Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Gandarījums- palīdzēt savai pilsētai

Druva
16:25
27.01.2011
5
Mg 8456

Cēsniece Anda Uzrauga jau vairākus mēnešus veic brīvprātīgās darbu Cēsu muzejā. Anda atzīst, ka viņai ir liels prieks darboties muzejā, kas allaž viņai bijis mīļš. “Reizi nedēļā eju uz muzeju un palīdzu muzeja darbiniekiem. Mans galvenais pienākums ir datu ievadīšana datorā,” stāsta Anda un vaicāta, kā līdz šādai idejai nonākusi, saka: ” Man ir 50 gadu. Kopš pagājušā gada janvāra esmu izdienas pensijā. Toreiz mājās meklēju piekto stūri un īsti nevarēju atrast vietu. Mājās viss bija sakārtots, iztīrīts un īsti vairs nezināju, ko darīt. Jutu, ka man ir nepieciešamība iet cilvēkos un kaut ko darīt. Muzejs man vienmēr paticis. Pirms darba Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā

strādāju muzejā un toreiz tas darbs man gāja pie sirds. Lai gan jāteic, ka šodien muzejs ir zaudējis savu smaržu, kāda tā bija vecajās muzeja telpās Cēsu pilī, bet aura

saglabājusies,” par muzeju, kas tagad atrodas namā Gaujas ielā 6, stāsta Anda un atzīst, ka brīvprātīgā darbs nav nekas neierasts. “Muzejs, manuprāt, ir apskādēts, jo tā pilnvērtīgai darbībai

trūkst finansējuma un darbinieku spēka. Tur redzēju daudz darāmā un domāju, ka mans atbalsts un ieguldītais darbs

nāktu par labu. Lai gan sākumā, kad muzeja vadītājai teicu par to, ka vēlos strādāt, viņa mani uzreiz brīdināja, ka samaksāt nevarēs, pasacīju, ka samaksa mani nemaz neinteresē, vēlos būt noderīga un strādāt. Man tas sniedz gandarījumi, ka varu palīdzēt,” saka cēsniece Anda. Viņa zina, ka pilsētā netrūkst cilvēku, kuri labprāt veiktu darbus kā brīvprātīgie.

“Manā paziņu lokā ir sieviete, kura vienā no pilsētas skolu bibliotēkām palīdz sakārtot grāmatas. Arī sociālajā darbā netrūkst cilvēku, kuri

brīvprātīgi darbojas. Nesen kādā raidījumā pa radio dzirdēju aptaujas rezultātus jautājumā, kas cilvēkus visvairāk dara laimīgus. Pirmajā vietā bija atbilde – palīdzēšana citiem. Domāju, ka dzīvojam tādā laikā, kad palīdzēt citiem ir būtiski. Turklāt tas ir veids, kā saņemt pašiem pozitīvas emocijas,” domās dalās A. Uzrauga. Viņa stāsta, ka Cēsis ir viņai mīļa pilsēta. Turklāt ikdienā sev apkārt Anda cenšas saskatīt vairāk labo un pozitīvo. “Tikko bija barikāžu laiks, atkal sirdī uzjundījās emocijas. Arī tagad es ietu un aizstāvētu savu valsti. Mēs jau neietu valdības dēļ, ietu atkal tā dēļ, ko redzam aiz loga. Iestātos par kaimiņiem un zemi, par bērziem un Gauju. Domāju, ka Cēsis ir mākslinieciski aktīva pilsēta. Kultūras pasākumu te netrūkst. Ir, protams, lietas, kas pilsētā trūkst. Tāpat nevar noliegt, ka Cēsis pēdējo gadu laikā palikušas tukšākas. Bet tur neko nevar izdarīt, jo Cēsis ģeogrāfiski atrodas starp divām lielām pilsētām- Rīgu un Valmieru. Esam rūpnieciski neaktīva pilsēta, bet daudziem jauniešiem tikai kā sākumceļš kam lielākam. Pati esmu izaudzinājusi trīs dēlus. Viens jau piecus gadus dzīvo Norvēģijā, divi stabili kļuvuši par rīdziniekiem, lai gan viens ļoti gribētu atpakaļ uz Cēsīm, te strādāt un veidot savu uzņēmumu, bet pagaidām nesaskata perspektīvu. Svētdienā, īpaši ziemā, pilsēta kļūst pavisam tukša. Centrā vien retais sastopams. Žēl, jo aizbraukuši daudzi gaiši un perspektīvi jaunieši. Taču esmu optimiste un gribētu, lai pilsētai ir nākotne,” saka A. Uzrauga. Liene Lote Grizāne

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi