Lai iepazīstos ar jauniešu apmaiņas programmām un brīvprātīgo darbu ārvalstīs, organizācijas “Jaunatne par iesaistīšanos” valdes priekšsēdētāja Sarma Brauna trīs nedēļas pavadīja Indonēzijā. Iepazīta kultūra, dzīvesveids, pabūts indonēziešu kāzās un pat glābti ziloņi.
600 buču bērniem Indonēzieši ir ļoti muzikāli un viesmīlīgi. Sarma par to pārliecinājusies jau ceļojuma sākumā, apmeklējot kādu skolu. “Sagaidīšana bija iespaidīga. Jau pa gabalu varēja dzirdēt bungas un taures, bērni dziedāja un dejoja, bija sajūta, it kā dotos uz pieņemšanu pie prezidenta,” stāsta Sarma un piebilst, ka skolās jaunieši ģērbjas, ievērojot savas valsts tradīcijas. Līdzīgi kā mēs, kad uz lielākiem pasākumiem tērpjamies savu novadu tautastērpos. Viesojoties citā skolā, Sarma novērtējusi bērnu sirsnību. “Biju izbrīnīta, kad pēc prezentācijas par Latviju bērni nāca klāt un jautāja, vai drīkst mani nobučot. Kad atbildēju apstiprinoši, acumirklī pie manis sastājās milzīga rinda – visi 600 bērni, kas mācās tajā skolā. Tad nu ar visiem sabučojos,” smaidot stāsta Sarma un norāda, ka zēni un meitenes gan mācās vienā telpā, bet katrs sēž savā klases daļā. Un tā līdz pat universitātei. „Arī pieauguši brīvo laiku pavada katrs sava dzimuma kompānijā, tā pieņemts,” piebilst cēsniece. Apmeklējot vairākas skolas, Sarma ievērojusi arī to, ka tajās ir ļoti patriotiska audzināšana, bērni ciena skolotājus un skolā valda dzelžaina disciplīna. Tur nevienam bērnam prātā neienāk runāt pretim skolotājam, ne kā citādi izrādīties. Katrā izglītības iestādē diena sākās ar Indonēzijas karoga uzvilkšanu un himnas nodziedāšanu. Sarma teic, ka arī Latvijā tas nāktu tikai par labu.
Citāda sadzīve un kultūra Indonēzija Sarmu pārsteigusi ar dzīves vērtībām un sadzīvi. Arī ēšanas tradīcijas ir krasi atšķirīgas no mūsējām. Kā stāsta Sarma, Indonēzijā maltītes tiek ieturētas, sēžot uz grīdas. Ēdiens tiek servēts uz glīta paklājiņa, kas pirmajā mirklī šķiet visai neierasti. Tāpat ir arī daudzas citas lietas, ka latvieti pārsteidzis.
“Krodziņā apsēdos blakus mūsu šoferim, indonēzietim. Viņš ļoti sabijās un pat sāka trīcēt. Izrādās, šoferis skaitās zemākas kārtas, pieņemts, ka viņš nedrīkst sēdēt blakus cilvēkam, kuru pārvadā,” piedzīvoto situāciju atminas ceļotāja un, stāstot par ēdienu, teic, ka indonēzieši uzturā reti lieto maizi, pamatēdiens ir rīsi. “Ir arī daudz zivju ēdienu un citas jūras veltes, lieto arī gaļu, bet ne cūkgaļu. Interesanti, ka vietējie neizmanto galda piederumus, ietur maltīti, ēdot ar pirkstiem. Viesi gan var tikt pie alumīnija karotēm, taču dakšiņu un nažu nav, ” smaidot saka Sarma. Stāstot par Indonēziju, Sarma teic, tur valda liela nabadzība. Kā piemēru viņa min skolas maksu – lai bērnu palaistu bērnudārzā, vecākiem mēnesī jāmaksā četri dolāri, bet lielākā daļa vecāku to nevar atļauties. Taču, neskatoties uz trūcīgo ikdienu, indonēzieši nesūdzas un jūtas laimīgi.
“Protams, arī Indonēzijā ir turīgi cilvēki, kas var atļauties uzcelt greznu namu un pie mājas pat uzbūvēt savu mošeju. Bet tajā pašā laikā ir skaudri naudas pelnīšanas veidi. Piemēram, trūcīgas sievietes pelna iztiku, upēs vācot un skalojot akmeņus. Tad tos pārdod. Taču tie nav regulāri ienākumi, kad upēs ir augsts ūdens līmenis, sievietes nevar aizsniegt akmeņus upes gultnē un uz laiku paliek bez iztikas līdzekļiem. Es Indonēzijā sajutos teju kā miljonāre, jo desmit eiro ir 12 tūkstoši rūpiju,” stāsta Sarma un norāda, lai arī valstī valda liela nabadzība, uz ielām ikviens var justies droši, jo noziedzības līmenis ir zems. Tam iemesls varbūt arī tas, ka izplatītākā reliģija Indonēzijā ir islams, kura neļauj lietot alkoholu un narkotikas, kas ierasti ir dažādu kriminālu pārkāpumu cēlonis. “Interesanti, ka Indonēzijā cilvēki nezina, kas ir tualetes papīrs, jo pēc dabisko vajadzību nokārtošanas viņi apmazgājas bidē. Turklāt laukā ir tik karsts, ka ūdens no cilvēka ķermeņa nožūst nemanot. Savukārt runājot par ģērbšanos, ātri vien sapratu, ka staigāt T-kreklā nav solīdi. Indonēzija ir islamticīgo valsts, musulmaņiem pieņemts, ka sievietes matiem un augumam jābūt nosegtam, tādēļ iegādājos vietējiem pieņemamāku ieģērbu – apakšcepuri un lakatu. Tas lieti noderēja arī, lai neapdedzinātos svelmainajā saulē, jo gaisa temperatūra pārsniedza plus 30 grādus,” stāsta cēsniece.
Ja ģērbšanās nosacījumi Indonēzijā stingri, satiksmes noteikumi savukārt ļoti brīvi. Lielajās pilsētās valda paliels haoss. Vietējie pārvietojas galvenokārt ar motocikliem un motorolleriem un braukšanas kultūra ir visai zema.
“Uz viena motorollera brauc visa ģimene ar vairākiem bērniem, pat ar krūtsbērnu mammai pie sāna. Arī pa ielām pārvadāto kravu apjomi vairākkārt pārsniedz transportlīdzekļa izmērus, kas mums Latvijā šķistu kaut kas prātam neaptverams,” smej Sarma.
Cīņa starp vietējiem iedzīvotājiem un ziloņiem Jauniešu organizācijas vadītāja stāsta, ka liela uzmanība Indonēzijā tiek veltīta ziloņu populācijas glābšanai. Vietējie iedzīvotāji šos dzīvniekus necieš, jo, lūk, ziloņiem vajadzīgs ļoti daudz barības, tas arī ir iemesls lielajam konfliktam. „Problēmas ar ziloņiem Indonēzijā sākās, kad lielās platībās izcirta mežus un iznīcināja dabisko vidi, kur dzīvniekiem baroties. Tagad ziloņi, meklējot ēdamo, dodas uz zemnieku rīsu laukiem, audzētāji, protams, ir neapmierināti. Zemnieki dzenā ziloņus, iet tiem virsū ar kokiem, bet dzīvnieki cilvēkus vienkārši samīda. Tad nu, lai risinātu šo problēmu, speciāli apmācīti cilvēki ziloņus rezervātos pieradina un sūta uz zooloģiskajiem dārziem gan turpat Indonēzijā, gan citur pasaulē,” par nopietno problēmu stāsta ceļotāja un atklāj, ka viņu aizkustinājusi cilvēku pašaizliedzīgā un humānā attieksme pret dzīvniekiem.
“Šķietami vienkāršākais problēmas risinājums būtu ziloņu skaitu samazināt, tos medījot, taču indonēzieši tā nedara. Lai pierastu pie cilvēkiem, katram zilonim nepieciešams draugs – cilvēks. Arī es paspēju Indonēzijā iedraudzēties ar zilonīti, kuru sauca Edvīns, viņam ir 19 gadu,” stāsta Sarma un atklāj, kāda tad ir „ziloņa drauga” ikdiena: “Lai kļūtu par ziloņa draugu, jāiziet speciālas mācības, kurās iemāca saprasties ar šiem lielajiem dzīvniekiem un tos vadīt, sēžot tā mugurā. Interesanti, ka ziloņa vadīšanai neizmanto pātagu, bet gan āmurīti, jo dzīvniekam patiešām ir ļoti bieza āda. Svarīgi dzīvnieku divas reizes dienā izpeldināt, tas jādara, lai milzīgajam dzīvniekam lielajā karstumā nesāktu plaisāt āda. Tā nu arī es, sēžot zilonīša mugurā, devos to peldināt. Tas ir visai ekstrēms pasākums, jo zilonis ir kā visurgājējs, iet pāri un cauri visam. Tas ir citādāk, nekā atrasties, piemēram, zirga mugurā,” pieredzē dalās Sarma un teic, ka, dzīvojot lielā barā, ziloņi arī kaujas un lamājas. Tad tos ierasti nošķir no sugas brāļiem, kamēr tie nomierinās. Sarma arī bilst, ka lielā dzīvnieku skaita dēļ visiem ziloņiem „draugu” nepietiek, tāpēc indonēzieši aicina cilvēkus no visas pasaules brīvprātīgi palīdzēt ziloņu pieradināšanā.
“Nu jau, atskatoties uz ceļojumu un sakārtojot domas, secinu, ka indonēziešiem ir tīrākas dvēseles. Viņi lasa korānu un meklē dzīves jēgu garīgās lietās. Runājot par reliģiju, jāsaka, ka nav jau svarīgi, kam tici – Dievam, Allāham vai Budam, bet galvenais – dzīvot ar ticību,” domas dalās Sarma. Dzirdētais par Indonēziju patiesi apbur un iedvesmo, taču, kā saka organizācijas „Jaunatne par iesaistīšanos” vadītāja, ikvienam ir iespēja doties uz šo eksotisko valsti kādā no apmaiņas programmām un baudīt ne tikai Indonēzijas kultūru un dabu, bet iesaistīties arī ziloņu glābšanā. Sandis Čemme
Komentāri