Trešdiena, 17. decembris
Vārda dienas: Hilda, Teiksma

Dzīvot ar dzīvesprieku

Sarmīte Feldmane
11:48
26.01.2016
26
Ausma Asmane 1

Pie barotavas bariem vien laižas putniņi, katrs saimniecei atnes kādu vēsti. Arī atmiņas. Ausma Ašmane vēro mazos lidoņus: “Atkal jau barotava būs tukša, jāiet iebērt sēkliņas.” Viņa veikli pieiet pie barotavas, putnu bars saspurdz turpat tuvējos krūmos, bet prom nelaižas.

“90 gadi nav daudz, bet vecs paliek,” nosaka Ausma un ieiet istabā. “Katru rītu kārtīgi vingroju, daudz ēdu medu, ziedputekšņus. Nedrīkst nevarēt, istabu var arī rāpus izmazgāt. Pirms pāris gadiem man slimnīcā pārmeta, ka esmu uzdevusi nepareizus gadus, lai neākstoties. Ko darīt, ka man tik daudz!” ar dzirkstošu optimismu balsī saka Drabešu pagasta “Vecinķēnu” saimniece. Pie ārstiem viņa brauc pati, kā saka – citi ir nevarīgāki, viņiem vairāk vajag palīdzēt. “Kur man vajag, aizved, ko vajag, atved – tāda man pagasta aprūpe. Esmu ļoti apmierināta,” pastāsta ņiprā sieva, kurai šomēnes apaļa jubileja.

Mūžu viņa nodzīvojusi tēva mājā. Ausma rāda, kur istabā bijis viņas šūpulis, un piebilst, ka dzīvē daudz kas piedzīvots, arī šajā mājā. Atmiņā daudzi notikumi, kas raksturo dažādus laikus un cilvēkus. Ausma atceras, kā tēvs Jānis ar saviem trim brāļiem zemi dalījuši. Kārlis bijis skolotājs, mājai tornītī ierīkojis zvaigžņu pētīšanu, Dāvis – pārmijnieks, Jānis un Pēteris, kā Ausma saka, zemes urķi. “Viss notika kā mērnieku laikos, neviens nedeva savu zemi ceļam, lai varētu tikt uz visiem tīrumiem. Tēvs teica – nevajag šņores vilkt, lozēsim. Tepat istabā brāļi sēdēja pie galda, es, maza meitene, blakus istabā visu dzirdēju. Dūres arī pavicināja. Tēvs iedeva savu zemi ceļam, lai būtu miers. Mums bija vairāk nekā 30 hektāri, tāpēc vēlākos laikos ieskaitīja kulakos,” pastāsta Ausma Ašmane un klusi piebilst, ka pašai arī dzīvē iznācis tiesā pierādīt, ka ir mājas daļas mantiniece.

Mācījusies Drabešu pamatskolā, tad Rīgā pabeidza vidusskolu un atgriezās mājās. Kopā ar brāļiem Elmāru un Jāni strādāja saimniecībā.

“Ballētāja gan biju. Ne viens vien kurpju pāris Drabešu klubā noplēsts. Atceros, vedām āboliņu, taisījās uz lietu, bet tālumā dzirdams, ka balle sākusies, mūzika spēlē. Strādājām neatskatīdamies, darbu pabeidzām, nomazgājāmies un ar brāli uz balli prom. Kaut man jau bija 18 gadu, tēvam bija jāatprasās. Kad atgriezāmies no balles, izkaptis jau bija pakārtas, jāiet pļavā. Brālis noguris, saka – nevaru. Paklāju halātu, lai paguļ, un pati metos vālā. Man patika pļaut, un izkapti brālis ļoti labi izstrīķēja. Nopļāvu vālu, izārdīju. Ieraudzīju, ka mājnieki nāk, modināju augšā. Jaunība bija skaista, bērnība arī. Vienreiz gan tēvs mani tā riktīgi nopēra. Dzīvojos ar čiekuriņiem, tie man bija govis, zirgi. “Meitiņ, lūdzu, atnes grābekli, tas ir pie tevis!” tēvs uzsauca. Turpināju spēlēties. Uzsauca vēlreiz. Trešoreiz nāca pats, un dabūju ar tēva aso roku un bērza rīksti. Māte pēcāk žēloja, tēvam teica, vai nu tā vajadzējis. “Otrreiz tā nedarīs,” viņš tikai noteica. Raudāju gan nežēlīgi, bet vēlāk viņš atkal bija mīļš un labs,” bērnības un jaunības dienas atminas Ausma.

1949.gada 18.novembra rītā mājās ieradās čekisti, paārdīja māju un viens noteica: “To veci nav vērts vest uz Sibīriju, noliksim tepat!” Tēvs nokrita uz sliekšņa un tā arī palika. Tas, ka tēvam atnāca pakaļ, bija kāda skaudība, tagad ir pilnīgi skaidrs. Strādīgas ģimenes ne vienam vien bija kā dadzis acīs. “Apprecējos, domājot par savējiem. Vīra māsīca strādāja čekā Rīgā. Mūsu ģimeni neizsūtīja. Bet ne viņš mani par sievu turēja, ne es viņu par vīru, un pēc trīsarpus gadiem izšķīrāmies,” stāsta Ausma un piebilst, ka tā arī viena palikusi. Tagad brālis Jānis guļ Austrālijas smiltīs, Elmārs neatgriezās no leģiona.

Kolhoza laikā Ausma Ašmane darīja visu, ko vien priekšniecība lika. Strādājusi telefona centrālē, skaitījusi sējumus un lopus, bijusi zootehniķe, veterinārfeldšere, fermu pārzine, saimniece atpūtas bāzē. “Es māku visu un visu izdarīšu,” nosmej drabešniece un pastāsta, kā viņai bijis jāsagatavo ziņas, cik kolhozā zemes aizņem ogu krūmi un ābeles pie mājām. “Tad gan noteicu – žēlīgs Dievs un Pestītāj, kam tādas muļķības vajadzīgas. Atradu grāmatu, kur bija aprakstīts, kā to darīt, un izrēķināju,” pastāsta Ausma. Savulaik drabešniece mājās cepa maizi, tā bija daudzu iecienīta. Ausma ir pārliecināta – uzņēmību, neatlaidību un apsviedību, arī attieksmi pret darbu viņai devuši vecāki.

Nesen viņu uzrunājusi kāda sieviete, prasījusi, vai esot Ausma, vecmāmiņa gribot parunāt. “Tā bija satikšanās, abas raudājām,” saka Ausma un atceras, ka no Krievijas uz kolhozu bija atsūtītas vairākas ģimenes. “Cilvēkiem nebija it nekā, ģimenē četri bērni. Iedevu gultas. Biju fermu pārzine, iemācīju, kā fermā pienu zagt. Uzrakstīju, ka bullītis piedzimis nedzīvs, bet nokāvām, lai bērniem ir, ko ēst. Mamma cepa maizi, nesu viņiem. Kā citādi darīt, ja cilvēki mirst badā. Ko citiem esmu devusi, man Dievs vairākkārt atmaksājis, bijis blakus,” domās dalās Ausma Ašmane un piebilst, ka netaisnība būs, kamēr vien pasaule pastāvēs, un no katra paša atkarīgs, cik tai ļaujas.

“Rokas neklausa, nevaru adīt, tamborēt. Patīk skaistas filmas, bet reti kurā nav kādas burlacības. Daudzas sākas skaisti, tad tāda mīlestība, ka jāsit, jākaujas. Saprotu, ka tā filma, bet kā var tā cilvēks otram darīt.” Pārdomās dalās Ausma un klusi nosaka: “ Kādas tik grūtības nav bijušas, visas pārciestas, esmu bijusi gandrīz bezdibeņa malā, bet Dievs mani ir izglābis. Kādās tik slimnīcās nav būts, cik nav bijis operāciju! Ir labi, jādzīvo tālāk. Priecājos, ka vēl varu skatīties saulē, palasīt.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Izlocīt puķes

06:08
17.12.2025
4

Rīdzenē vienā no ārēji tik līdzīgajiem daudzdzīvokļu namiem sastopu bijušo bērnudārza audzinātāju Annu Kosovu. Viņa no saviem 70 gadiem vairāk nekā divus desmitus gandrīz katru brīvo mirkli veltījusi japāņu papīra locīšanas mākslai jeb origami. “Vienkārši esmu cilvēks, kurš grib visu ko pamēģināt,” iesākumu atceras kundze, atklājot, ka pēc kādā video ieraudzītā parauga ienācis prātā izlocīt […]

Pilsētvides risinājumi – dizains, kas apvieno funkcionalitāti un drošību

10:30
16.12.2025
18

Pilsētvides attīstība balstās trīs galvenajos principos – estētikā, funkcionalitātē un drošībā. Labi izstrādāta vide kalpo iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pilsētas viesiem, radot vietu, kur cilvēki var ērti pārvietoties, strādāt, socializēties un atpūsties. Pilsētvides kvalitāti nosaka ne tikai arhitektūra, bet arī pārdomāts aprīkojums, kas nodrošina kārtību, orientēšanās ērtību un patīkamu atmosfēru. Pilsētvides aprīkojumam ir nozīmīga loma šajā […]

Bruņinieks ar zelta komandu

05:17
15.12.2025
271
1

Novembrī tradicionālajā Cēsu novada pašvaldības darbinieku apbalvošanas pasākumā tika teikts paldies par ieguldīto darbu, atbildību un sirdsdegsmi. Galveno, pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”, saņēma Juris Joksts, Cēsu Digitālā centra vadītājs, par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu Cēsu novada digitālās attīstības veicināšanā. Juris uzsver, ka šādu balvu diez vai iegūtu bez savas lieliskās “zelta” komandas. “Druva” aicināja Juri […]

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
62

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

"Timbro" pārceļas uz jaunām telpām un plāno jaudīgu attīstību

05:28
11.12.2025
1047
1

Ar īstu Cēsu novadā dzimuša un auguša cilvēka prieku un azartu SIA “Timbro” izpilddirektors Raimonds Cipe “Druvai” izrāda pašlaik remont­darbu noslēguma fāzē esošās uzņēmuma jaunās telpas Cēsīs, Gaujas ielā 5, kur paredzēts pārcelties pavisam drīz, līdz gada beigām. Uzņēmuma vadītājs “Dru­vai” apstiprina nesen masu medijos izskanējušo informāciju, ka Cēsu mežsaimniecības uzņēmums SIA “Timbro” mež­izstrādes tiesību […]

Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

05:17
09.12.2025
138

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas. “Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
31
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
29
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
42
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
44
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
42
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi