“Pārmaiņu laiks ir pārmaiņu laiks, jāmācās kas jauns. Vienmēr jau, pirms sāc, šķiet, ka netiksi galā, pamēģini vienreiz, otrreiz, trešajā reizē sanāks,” ar smaidu saka taureniete Vija Rožlapa.
Viņa ir pagasta bibliotekāre un tagad arī pašvaldības klientu apkalpošanas centra darbiniece. Vija atzīst, ka pēdējos divos gados, kad dzīvots ierobežojumos, cilvēki atsvešinājušies, laiks iemācījis izvairīties citam no cita. Viņu gan šis laiks nav īpaši ietekmējis. Vienīgi teātra spēlēšana nolikta malā.
“Laikam jau tā ir pagātne. Jaunībā ļoti patika, daudzus gadus Taurenē spēlēju. Līdz pandēmijai,” saka Vija un skumji piebilst, ka tā arī teātrim neizdevies nospēlēt pirmizrādi. Kolektīvs darbību nav atsācis. “Tā nemanot teātris man novirzījies tālāk sarakstā. Man nepietrūkst sabiedrības,” teic Vija un uzsver: “Esmu latvietis vienpatis, man vajag savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, vienalga, kāds tas ir. Kad ir laiks un vēlēšanās, lai varu ravēt, kopt. Svētdienās, kad pa ceļu, kas pie mājas, maz braucēju un apkārt miers, nav nekā jaukāka, kā būt dārzā.”
Ziemā, protams, citas rūpes, bet arī dienas paiet ātri. “Cik šoziem nav sniega tīrīts! Jau apnicis, iztieku ar divām mazām taciņām. Valnis pie mājās tik kāpj debesīs,” bilst Vija. Pašai jāgādā, lai siltums mājā, jākurina, ūdens jāsanes. Tiem, kuri dzīvo labiekārtotos dzīvokļos, šīs rūpes nesaprast.
Ziema ir laiks, kad pie barotavas var vērot putniņus. “Dažādas zīlītes, skaistās dzilnas, dzeņus. Lielos kovārņus gan dzenu prom, lai atstāj mazajiem putniņiem,” atklāj Vija.
No mājas līdz darbam viņai pusotrs kilometrs. No pavasara līdz vēlam rudenim Vija brauc ar velosipēdu. “Pavasarī riteni aizvedīšu uz servisu, lai apkopj, tad varēs braukt. Man patīk braukt, savulaik esmu daudzus desmitus kilometru braukusi. Man patīk būt ārā, dabā,” pastāsta taureniete.
Vija labprāt nūjo. Vasarā aiziet līdz Apšu baznīcai vai Brežģa kalnam tāds nieks vien ir. “Esmu dabas bērns. Ja nebūtu jāstrādā, staigātu pa mežiem. Dabā ir tik daudz brīnumu! Ne tikai Latvijā. Skatos pārraides par dabu citās zemēs – visur tā ir skaista un pārsteigumu pilna,” saka Vija. Vecāmamma viņai ierādījusi zāļu tēju spēku veselībai. “Vācu tikai sev un savējiem. Man garšo zāļu tēja ar medu. Tā ir ne tikai garšīga, arī spēcina veselību. Pavasarī patīk vērot, kā bites vāc nektāru un ziedputekšņus no zieda uz ziedu. Pati gan neesmu biškope,” pārdomās dalās taureniete.
Vija dzimusi Rīgā, dzīvojusi Liepājā, jo tēvs ir kurzemnieks, bet bērnības pavadījusi Lēdurgā pie tantes. Mīlestība uz zirgiem viņu aizveda uz Smiltenes tehnikumu. Tā kā Drustos bija zirgi, sāka strādāt kopsaimniecībā. Tolaik Taurenē notika jāšanas sacensības, izsoles, un, kā Vija saka, “jaunībā taču vienmēr šķiet, ka citur labāk”.
Mammas brālis mākslinieks Dailis Rožlapa bija iegādājies māju Taurenē un piedāvāja dzīvot Vijai. Tā viņa nokļuva te, izveidoja ģimeni un kļuva par taurenieti. Kad vēl strādāja Drustos, turp pārcēlās arī brālis, kurš tur dzīvo ar ģimeni, bet māsa vēlāk iepazinās ar puisi no Cēsu puses un tagad dzīvo Priekuļos.
“Ar māsu ļoti daudz ko darām kopā. Vasarā ar riteni aizbraucu pie brāļa. Ar zirgiem gan man vairs nav nekādu saistību. Vien tik, ka draudzenei Lēdurgā ir ķēvīte, kad aizbraucu, noteikti jāpajāj. Lai iemaņas nepazūd! Bet tās jau pazaudēt nevar,” atzīst Vija.
Meita un dēls, arī mazmeita Irbe ir Rīgā. “Man jaunībā Rīga patika, tagad gan – aizbraukt ciemos un viss,” atklāj taureniete.
Visu mūžu Vijas aizraušanās bijusi lasīšana. Viņai labā atmiņā, kā vecmamma, kad slikti redzēja, vēl centās lasīt ar lupu, jo nevarēja nelasīt. “Kādreiz arī dejoju deju kolektīvā Taurenē. Nesen pāršķirstīju fotogrāfijas. Daudzviet pabūts, kopā būts, ir, ko atcerēties. Lai gan tagad saka, ko jūs ejat atpakaļ, jāiet uz priekšu, atmiņas vienmēr ir jaukas, sliktais jau aizmirstas, bet, kas gaida nākotnē, nezinām. Prieks, ka jaunā paaudze domā par nākotni. Tas redzams viņu attieksmē kaut vai pret mežu. Viņi saredz veca meža vērtību. Un tas nav tikai koks. Tāpat kā zeme nav tikai uzarts tīrums,” pārdomās dalās Vija Rožlapa.
Komentāri