pirmām kārtām ir jāmīl daba, ir jāsaplūst ar to, ar mežu, ar klusumu, ir jāiepazīst tas viss – ar visu savu bagātību. Ir jābūt uzmanīgam un jāieklausās katrā skaņā, katrā vēja plūsmā. Ir jāiemācās pazīt un jāsaprot zvēru un putnu pasaule. Protams, jābūt lielai pacietībai, ir ļoti daudz jāstaigā, jāvēro, jāgaida… Un ir jāpiemīt spēkam un izturībai, lai tos neizmērojamos kilometrus nostaigātu un vēl varētu fototehniku, kas sver desmit kilogramus, panest. Tāpēc, lai izdotos labs kadrs, ir garš ceļš ejams gan fiziski, gan emocionāli, vienlaikus arī pielāgojot rakstura īpašības un atrodot īsto tehniku. Protams, arī mācoties un mācoties… Diemžēl arī no savām kļūdām.

-Kā dzīve aizvedusi līdz dabas fotogrāfijai un bitēm?

-Pēc profesijas esmu biškopis jau 25 gadus. Esmu dzimis Saldū, bet dzīvoju Zvārdes pagastā, pilnībā dabas ieskautā teritorijā, meža vidū. Tur arī ir sācies mans darba ceļš biškopībā. Vērojot biškopi, kas tur dzīvoja, un viņa darbu, man radās interese par bitēm. Tā arī pamazām sāku to apgūt. Bija mācīšanās posms ar visām no tā izrietošajām sekām – gan kļūdas, gan pozitīvas lietas… Tagad nodarbojos ar biškopību nopietni, manā pārziņā ir tūkstoš saimju. Bet joprojām ir tā, kā saka, ka ar bitēm kā jau ar bitēm – neko nevar skaidri zināt. Dzīvojot tādā vidē, redzot tik daudz dzīvnieku, apbrīnojot tos, radās sajūta, ka reizēm gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi cilvēki. Nopirku pirmo fotokameru, un sākās mans ceļš fotografēšanas pasaulē.

-Vai, ķerot foto mirkļus dabā, ir piedzīvots kāds īpašs gadījums?

-Tādu gadījumu ir ļoti daudz. Tie reizēm mēdz būt kā mazi notikumi, pārsteigumi, piemēram, ejot meklēt lapsēnus. Ja neatrod, ir skumji un bēdīgi. Bet pirmo reizi mūžā ieraugi ausaino pūci, un pat izdodas to iemūžināt! Tad ir gandarījums. Kad briežu baura laikā esi mežā, pašā epicentrā, visa zeme dreb no tām skaņām, mijas gandarījums, apbrīna un bailes. Kad lielais zvērs pienāk tuvu, sāc dzirdēt savus sirdspukstus….

Reiz mežā bildēju stirnas, bet tās pēkšņi sāka skriet ļoti lielā steigā man garām. Nesapratu, kas notiek. Pagriezos, bet man virsū skrien vilks, kas arī apstulba, pēkšņi ieraugot cilvēku, nobremzēja man pilnīgi pie kājām. Diemžēl iemūžināt to neizdevās. Žēl, ka tās visas sajūtas, ko esmu piedzīvojis un izjutis, nevar nodot citiem, nevar parādīt tāpat kā foto kadru.

-Par biškopību. Valda uzskats, ka cilvēki, kas darbojas ar bitēm, ir ar ļoti stipru veselību, vitāli.

-Biškopība ir ne tikai mans darbs, bet arī mana sirdslieta. Tas ievilka mani, kā saka, par visiem simts procentiem. Tas ir ļoti grūts darbs. Rudens beigās ir sajūta, ka viss – vairs nav spēkā, cik tad var! Bet uz ziemas beigām jau nevar sagaidīt pavasari, nevar sagaidīt, kad atkal varēs satikt un apskatīt, apraudzīt savas bites.

Attiecībā uz dažnedažādiem vīrusiem un elpceļu saslimšanām, domāju, izveidojas kaut kāda imunitāte. Kopumā, jā, slimoju mazāk nekā pārējie. Varbūt arī rodas lielāka izturība, jo nav jau viegli, piemēram, 32 grādu karstumā atrasties bišu kombinezonā, tiešos saules staros un cilāt smagos bišu rāmīšus. Tāda sajūta, ka esi savu sviedru dušā, un jābūt vēl uzmanīgākam, jo bitēm nepatīk smaržas un smakas. Arī daudzie bišu dzēlieni, bišu inde, domāju, dara savu – nostrādā pozitīvi, stiprinot imunitāti.

-Pavisam nesen vietnē “Facebook” redzēju jūsu ievietoto video ar lapsēniem. Cik liels darbs jāieliek, lai pie tāda tiktu?

-Darbs ir liels, nenoliedzami. Tās ir daudzas un garas stundas, dienām staigājot un meklējot lapsu alas. Tad seko stundas, pat dienas sēžot un gaidot, lai pārliecinātos, vai alā vispār dzīvo lapsa un vai tur būs arī lapsēni. Un tad, ja pēc ilgajiem un garajiem pūliņiem veiksme uzsmaida, ir neaprakstāmas sajūtas! Seko ļoti pacietīga, klusa sēdēšana, piemēram, speciālā teltī, atkaujoties no odu un mazo knišļu uzbrukumiem, saglabājot mieru, mēģinot noķert īstos un skaistākos kadrus, lai baudītu lapsiņu ikdienas mirkļus un dotu iespēju redzēt to arī citiem….

-Vai fotografējat tikai savā dzīvesvietas Saldus pusē vai arī citviet Latvijā?

-Fotografēju tikai savā pusē. Zvārdes meži un pļavas, kas ir tik pasakaini skaistas un zvēru bagātas, neko citu jau nevajag. Ir bildēts arī Dobeles novadā. Esmu safotografējis daudz zvēru un putnu, bet gribētos vēl iemūžināt lāci. Lai to izdarītu, ir doma aizbraukt uz citu Latvijas novadu, kur to vairāk. Varbūt uz Cēsu pusi? Kas zina! Varbūt reiz jātiek arī līdz jūrai, lai satiktos ar roņiem. Bet pagaidām ir, kā ir.

-Vai ģimenē vēl kādam ir interese par dabas fotogrāfiju?

-Mana ģimene ir tikai atbalstītāji un manu foto baudītāji. Lielais dēls, kad bija mazāks, arī sāka fotografēt, bet vairāk ainavas, augu valsti. Viņam izdevās tīri labi. Bet kaut kā ar laiku interese bija zudusi. Varbūt mazākais, kad paaugsies, gribēs pamēģināt. Tad jau redzēs. Viņi paši, dzīvojot meža vidū, zvērus un putnus redz katru dienu. Sieva, braucot no bērnudārza ar mazo dēlu, redz gan lapsas, gan zaķus, stirnas, bukus, briežus. Tā viņiem ir ikdiena. Arī alni ir redzējuši, tikai labāk apskatīt bildēs. Tie dzīvojas turpat, mūsu mežos, un ir manīti tuvu pie mājas.

-Kā vērtējat Latvijas sabiedrības izpratni par dabu, dzīvniekiem, dabas un cilvēka mij­iedarbību? Vai šķiet, ka esam izglītoti diezgan? Vai pietiekami cienām, novērtējam un rūpējamies par vidi?

-Par šo tēmu izglītoti esam pietiekami, bet vai visi ir teicamnieki, tas ir cits jautājums! Daudz runā par dabu, par dzīvniekiem, dažādās platformās ir daudz raidījumu, arī par to, kas notiek mežā, par dzīvniekiem un to, ko darām vai nedarām dabas labā. Viedokļu ir daudz un dažādu. Galvenais, lai katrs zinātu – ja ieej svešā pasaulē, tad uzvedies tur pienācīgi, nedari pāri dabai, nemēslo, neizjauc kārtību. Nedari to, ko nevēlies un negribi, lai dara tev vai tavā mājā.

-Sarunu noslēdzot, kādi jūsu vasaras plāni?

-Manus plānus nosaka mans darbs. Sākusies aktīva bišu sezona. Otrus plānus veido fotoaparāts. Tā arī dzīvoju un tā pavadīšu šo vasaru – gluži tāpat kā citas, starp bitēm, dabu, zvēriem, putniem un pasauli, kurā man izdevies un ļauts ielūkoties caur fotoobjektīva aci.