Marta Rudzīte ir Dartmutas koledžas (ASV) zinātniskā līdzstrādniece, mikrobioloģe. Nedēļu viņa ciemojās pie vecākiem Raunā, pabija savā Cēsu Valsts ģimnāzijā, svinēja tikšanos ar radiem un draugiem.
– Pārsteidzu klases audzinātāju, tagadējo ģimnāzijas direktori Inu Gaiķi un bioloģijas skolotāju Initu Kriškāni. Par skolas laiku man ir vislabākās atmiņas. Piedalījos dažādās olimpiādēs, sākumā matemātikā, tad programmēšanā un bioloģijā. Bioloģijā veicās vislabāk, lai gan arī pārējos priekšmetos bija labi sasniegumi. Augus pazīstu no bērnības, bija viegli mācītiess, un tad jau ieinteresēja tālāk. Divreiz piedalījos Pasaules bioloģijas olimpiādē, ieguvu atzinību un sudraba medaļu. Bioloģija mani ieinteresēja aizvien dziļāk.
Pirms Pasaules bioloģijas olimpiādes bija iespēja Latvijas Universitātē pastrādāt laboratorijā. Tur sapratu, ko ikdienā dara pētnieki, biologi, ka viņu darbs nav saistīts tikai ar ekoloģiju.
– Sekoja studijas bioloģijā.
- Divas nedēļas nomācījos Latvijas Universitātē, tad radās iespēja doties uz Angliju. Zināju, ka tur man pavērsies plašāks darbības lauks.
– Ko nozīmē studēt citā valstī?
– Kā pieaudzis cilvēks neesmu dzīvojusi Latvijā. Raunas pamatskola, tad Cēsu ģimnāzija, un esmu prom. Gan Jorkas Universitātē, gan Londonas Impērijas koledžā ir ļoti daudz studentu no dažādām Eiropas valstīm. Visiem vecāki citā valstī. Arī profesori ir labākie no Eiropas un Amerikas.
– Kā ar finansējumu, studējot Anglijā?
– Kad sāku bakalaura studijas, Lielbritānija bija Eiropas Savienībā. Bakalaura studijām ņēmu kredītu, kas vēl jāatmaksā. Deviņi tūkstoši mārciņas gadā bija studiju maksa trīs gadus. Dzīvošanai kredītu nevarēju dabūt, to paņēma vecāki Latvijā. Tā kā bakalauru ieguvu Londonā, maģistra un doktorantūras studijās aizvien biju kā vietējā un saņēmu stipendiju mācībām. Ar to dzīvoju četrus gadus. Par to naudu varēja izdzīvot. Tagad, ja gribi studēt Lielbritānijā, to dari kā ārzemnieks, jo Lielbritānija nav ES, un maksa ir vairākas reizes augstāka. Nedomāju, ka Latvijā var saņemt kredītu simts, 120 tūkstošus mārciņu, lai dotos studēt uz Lielbritāniju.
– Kur studenti dzīvo?
– Pirmo gadu iesaka dzīvot kopmītnēs. Es paliku arī otro. Pārvākusies esmu daudz, pirmos piecus gados dzīvoju septiņās vietās. Sākumā pārvācos ar visu, kas vien bija. Tagad pietiek ar pāris koferiem un kastēm, māku izvērtēt, kas nav vajadzīgs un ko ņemt līdzi. Līgumi par dzīvokli parasti ir uz gadu, kopā īrē vairāki studiju biedri.
– Anglijai pateiktas ardievas, iegūts doktora grāds molekulārajā mikrobioloģijā. Durvis pavērusi Amerika.
– Turpināšu doktorantūrā iesāktos pētījumus. Pētu baktērijas, kas svarīgas infekciju saslimšanās un ir neuzņēmīgas pret antibiotikām. Baktērijas, salīdzinot ar citiem organismiem, ir vienkāršas un reizē sarežģītas, lai tās būtu interesanti pētīt. Kaut vai, kā dažādas baktērijas sadzīvo, kā tās parādās infekcijās. Tās ir tik dažādas, un to ir tik daudz. Baktērijas ir noderīgas medicīnai, tās jāmāk izmantot. Amerikā strādāšu universitātes laboratorijā, turpināšu pētīt baktērijas, lai dotu pamatu jauniem medikamentiem.
– Kāpēc tieši uz Ameriku?
– Tā ir iespēja strādāt pasaulē zināmā laboratorijā, kurā ir gan tehnoloģijas, gan cilvēkresursi, kas ir svarīgi, lai pētītu. Pajautāju, vai vajag cilvēku, kurš vēlas darīt to, ko es gribu. Atbilde bija pozitīva. Janvārī biju uz interviju un sapratu, ka gribu tur strādāt. Ļoti paveicās, ka turpinu pati savu projektu, nevis iesaistos kāda izstrādē. Dartmutā mikrobioloģijai medicīnas zinātnē ir liels atbalsts, citās augstskolās lielāks uzsvars likts uz dažādām industrijām. Eiropiešiem Eiropa šķiet lielāka nekā citiem pasaulē. Kartē tā ir neliela, Amerika daudz lielāka.
– Latvijā daudz tiek runāts par finansējumu zinātnei, tā ir par maz.
– Dodos, kur ir finansējums, kur ir gatavi maksāt par to, ko daru un gribu sasniegt. To pašu varētu darīt Londonas Impērijas koledžā, bet patlaban tur nav tādas materiālās bāzes. Iespējams, kaut ko līdzīgu varētu pētīt arī Latvijā, bet nav tādu tehnoloģiju un cilvēkresursu.
– Ko gribat atklāt?
- Tagad grūti kaut ko paredzēt, kā veiksies. Zinātnē veiksme ir ļoti nepieciešama. Veiksme – pareizajā laikā izvēlies, ko pētīt, un vai vari to darīt. Ir daudz iespēju, jāizvēlas tā īstā. Sākumā jābūt skaidram, ko dos tas, ko dari. Vari meklē atbildes uz kādiem jautājumiem, bet jāsaprot, vai vērts, vai tās būs svarīgas. Man ir līgums uz trim gadiem, ja viss būs veiksmīgi, varēšu turpināt. Varbūt gribēšu pētīt ko citu, kļūšu par mācībspēku, ar laiku izveidošu savu laboratoriju. Amerika ir piedzīvojums, un vienmēr ir iespēja atgriezties Eiropā, Latvijā.
– Kādam jābūt cilvēkam, lai būtu pētnieks?
– Zinātkāram un ietiepīgam. Nepadoties, mēģināt vēl un vēl. Jābūt ne jau tam visgudrākajam, bet jāspēj noturēt interesi, kā arī īstajā brīdī saprast, ka iesākto nav vērts turpināt, un sākt ko citu.
– Kā, dzīvojot citur, pietrūcis?
– Protams, vecāku. Drīz būs astoņi gadi, kopš esmu prom. Ar vecākiem sazvanāmies, un šķiet, ka sazināmies biežāk nekā tad, ja es dzīvotu Latvijā. Jā, satiekamies reizi gadā, sākumā gan braucu biežāk. Man pietrūkst tieši “Ķelmēnu” rupjmaizes, to vienmēr vedu līdzi. Ja kaut ko citu gribēju, varēju Londonā atrast. Kā būs Amerikā, nezinu. Droši vien kaut kā pietrūks no tā, kas bija Anglijā.
– Kādu iepazināt Angliju un angļus?
– Man apkārt bijis maz angļu, lielākoties dzīvoju savā burbulī starp studentiem. Kad bija karaļa kronēšana, skatījos televīzijā. Londonas Impērijas koledža atrodas netālu no vienas karaļnama pils, ja kas notiek, ielas tiek slēgtas. Kad bija kronēšana, viss bija izrotāts ziediem. Daļai cilvēku karalis ir ļoti svarīgs, bet, šķiet, tikpat daudziem kronēšanas diena bija iemesls izmantot brīvdienu. Karalienes jubilejā bija plaši pasākumi, sēras par viņu bija jūtamas visā valstī. Televīzijā, radio nedrīkstēja skanēt priecīga mūzika.
– Kā studiju laikā atpūtāties?
– Kad biju Londonā, man patika doties uz maziem kafijas veikaliņiem un divas trīs stundas sēdēt un lasīt grāmatu. Protams, pavadīt laiku ar draugiem. Uz palodzes audzēju puķes, tās noteikti būs arī Amerikā. Kovida laikā mēģināju izšūt, likt puzles, brīdi šķita interesanti, bet ne ilgi. Kovida laiks bija jocīgs, tos divus gadus neviens neatdos. Daudzi studiju biedri aizbrauca mājās, bet visi sazinājāmies, un attālumam nebija nozīmes. Netiecies klātienē, bet esi kopā. Tā būs noderīga pieredze, dzīvojot Amerikā, uzturēšu kontaktus ar bijušajiem studiju biedriem.
Dartmuta ir nekurienes vidū, tur ir ļoti attīstīts sports, ir meži, kalni, pastaigu takas. Veltīšu laiku nodarbēm dabā. Tāds ir plāns.
– Kur ir mīļākā vieta Raunā un Cēsīs?
– Cēsis man saistās ar ģimnāziju, katru dienu braucu uz mācībām, atmiņas ir tikai par skolu. Bet Raunā, protams, vecāku mājas “Jaun-Ieviņas”. Te mani ieinteresēja daba, veidoju pirmos herbārijus, mamma mācīja par augiem, tēvs stāstīja par saimniekošanu laukos. Prieks, ka biju mājās mammas dzimšanas dienā. Šķiet, te nekas nav mainījies, bet tā nav. Te varu atpūsties un gūt spēkus.
– No rīta gailis modināja?
– Šķita, ka vardes ir skaļākas. Te tās ir vienmēr, tāpat kā odi.
– Kad ciemosities mājās?
- Vēl nezinu. Man ir tikko iegūts doktora grāds un biļete uz Ameriku. Varbūt atbraukšu gada beigās, redzēs. Gribu sākt strādāt, iejusties.
Komentāri