“Ja ir veselība, pensionāram laukos ir laba dzīve,” saka Ingrīda Siliņa. FOTO: Sarmīte Feldmane
Ingrīda Siliņa dārzā novāc dālijas. Salnas nav žēlojušas, bet nav jau arī iemesla sūdzēties, ir taču teju oktobra vidus.
Miķelītes gan zied uz nebēdu, āboli stingri turas zaros. To šoruden daudz, visi skaisti un garšīgi.
“Vasara bija jauka. Tagad priekšā lapu grābšana, tad āra darbi būs pabeigti,” saka dzērbeniete un atklāj, ka nevar vien sagaidīt, kad varēs ķerties klāt adīšanai, aušanai, pečvoku šūšanai. “ Ideju ļoti daudz, mūžs būs par īsu, lai visas īstenotu. Amatu mājā mācīsimies adīt ar kaula adatu,” pastāsta Ingrīda un atzīst, ka ir daudz rokdarbu tehniku, visas neapgūt, bet valkāšanai nav labāku zeķu par tām, kādas adīja vecmāmiņas. Citas ir skaistas un iederas izstādēs. Ingrīdai mājās ir stelles, aužot var gan klausīties mūziku, gan domās pārcilāt aizvadītos gadus Dzērbenē.
Dzērbenē viņa dzīvo 44 gadus. Visus darba gadus bijusi farmaceite. Tolaik jaunajai Siliņu ģimenei Rīgā nebija, kur dzīvot. Ingrīda interesējās, kur vajadzīgs farmaceits un ir arī dzīvoklis. “Man piedāvāja Skujeni, Dikļus un Dzērbeni. Par Dzērbeni nebiju pat dzirdēju. Kad jautāju, kuru vietu man ieteiktu, atbilde bija skaidra – Dzērbeni,” atceras Ingrīda. Tā pilsētnieku ģimene nokļuva laukos. Ingrīda smej, ka nezinājusi pat, kā sīpolus iestādīt, kur vēl kādus citus lauku darbus.
Viņa atzīst, ja jau ir ģimenes ārsts, tad viņa bijusi ģimenes farmaceite, jo vismaz trīs paaudzes nākušas uz aptieku pēc medikamentiem, lai atgūtu veselību. Kāds bija medikamentu klāsts pirms gadu desmitiem un kāds ir tagad, nav salīdzināms. “Pircēju aptiekā vienmēr bija daudz. Veci cilvēki bieži vien nevarēja atcerēties nosaukumus, piemēram, korvalola vietā prasīja karnevālu,” smaidot pastāsta pensionētā farmaceite.
Aptiekas kolektīvam bija arī jāvāc ārstniecības augi. Pagalmā dobēs auga kumelītes, pašas lasīja, bēniņos žāvēja. “Aptiekas mājā dzīvoja arī vecais provizors Olte. Kad pirmoreiz tikāmies, viņš uzreiz prasīja par augiem, to latīniskos nosaukumus, zināju, sadraudzējāmies. Viņam patika staigāt pa mežiem un pļavām, lasīt augus. Studentiem Taurenē bija nometne, arī viņiem viens uzdevums nodot aptiekai ārstniecības augus. Rudenī grāvmalā saplūca un atveda. Protams, nekas nederēja,” atmiņās kavējas Ingrīda un piebilst, ka tas bija laikietilpīgs darbs, jo katra lapiņa, ziediņš vairākkārt jāpaņem rokās. “Zāļu tējas paciņa maksāja dažas kapeikas. Reiz ienāca kāda sieva, uzzināja, ka kumelīšu paciņa tik lēta, prasīja desmit. Teicu skaidri: “Nedošu. Kad izlietosi vienu, varēsi nopirkt vēl.”
Ingrīda atklāj, ka padomju gados aptiekā speciālā lādē glabāti medikamenti, kuru saraksts apstiprināts Cēsīs. Šīs zāles bija paredzētas, kā toreiz teica, Lielā Tēvijas kara dalībniekiem. Lādē bija arī saraksts ar uzvārdiem, kuriem tos drīkst pārdot. “Sarakstā bija, piemēram, smiltsērkšķu eļļa, “Liv52”, zvaigznīte, nošpa, riboksīns. Tie bija deficīts,” bilst farmaceite un, atceroties tos laikus, ar smaidu pastāsta, ka par pārdotu cūku specializētajā veikalā varēja nopirkt auto riepas. Turpat tie paši, kam bija domāta īpašā zāļu lāde, varēja iegādāties, piemēram, importa krūšturus un franču nagu laku.
Lai arī darbs aptiekā aizņēma daudzas stundas, laukos bez savas saimniecības iztikt nevarēja. “Bija aitas, cūkas, nobarojām buļļus. Kā man patika siena vākšana! Kā tas žūst un smaržo! Kad kopsaimniecību likvidēja, par pajām tikām arī pie govīm,” atklāj Ingrīda un atzīst, ka dzīve piespiež visu iemācīties.
Viņa atceras, kad televīzijā sāka rādīt “Hameleonu rotaļas”, kuras sākumā vai katrs skatījās, reiz domājusi – interesanti, ko darītu Stefānija, ja viņai priekšā noliktu cūkas kautķermeni, kā viņa to sadalītu. “ Ekrānā bija viena dzīve, te cita,” bilst dzērbeniete.
Kādreiz, kad nobaroja un pārdeva bullēnu, varēja nopirkt, piemēram, mēbeles. Bija naudas maiņa, un ģimene par bullēnu saņēma piecus latus. “Bijām Cēsīs, satikām pazīstamu, viņš pastāstīja, ka esot atvests kondensētais piens, kaste maksā piecus eiro. Nopirkām un ilgi saldinājām dzīvi,” vēl kādu pārmaiņu laika dzīves ainu pastāsta Ingrīda. Labā atmiņā arī, kā tika pie grāmatas “Vējiem līdzi”. Bija izplatījusies ziņa, ka nākamajā rītā grāmatnīcā atvedīs. Tie, protams, bija nedaudz vairāk par desmit eksemplāriem. “ Vakarā aizgājām stāvēt rindā, nebijām pirmās, bet grāmatu dabūjām,” ar gandarījumu saka dzērbeniete un piebilst, ka vīram gan nepaveicies. Viņš Rīgā gribējis abonēt žurnālu “Za ruļom”. Uz ielas nakti pavadījis, guļot uz matracīša, bet abonementu pietrūka.
“Tagad to grūti saprast,” teic Ingrīda un piebilst, ka dažkārt aizdomājas, kas gan nav piedzīvots un cik daudz jau aizmirsies, jo aizvien jauni notikumi seko cits citam. Viņa pastāsta, ka labā atmiņā, kā Atmodas laikā kaimiņu ģimene, abi bijuši jau cienījamos gados, dārzā katrā vagas galā nolikuši radio, lai tikai nepalaistu garām kādu vārdu.
Kad vienoto aptieku sistēmu likvidēja, Ingrīdai Siliņai bija sava aptieka, pēc tam vēl vairākus gadus nostrādāja aptiekā Taurenē. “Tagad, ieejot aptiekā, apjūku, raibs apkārt. Bet daudz ir pagastu, kuros nav aptiekas,” saka pensionētā farmaceite.
Tagad Ingrīdas un vīra Daiņa Tālivalža rūpes ir viņu māja “Aptieka” un mazbērni. Izaudzināti trīs bērni, kuriem dzīve Rīgā un Salacgrīvā. Ikvienam no astoņiem mazbērniem vasaras saistās ar Dzērbeni.
