Dzīvesprieks cauri gadiem

Velta Jēkabjāne dzīvoklī Ģikšos sagaida smaidīga, dzīvesprieka pilna. Viņas dzīves gudrību un optimismu ikdienā apbrīno meita, mazbērni un saņem mazmazbērni.

Par allaž priecīgo prātu Velta atsmej: “Es tāda esmu!” Un piebilst, ka tāpat jau savu reizi paraud, kad atceras aizgājušos gadus. 90 gados atmiņu sakrājies daudz.

Uz skolu kājām pa dubļiem, sniegu

Veltas dzimtā vieta ir Amatas pagasts. “Vecaistēvs nebija apmierināts, ka dēls, mans tēvs, apprecēja kalpu meitu, nebija pat kāzās. Vēlāk jau attiecības nolīdzinājās,” stāsta Velta. Viņa auga kopā ar divām māsām. Mācījās Baložskolā, tad gadu Drabešos. “Uz skolu mamma veda ar zirgu, kad zirgs gāja bojā, bija jāiet kājām. Nedēļai ēdamais jānes līdzi. Bija attāls kaimiņš, kurš veda meitu, vienmēr pabrauca garām, ne tā kā mamma, kurai vienmēr rati vai ragavas bija bērnu pilni. Tad draudzenes pārgāja uz Rāmuļu skolu. Man, ejot pa taisno cauri mežam, kilometri pieci. 6.klasē nedzīvoju internātā, katru dienu gāju uz skolu un mājās.  Kad šodien padomāju, kā ziemā bridu pa sniegu, rudeņos pa dubļiem, baiļu drebuļi pārskrien. Vilnas zeķes nevilku, tās taču koda. Gadījās, kamēr tiku līdz skolai, biju nosalusi, slapja. Rudenī agri tumšs, pilnmēnesī šķita, ka koku ēnas kustas, ka kāds sarunājas. Bija bail iet caur mežu, tur bija partizāni. Nākamajā gadā gan paliku internātā,” atmiņās kavējas amatiete un uzsver, ka skolā paticis, mācības padevās.

Dažās dienās viss mainās

Bet dzīvi izmainīja karš un pēckara laiks. Tēvu kā aizsargu izsūtīja. Mamma palika viena ar trim meitām, drīz piedzima dēls, kuru tēvs tā arī neredzēja.    Māja bija uzcelta, atlika iekšdarbi. Lopiem bija kārtīga akmeņu kūts, saimniecība bija stabila. “Mammu, kaut vēl brālīti baroja ar krūti, aizsūtīja uz Launkalni vest baļķus, mājās netika. Māsa savos desmit gados slauca septiņas govis. Bija ar visu jātiek galā. Nevienu jau neinteresēja, ka mājās nav  vīrieša roku,” stāsta Velta.

25.marta rīts ir atmiņā uz mūžu. Mammai bija jāstrādā uz ceļa, jāved grants, viņa nogruvumā bija ielūzusi kādā bedrē, visa seja bija sadauzīta. No rīta kaimiņš aizveda pie daktera Cēsīs. Palīgā bija atbraukusi vecāmāte, lai meitenēm vieglāk.

“No rīta pamodāmies, neko nesapratām. Pie durvīm stāvēja zaldāts. Man jāiet uz skolu, gribēju lēkt pa logu, jo stundas nedrīkst nokavēt. Labi, ka vecāmamma neļāva, Dievs vien zina, kas būtu noticis, varbūt nošautu. Ienāca ciema priekšniece, esot jāriktējas ceļam un kas ēdams jāpaņem. Teica, ka stunda laika. Maize abrā rūga, daži kukulīši vien bija. Ar māsu strīdējāmies, vai drīkst mammas drēbes ņemt, pārradīsies, ko vilks, jo uz Cēsīm taču mugurā  labās drēbes. Istabā žuva tikko izmazgāti palagi. Vai mums bija prātā, ko paņemt? Visus – mūs trīs māsas, mazo brālīti un vecomammu, kaut viņa nebija sarakstā, aizveda uz Amatas staciju,” rītu, kas mainīja iecerēto dzīvi, atceras Velta.

Kad mamma atgriezās no Cēsīm, viņu pārtvēra. Zaldāts bija gatavs braukt līdzi uz māju, lai kaut ko paņem ceļam. Viņa nepiekrita, bija bail, ka vilciens ar bērniem aizies, un tika atvesta uz staciju. Vien paguva palūgt kaimiņiem, lai izcep maizi un atved. Viņi paguva, arī govis izslauca un atveda kannu piena. Bijām vienā vagonā ar kaimiņiem no “Dadžiem”, “Sīļiem”,” bilst Velta.

Svešumā sveša dzīve

Pirmajos gados, kur dzīvot, nebija. Ģimene mitinājās gan vienā istabā ar trim kaimiņiem, gan kopā ar saimniekiem lielas istabas atdalītā stūrī. “Ziemā zem krāsns viņi turēja vistas. Kad bija ļoti auksts, istabā ieveda arī mazos teliņus,” atceras Velta un piebilst, ka izsūtītie uzņemti labi, jo lielākā daļa tur bija represētie vācieši, krievi. Par fašistiem vismaz viņus nesaukuši. Kolhozs uzreiz iedevis kartupeļus, ko iestādīt.

“Tie bija mūsu galvenais ēdiens,” atceras represētā. Veltai bija tikai 15 gadi, bet tāpat kā pieaugušajiem bija jāiet darbā. “Pirmo vasaru strādāju tabakas bāzē. Tabaka bija jāstāda, jānovāc, jāsmalcina. Rudenī uznāca sniegs, labība palika uz lauka. Kad nedaudz nokusa, ar izkaptīm pļāva un veda pie kuļmašīnām. Uztaisīja tādas kā nojumes, tur sabēra graudus un nepārtraukti  lāpstoja, lai nesakarst, jo kaltes jau nebija,” atceras Velta un piebilst, ka izsūtījumā darīti dažādi smagi darbi. “Ko tik tāds meitēns nespēj?” viņa nosaka un, it kā brīnīdamās par sevi, nogroza galvu. Celti graudu maisi, gāzti koki…

“Vārīju traktoristiem ēst. Ūdenī izvārīja kartupeļus, un viss. Bija pa tīrumiem jāpienes, krieviete pateica, ka pa tīrumu neies. Tā nu ar pilnu spaini gāju. Otrā gadā pateicu, ka neiešu, biju spītīga, dienu nosēdēju bez darba, draudēja nosūtīt uz koku pludināšanu. Zināju, ka nevar nosūtīt, jo biju nepilngadīga. Pēc negadījuma, kad vienam uzkrita koks, tas bija aizliegts. Kad palika 18 gadi, nosūtīja uz meža zāģēšanu. Pēc gada jau uz tālajiem mežiem -    oktobrī aizbraucām un pavasarī tikām atpakaļ. Koki tādi, ka divatā nevar apņemt, ar divroču zāģi zāģējām. Dzīvojām barakā, ūdens apkārt, uz tualeti braucām ar laivu. Cik nopelnīja, ar to bija jādzīvo. Ēda­mais – maizes ķieģelītis un nerafinētā eļļa. Maizīti pamērcēja eļļā, ar to bija jāiztiek. Kartupeļu nebija, jo pavasarī tīrumi applūda,” atmiņās kavējas represētā.

Ne tikai smagais darbs, kas tagad pēc gadu desmitiem ik dienu atgādina, cik nesamērīgi strādāts, atmiņā glabājas brālīša nāve, pašas izdzīvošana. Veltas brālis saslima ar ātro tuberkulozi. “No­mira nekristīts. Tad viens kā mācītājs to izdarīja, kaimiņiene kļuva par krustmāti,” stāsta Velta un piebilst, ka todien, kad aizgāja brālītis, abas ar māsu laivā brauca no pļavām. Tajā izsita caurumu. “Labi, ka katram līdzi bija bļodiņa, visi smēlām ūdeni, līdz krastam tikām,” atceras amatiete un pastāsta vēl kādu gadījumu, kad Dievs pasargāja: “Biju piekabinātāja, tumsā kultivējām tīrumu. Pakritu zem kultivatora. Kulti­vatoru ecēšas nāca virsū, aizspiedu acis, lai tās neizrauj. Vēderam āda bija pušu, gulēju asinīs. Traktorists neredzēja un aizbrauca tālāk. Tīrums vairākus kilometrs liels, kad brauca atpakaļ, mani ieraudzīja,”    atceras Velta un smaidot piebilst, ka nākamajā dienā visiem stāstījis, ka meiteni sabraucis, jo nezinājis, ka piekabinātāja ir dzīva.

Velta rāda roku, kurā viens pirksts šķībs. Tas pāršķelts ar cirvi, ziemā skaldot apledojušu malku. “Pagale paslīdēja, un cirvis trāpīja pirkstā. Asinis gāzās, aiztiku līdz ciema padomei, bet feldšere pateica, ka nešūs, jo    nav nekādu pretsāpju līdzekļu. Uzstāju, lai šuj, jo sapratu, ja vedīs uz pilsētu, noasiņošu. Un viņa šuva, kā izturēju, nezinu, laikam mans sāpju slieksnis ir augsts. Draudzene berzēja deniņus ar ožamo spirtu,” notikumu atceras Velta.

Bet jaunība ir jaunība. Tad daudz kas šķiet skaistāks un vieglāk pārdzīvojams. “Klubam zāģēju baļķus, vēlāk kļuvu par kluba vadītāju, bibliotekāri, spēlēju teātri, dziedāju korī, kāds nu tas bija,” stāsta represētā un atklāj, kā reiz iznerrojuši vienu puisi. Viņš aizbraucis    pie draudzenes uz kaimiņu ciemu. Zinājuši, ka atgriezīsies tumsā, jaunieši nokultivēja ceļu, lai  nesaprot, kā tikt mājās. “Viņam bija jāved degviela, un, ja laikā nebija darbā, tad gan brigadieris  bārās,” šķelmīgi saka Velta.

Laiks mājupceļam

1956.gada augustā tika saņemta ziņa, ka ģimene var atgriezties Latvijā.  Tad arī uzzināja, ka vecāmamma jau tad, kad izsūtīja, varēja rakstīt uz Latviju, ka nav bijusi sarakstos, un pastāvēja iespēja, ka drīkstētu atgriezties. Viņa pirmā atgriezās dzimtenē.  “Domājām, ko darīsim, atgriežoties ziemā. Ne kur dzīvot, ne kartupeļu. Nolēmām braukt pavasarī,” pastāsta Velta un uzsver, ka latvieši ar darbu jau bija iekārtojušies un varēja arī nopelnīt. Bija pat uztaisījuši dzirnavas, kurās bija arī mannas gaņģis.

Tad tika pieņemts lēmums, ka represētajiem, kuri atgriežas, katram tiek piešķirta tonna graudu. “Bijām bagāti. Kad atgriezāmies, Cēsīs saņēmām graudus, dzirnavās samala miltus, izgatavoja putraimus, mannu. Tie, kuri atgriezās rudenī un ziemā, graudus nesaņēma,” atklāj Velta.

Atkal Latvijā

Ilgus gadus ģimene dzīvoja neziņā, kāpēc izsūtīja. Bija izziņa, ka nav no kulakiem, jo zemes tikai 28 hektāri.    Kad varēja, Velta meklēja atbildes arhīvā.  “Jaunajā mājā jau bija izbūvēta viena istaba un virtuve, un tur dzīvoja pazīstama ģimene Valija un Alfrēds. Kāds bija uzrakstījis, ka viņus izmantojam kā algotu darbaspēku, kaut Alfrēds strādāja citur, Valija auklēja bērnu,” klusi saka amatiete un pastāsta, ka tos, kuri atgriezās mājās, vietējie sagaidīja ar prieku, bet tie, kuri pi1edalījās izvešanās, ātri vien pārcēlās uz citiem pagastiem.

“Kad atgriezāmies, istabā, kur dzīvojām, nebija mēbeļu. Partijas sekretārs bija no kaimiņiem, reiz apvaicājās, kā esmu iekārtojusies. Tikai noteicu, ka nekā nav, viņš vien atbildēja, lai pasaku, ko vajag, skapi vai dīvānu. Pirm­rindniekiem bija piešķirts, bet viens tika man. Nezinu, kāpēc tāda attieksme bija pret mani,” pastāsta Velta.

Bet kaimiņi bija dažādi. Mamma un māsa strādāja teļu fermā. Otra kopēja saviem teļiem uz māju nesa pienu, barību. Kad mamma aizrādīja, viņa kolhozā sastāstīja, ka mamma svinējusi jubileju un nokāvusi kolhoza teļu. Tad ieradās komisija, saskaitīja, neviena netrūka. “Varbūt no kauna, bet tā ģimene pārcēlās citur. Tāpat kā tuvākie kaimiņi, kuri nekautrējās zagt ēdamo,” bilst Velta. Un turpinājās darba dzīve. Velta vairākkārt uzsver: “Sibī­rijas rūdījums.”Tas palīdzēja ikdienā fermās, gan kopjot teļus, gan slaucot govis. Bet laiks atlika arī korim, ansamblim.

Līdz ar Atmodu Velta atguva vecāku “Berģus”. Kopā ar meitu Daigu sāka saimniekot. Arī tie bija septiņi grūti gadi. “Viss ar rokām, tas nav sieviešu spēkos,” bilst amatiete.

Laikam savs ritējums

Gadi līdzi nes to bagātību, ko katram cilvēkam dāvā liktenis. Tas ir dāsns, neskopojas ar labo un priecīgo, tāpat kā prātam neaptveramo un grūto. Velta izaudzinājusi meitu, viņu apbrīno divi mazbērni un ilgojas    četri mazmazbērni. “Mammai pietrūka trīs nedēļu līdz 90 gadiem. Kāds bija viņas mūžs? Piedzīvojusi trīs bērnu nāvi, trīs izaudzinājusi. Vīrs atgriezās no izsūtījuma, viņam bija cita ģimene. Jaunākā māsa palika Sibīrijā, apprecējās, dzīvoja laimīgi. Divreiz bija ciemos, gribēja atgriezties, bet vīratēvs bija vecs. Savukārt es tā arī neaizbraucu uz jaunības vietām,” saka Velta. Viņa atzīst, ka izsekot tam, kas notiek pasaulē, grūti.  Veltai savs viedoklis par Putinu un Zelenski, par Kariņu un Siliņu, to, kas notiek ne tikai Latvijā. “Nekam nevar ticēt. Pat laika ziņām, jo katrs stāsta ko citu. Meita ziņas lasa telefonā, viņai citas, grūti saprast, kur taisnība,” nosmej Velta, paskatās pa logu uz bērziem, kas sazaļojuši, pašu mājinieku stādīti,  izauguši lieli. “Cik lemts, tik jādzīvo! Un, ja vien var, tad priecīgi,” saka amatiete Velta Jēkabjāne.