Šodien atzīmējam Eiropas dienu. “Druva” piedāvā sarunu ar Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu par Eiropu, Eiropas sajūtu un mūsu iespējām Eiropas Savienībā (ES). -ES piedāvā iespējas attīstīt uzņēmējdarbību, sakārtot infrastruktūru, varam brīvi ceļot, pārvadāt kravas, studēt un dzīvot ES valstīs. Par spīti tam aizvien ir daudz skeptiski noskaņoto un netrūkst arī to, kuri dalību ES uzskata pat par Latvijas postu. – Iespējams, tie, kuri ir skeptiski, uzskata, ka līdz ar iestāšanos ES Latvija ir zaudējusi daļu neatkarības. Taču tā nav – Latvijai netiek diktēts, ko darīt, ko ne. Taču neviens arī mūsu vietā neko negādā. Tas jādara pašiem. Latvija ģeogrāfiski atrodas starp Krieviju un Eiropu. Mūsu izvēle – kurā “klubā” būt… Krievijas “klubā” bijām vairākus desmitus gadu un man šķiet, ka retais to gribētu turpināt. Tagad esam Eiropas “klubā”. 22 gados, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, esam paspējuši daudz – esam dalībvalsts ne tikai ES, bet arī NATO. Būtiski, ka sēžam pie viena sarunu galda ar citām Eiropas valstīm un esam līdzlēmēji. Tas Latvijai ir liels sasniegums, nemaz nerunājot par ievērojamo finansiālo atbalstu, ko Latvijas uzņēmēji, lauksaimnieki, pašvaldības un valsts kopumā ir saņēmušas no ES. Mēs esam naudas saņēmēji, ieguvēji no dalības ES, tādēļ skepsi ir grūti saprast. Protams, cits jautājums ir – cik labi un kā no ES saņemtie līdzekļi tiek izmantoti, kādas ir Latvijas struktūrfondu programmas. Taču tā ir Latvijas teikšana un darīšana. No Briseles to neviens nediktē. -Vai var teikt, ka pārāk maz izmantojam ES sniegtās iespējas? -Nē. Latvijā ir maz uzņēmēju, tomēr tas nenozīmē, ka latvieši nebūtu uzņēmīgi. Gluži pretēji. Ir neskaitāmi piemēri gan indivīdu, gan uzņēmumu sasniegumiem. Taču ir jāsaprot, ka nedrīkst gaidīt, ko un kad Eiropa mums dos. Es ik rītu pamostos nevis ar domu, ko Eiropa man piedāvās, bet gan – ko es varu panākt no Eiropas. Tai jābūt mūsu kopējai domai tā vietā, lai gaustos par to, kā nav. Ir jādomā, kā panākt, lai apstākļi būtu labvēlīgi mērķu sasniegšanai. Nestaigā neviens pa Eiropas gaiteņiem, domādams, ko gan labu varētu izdarīt latviešiem… Neviens nav ne pozitīvi, ne negatīvi noskaņots pret Latviju. Katras valsts deputāts domā, ko un kā panākt par labu savai valstij. Tādēļ mums kā indivīdiem, kā valstij ir jāizdomā, kas ir prioritātes, ko gribam sasniegt, un tad jāskatās uz iespējām, ko ES mums sniedz. Var sagaidīt arī lielu pārsteigumu par to, cik daudz un dažādas ir iespējas, ja zinām, ko gribam sasniegt. Piemēram, pirms apmēram gada man piezvanīja uzņēmēji, kuri vēlējās izveidot zivju pārstrādes uzņēmumu Āfrikas rietumu krastā. Tas izklausījās interesanti, tai pat laikā par šādām iespējām neko nezināju. Kopā ar palīgiem noskaidrojām un atradām, ka ir ES fondi, kas sniedz Eiropas uzņēmējiem iespēju uzsākt darbību ārpus ES. Tātad – ir pat šādas iespējas. Atliek vien zināt, ko grib sasniegt. -Tātad nevis uzņēmības, bet zināšanu mums pietrūkst. -Tā var teikt. Briselē pastāvīgi no Latvijas strādā tikai viena žurnāliste, bet viens cilvēks nevar izdarīt visu. No citām valstīm Briselē darbojas vairāki žurnālisti un iedzīvotājiem tiek sniegta plaša informācija, tiek skaidroti notikumi, lēmumi ES. Latvijā ziņas par ES ir reti, pastarpināti, piemēram, par Franciju saistībā ar prezidenta vēlēšanām. Notikumi Francijā mūs tieši neietekmēs, bet notikumus ES gan.
Atšķirība tā, ka lielākajā daļā valstu ES lietas jau tiek uztvertas kā iekšpolitika, nevis ārpolitika. Piemēram, direktīvas un regulas, ko pieņem ES, ar laiku tiek pārnestas nacionālajā likumdošanā un ietekmēs mūs tieši. Tādēļ mums ir visas tiesības un arī pienākums iesaistīties likumdošanas procesā.
Bieži vien Latvija kā valsts, nemaz nerunājot par iedzīvotājiem, neapzinās savu spēku un ietekmi. Izprotot likumdošanas procesu, valsts, pat bez lielām grūtībām, var apturēt nelabvēlīgus lēmumus, muļķības, kā arī veidot un ietekmēt lēmumus, kas ES tiek pieņemti lēni un daudz apspriežot. -Vai jūtat, ka ES līmenī Latvijas un Latvijas deputātu teiktais tiek sadzirdēts, saprasts? -ES nevienai dalībvalstij nav kontrolējošā balsu pakete, pat ne Vācijai, kurai ir teju simts deputātu. Visiem ir jāsadarbojas, jāmeklē domubiedri, lai panāktu atbalstu kāda jautājumā. Tāpat kā Latvijā – neviens Saeimas deputāts individuāli nevar neko mainīt, ja nespēj gūt vairākuma atbalstu. Taču ieklausīšanos un arī atbalstu panākt var. Ir nemitīgi jārunā, jāpārliecina. Ir jāstrādā, jo uz sudraba paplātes nekas klāt netiks pienests. Būtiski ir tas, ka lielāka uzmanība tiek pievērsta idejām, domām, nevis tam, no kuras valsts ir deputāts, kurš šo domu izsaka. Atbalstu panākt var, bet ir jāstrādā nemitīgi. – Vai pietiek spēka nemitīgajai skaidrošanai, pārliecināšanai, lai panāktu kādu labvēlīgu lēmumu? – Pietiek spēka. Man ir labs, apmēram desmit gadu rūdījums Latvijas politikā.
Uz savu darbu skatos šādi – esmu ievēlēts, lai pārstāvētu savus vēlētājus, savu valsti, lai cīnītos par Latvijas interesēm. Esmu kā buldogs, kuram ir jācīnās par mums svarīgām lietām. Tikai jāsaprot tas, ka arī citi ir tādi paši buldogi, kuri cīnās par savas valsts interesēm. Tad, kad to saprot, nav nemaz tik neiespējami rīkoties, jo visiem buldogiem ir vajadzīgi domubiedri, lai panāktu vairākumu. Un tas ir iespējams. Ārēji pieklājīga, tomēr ES norit reāla cīņa katram par savām interesēm. -Tagad aktuāls ir jautājums par Kopējo lauksaimniecības politiku. Vai Latvijas lauksaimnieki, ministrijas dara pietiekami daudz? – Jā, gan nevalstiskās organizācijas, gan ministrijas pārstāvji, politiķi dara visu iespējamo. Kāds būs rezultāts, to grūti paredzēt, jo to ietekmēs daudzi un dažādi faktori. Jāatceras, ka lauksaimniecības politikā deķītis kļūst tikai mazāks un neviens no atbalsta nevēlas atteikties. Tomēr tiešmaksājumi būs lielāki, pat tad, ja Latvija aizvien paliks pēdējā vietā un ar mazākajiem maksājumiem ES.
Man ir vēl citas bažas – kamēr norit cīņa par lielākiem tiešmaksājumiem, tiek piemirsts, ka pašlaik tiek piedāvāta ļoti drūma Kohēzijas politika. Ir draudi, ka Latvijai varētu tikt atņemta piektā daļa no investīciju līdzekļiem, kas ir ap miljardu eiro septiņu gadu laikā. Tas skars ikvienu no mums, jo tie ir līdzekļi, ko pašvaldības var izmantot infrastruktūras sakārtošanai. Šajā jomā politiķiem ļoti trūkst atbalsta no nevalstiskajām organizācijām, kuras aizstāvētu šo būtisko Latvijas interesi. Māra Majore – Linē
Komentāri