Friziere Ruta Žukovska strādā Cēsīs frizētavā “Dīva”. Friziere atzīst, ka šis darbs viņai paticis jau skolas laikā, kad taisījusi frizūras draudzenēm un klasesbiedrenēm.
“Pēc astotās klases mācījos, noliku Rīgā eksāmenus un kļuvu par frizieri. Man darbs ļoti patika, pat atminos, ka ar nepacietību gaidīju savu maiņu, kad būs jāiet uz darbu. Dažkārt aizgāju pat ātrāk un kolēģēm palīdzēju kādam klientam galvu izmazgāt vai ko citu izdarīt. Tagad gan šādu situāciju nenovērosiet, katrs meistars ierāvies savā kaktiņā un darbojas pats,” saka R. Žukovska un dalās pārdomās, ka Cēsīs ir ļoti daudz frizētavu un salonu.
“Nevar gan teikt, ka darba nav. Šajā nozarē laikam ir tā: ja darbs ir, tad tas ir visās frizētavās, ja nav, tad nav nevienā. Arī patlaban iestājies klusāks periods. Izlaidumi beidzās, cilvēki vairāk atpūšas pa laukiem, pie jūras. Nāks septembris, tad darbiņa būs vairāk. Taču jāsaka, ka svarīgi arī, kur frizētava atrodas. Cilvēki ļoti piedomā, vai frizētava būs pa ceļam no darba, autoostas vai kāda cita viņa svarīga objektu, kurp jādodas. Arī cena par pakalpojumu, protams, mūsdienās ir ļoti svarīga,” vērtē friziere un, vaicāta, ar ko jārēķinās jaunajiem speciālistiem, apgūstot friziera darbu, saka: “Jāsaka jau laikam, ka mēs, vecie meistari, strādājam ar daudz klasiskākām metodēm. Mēs mākam labāk uztaisīt vakara frizūru, ietīt ruļļus un ielikt ilgviļņus. Diemžēl, bet jāsaka, ka nereti jaunās frizierītes, kuras beigušas trīs mēnešu kursus, neko no tā visa neprot. Labākajā gadījumā nogriezt matus vienkāršākā griezumā. Bet vēl viena lieta – visi šie jaunie speciālisti aiziet strādāt uz salonu un vēlas saņemt lielu naudu. Tas jau ir, pirmkārt, negodīgi pret pieredzējušiem meistariem, otrkārt, pret klientiem. Taču, ja kopumā runājam par jaunās paaudzes frizieriem – viņi ir speciālisti avangarda frizūrās, dažādos griezumos un matu krāsošanas metodēs. Tas nav slikti, kādreiz arī es kaut ko pašpikoju no jaunajiem kolēģiem.”
R. Žukovska arī norāda, ka friziera darbs mūsdienās nav tas, ar kuru var nopelnīt milzum daudz naudas. Frizieriem jāatrod salons, kur strādāt, jāizīrē no saimnieka tā saucamā “vieta”, nākas nereti arī pašiem iegādāties visus nepieciešamos matu kopšanas līdzekļus, instrumentus, matu krāsas un visu pārējo, kas maksā ne mazums.
“Un cik tad šodien par matu griezumu varam prasīt klientam, lai mūsu darbs atmaksātos? Friziera darbs nav viegls, ja daudz klientu, nākas kājās nostāvēt visu dienu. Ar to jārēķinās. Taču prātā nāk kāda meitenīte, kura Rīgā mācījās par frizieri. Viņa atnāca pie manis praksē un neprata ne ruļļus uztīt, ne matus nogriezt. Toreiz meitenei prakses beigās teicu, ka atzīmi ielikt nevaru. Ja ar manu lēmumu ir nemierā viņas pedagogi, lai zvana man, es labprāt pajautāšu, ko gada laikā skolā iemāca topošajam frizierim. Tāpat man dažkārt rodas jautājums, vai topošajiem frizieriem māca, kā uzvesties frizētavā, kā runāt ar klientiem. Reizēm rodas iespaids, ka ne,” notikumu atminas Ruta un saka, ka arī mūsdienās varētu sagatavot konkrēti vīriešu un sieviešu frizierus.
“Nedaudz kā joks skan, bet man liekas, ka arī kungu un dāmu frizētavām vajadzētu atrasties atsevišķās telpās. Iedomājaties, jūs aizejat uz frizētavu, sēžat krēslā ar ruļļiem vai matu krāsu galvā un pēkšņi frizētavā ienāk jūsu jaunības dienu simpātija. Vai jūs šādu tikšanos gribētu? Esmu bijusi Vācijā frizētavās, un tur katrs frizieris strādā atsevišķā kabīnītē. Tas nav slikti,” saka friziere un atklāj, ka pašai savulaik nepatika frizēt kungus, jo nācās arī skūt viņiem bārdu. Ruta teic – viņa noteikti esot sieviešu friziere.
Runājot par jauniešiem un nākotnes profesiju izvēli, friziere saka zelta vārdus: “Ziniet, bieži ir tā, ka jaunieši saka – man patīk friziera darbs, man patīk šuvējas darbs, bet es teikšu, ka darbam nav jāpatīk. Darbs ir jāmīl. Mums dzīvē daudz kas var patikt, bet jāuzdod jautājums – vai to patiesi mīlam. Es savu darbu mīlu un tādēļ arī esmu friziere.” Liene Lote Grizāne
Komentāri