Dzīve skolo to mīlēt

“Ir jāpatīk dzīvot,” saka liepēniete Anna Babre. Viņai šomēnes 92.gadu jubileja. Dzīvesprieks, darboties griba, labestība un smaids – tā viņu raksturo kaimiņi un savējie.

“Gadi neko nenozīmē, viss atkarīgs, kāds cilvēks esi pats, kādi tev apkārt. Man patīk cilvēki, kuri smaida. Jau ,nākot pretī, jūti, kāds viņš ir. Sirdscilvēki blakus, un dzīve skaistāka un vieglāka. Mūs veido viss, kas apkārt, arī    koki un puķes.    Mēs bez dabas nevaram, un daba- bez mums, jo tad būtu džungļi. Ja līst, vēroju pa logu, kādas krīt lāses. Tās tik dažādas – apaļas, ovālas. Citi baidās no zibens, bet tie    ir tik skaisti uguņi,” smaidot saka Anna.

Dažādi laiki vienā dzīvē

Anna dzimusi, augusi Rīgā, bet saknes ir Liepā.    Te dažādos darbos pavadītas visas vasaras. Šurp atmukts arī sarežģītos brīžos.    Vecaistēvs    Kārlis Jaunzems dabūja zemi, izveidoja pamatīgu saim­niecību.   

“Kārlis Ulmanis palicis atmiņā. Viņš bija studējis kopā ar vecotēvu un bieži apciemoja “Jaun­zemus”. Nekad neatbrauca bez konfekšu turzas, kā teica opis. Vectēvs man to atņēma un deva pa vienai konfektei. Ulmanis nepagāja garām, nenoglaudījis galvu, nepateicis kādu vārdu,” bērnības atmiņās kavējas Anna. Mājā bijis daudz fotogrāfiju, kur ģimene kopā ar Valsts prezidentu, bet daudzas sadega ugunsgrēkā. Kad mainījās varas, vecāmāte pārējās un vēl arī no radiem paņemtās sadedzināja.    Anna atceras mammas stāstīto par ballēm pie Liepas Ellītes, “Pūt, vējiņi” izrādi un kā pie maza galdiņa sēdējis vecaistēvs un Ulmanis.

Anna, tāpat kā lielākā daļa viņas paaudzes cilvēku, piedzīvojusi bērnību brīvvalstī, tad krievu, vācu un vēlreiz krievu ienākšanu. Dzīves ikdiena un sapņi mainījās.

“Vecaistēvs mīlēja savu zemi un valsti. Viņš teica, ka paņems māju līdzi kapā, nevis ļaus te ielīst sarkanajiem. Var sacīt, ka teiktais piepildījās. Vecākā meita, manas mammas māsa, bija sarkanā. Viņa ar draugiem    gatavojās braukt ciemos. Vecāmamma nokāva divas cūkas, cepa un vārīja. Māja bija pārkurināta, uzliesmoja un nodega līdz pamatiem. Vecaistēvs jau bija miris 1941.gadā, māja nodega    1944.gadā, tikko ienāca krievi,” stāsta Anna un piebi­­­lst,“tā, lūk, dzīvē notiek.”

Tēvs brīvvalsts laikā strādāja Rīgā policijā. “Kad vācieši atkāpās, tēvs un mamma bija Rīgā. Gatavojās aizbraukšanai uz Vāciju. Mamma atbrauca pēc manis un māsas uz Liepu, bet nepaguvām tikt līdz Rīgai. Tēvs aizbrauca. Vēlāk ar mammu sarakstījās, gatavojās atgriezties. Pēdējā ziņa bija, ka ceļā uz mājām. Nākamā, ka ceļā miris. Kas notika, tas paliks nezināms,” atmiņās dalās liepēniete.

Nejaušību nav

“Esmu mācījusies tikai no dzīves, tā mani skolojusi,” saka liepēniete un piebilst: “Kad citiem sākās skolas gads, man vēl bija jāiet ganos.” Viņai bija vien 14 gadi, kad sāka strādāt Zasulauka manufaktūrā par audēju. “Māsīca sarunāja darbu, strādāju bez dokumentiem līdz pilngadībai. Tad pārgāju uz uzņēmumu “Lenta”, veicās labi, ka esmu iepriekš strādājusi, neteicu,” stāsta Anna. Tad notika nelaime, viņa iekārtā ierāva pirkstu galus. “Asiņainu roku aizbēgu. Un atgriezos Liepā,” saka Anna. Viņa palīdzēja kaimiņiem dažādos darbos. Tad atgriezās Rīgā. “Laim­ē­jās dabūt gultas vietu, jo pie mammas vietas nebija. Dzīvoju sētas mājā, bet ielas mājā bija “Energoremonts”, tur arī strādāju. Gatavojām elektrības korķus, lēju cementu. Tur ilgi nostrādāju,” stāsta Anna.

Smaidot Anna atceras, kā iepazinās ar Pēteri. Darbabiedrene Emī­lija uzaicināja uz pankūkām, istabā ienāca glīts puisis, viņa iepazīstināja – mans puisis, mana draudzene. Kā ņemšu pankūku, tā viņš to pašu. Tā vairākas reizes. Emīlija tik noteica: “Pēter, nenerro manu draudzeni!” Viņš visādi mēģināja pievērst manu uzmanību, bet viņš taču bija Emīlijas puisis. Tā gads pagāja, visur gājām kopā. Emīlijai daudz brāļu un brālēnu. Reiz    kādās viesībās pie Emīlijas  sabrauca viņas radi, un tēvs teica: “Meiten, nedomā mukt prom. Paskaties- astoņi puiši, vai neviens nenoķers un nekļūsi par manu vedeklu.” Tad arī uzzināju, ka viņas puisis ir viņas brālēns. Viņa brāļus un brālēnus sauca par saviem puišiem,” atmiņās kavējas Anna un klusi piebilst, ka vēlāk vīrs teicis, ka visi puiši viņu mīlējuši. Pēc trīs gadu draudzības Anna un Pēteris klusām sareģistrējās. “Emīlija ieraudzīja Pētera pasē zīmogu un bija dusmīga, ka neesam teikuši,” nosmej Anna.

Ģimenei kur dzīvot nebija, un 1964.gadā Anna un Pēteris atnāca uz rūpnīcu Liepā. Te vajadzēja automehāniķi, deva dzīvokli. “Mamma bija pirmās grupas invalīde un pierādīja, ka var dzīvot pie vienas vai otras meitas ,un, tā kā mums jau bija meita un ģimenē esam četri, vajag divistabu dzīvokli. Pie tā arī tikām,” pastāsta Anna.

Bruņuzivs atklājēja

Anna strādāja “Lodes” karjerā. Kad buldozers noņēma māla kārtu, viņai bija jānolasa akmeņi,    jānovērtē, vai mālā nav kaļķis. “Māla kārtas ir skaistas. Tad balta svītra, tad zaļa. Balto mālu, kad paņem mutē, nav ne smilts graudiņa, tāds pats ir tumši sarkanais. Balto veda uz VEF un gatavoja radio pogas. Bija arī zilais māls,” atklāj Anna.    Kādā 1970. gada    jūnija pēcpusdienā viņa atkal bija karjerā. “Eskavators bija kārtu noņēmis, ieraudzīju garu, platu laukumu, kas bija kā nosēts ar sprīdi gariem ilkņiem zaļganām, krumpainām zvīņām. Devu ekskavatoristam zīmi, lai pārtrauc darbu,” stāsta bijusī karjera strādniece. Anna atceras, ka tika izsaukti laboratorijas darbinieki, vieni teica, ka darbs jāturpina, citi, ka ne. Arī direktors Kokars atzina, ka atrasts kaut kas interesants. Pēc dažām dienām ieradās ģeologs Visvaldis Kuršs un novērtēja, ka māla karjerā atklāta devona laika zivju kapsēta,” stāsta Anna. Pirmo reizi paleontoloģijas vēsturē tika atrastas veselas bruņu zivju fosilijas, ne tikai fragmenti.    Pasaules paleontologi tagad zina “Lodes” māla karjeru.  “Lielāko daļu atradumu aizveda uz Maskavu, bet ir arī Dabas muzejā. Nedaudz tālāk arī atraka vēl vienu atradni, nelielu,” bilst Anna. To, ka tieši viņa bija tā, kurai pateicoties, tika atklāta      devona laika zivju kapsēta, diemžēl zina tikai liepēnieši.

“Man patīk būt dabā. Arī karjerā katra diena bija citāda. Reiz ekskavators izraka mīnu, brīnums, kā visi neuzgājām gaisā.”

Augstāk par zemi

Karjerā darbs nebija viegls, lai kādi laikapstākļi, tur bija jābūt. Vīrs vairākkārt mudināja Annai ko mainīt. “Lodē” vajadzēja augst­celtņa vadītāju, un viņa aizgāja mācīties. “Krieviski rakstīt nemācēju. Kad strādāju realizācijas daļā, kolēģes parādīja, kā burti jāraksta, tā rakstīju atskaites. Tehnikumā mācības bija krieviski, ļoti mācījos. Pirms eksāmena man iestāstīja, ja kaut ko drusku zini, tad tikai runā, neļauj, lai ko prasa. Tā arī darīju, stāstīju bez mitas, apkārt malu vienu un to pašu. Beidzot eksaminētājs teica: “Beidz, cauri, ej!” Skaidrs, esmu izkritusi, aiz durvīm citi jautāja, kas teikts. “Cauri!” Iznāca cita pasniedzēja, jautāja, vai esmu ar mieru, ka man liek četri, jo slikti runāju krieviski, praksē dabūju pieci.  Ko man vēl,” atceras Anna.

Rūpnīcā par ceļamkrāna vadītāju viņa nostrādāja neilgi. “Solīja darbu uz āža krāna, bet to atdeva citam, sāka mani mētāt no viena ceļamkrāna uz citu, nepatika, ka nav sava. Pirms darba jāpārbauda, kādu otrs atstājis,” pastāsta bijusī ceļamkrāna vadītāja. Viņa pārgāja darbā uz “Energo­remontu” un strādāja uz torņa ceļamkrāna. Strādniekiem uzceltā māja Cēsīs, Saules ielā, ir arī viņas darbs.

Anna pastāsta, ka ir āža, torņa, tiltu un ostu ceļamkrāni. Kad tehnikumā bija paredzēts iepazīt ostas ceļamkrānu, neielaisti ostas teritorijā. “Tas bija laiks, kad veikalos nebija gaļas, tikai āķi, un ostā par to bija izplatītas skrejlapas,” pastāsta Anna. Par ceļamkrāna vadītāju viņa nostrādāja vēl vairākus gadus, kad jau bija pensijā. “Kolektīvs bija ļoti jauks,” teic Anna.

Rokdarbi dod gandarījumu

Annu visu mūžu vadījis nemiera gars, vēlme darboties, apgūt ko jaunu. Viņa ļoti gribēja strādāt rokdarbus un tiem arī atrada laiku. Aušana, adīšana, tamborēšana, pēdējos gados arī pērļošana dod prieku un gandarījumu. “Skolā negāju, kad jau adīju cimdus un zeķes. Māsa mācījās par šuvēju modelētāju, bet viņai ļoti nepatika, un skolai visus darbus adīju, tamborēju es, viņa tikai norādīja, kā.Tā arī visu apguvu,” stāsta Anna un uzsver, ka meita Ilona ir prasmīgāka, viņa prot visus rokdarbus, arī mēteli uzšūt.

Istabā Annas tamborējumi, adījumi, pērļu rotas. Iesaistoties “Glābiet bērnus” Liepas aktīvistu pulkā, viņa tamborēja rūķīšus, kuri kā dāvanas aizceļoja uz daudzām zemēm, arī auda latviskas grāmatzīmes. “Pestīšanas armijas” nodarbībās varēja apgūt ko jaunu, pamēģināt. Kautrīgi Anna pastāsta, ka savulaik “Daiļradē” konkursam noadījusi gaiši zilu peldkostīmu kā taureni, ieguvusi pirmo vietu un ekskursiju uz Kamčatku.  “Tagad paadu, kaut sirsniņai tas īsti neder, arī tamborēju, pērļoju, “ bilst liepēniete.

Savējie līdzās

Līdzās pašas darbiem mazbērnu un mazmazbērnu dāvinātie. Anna rāda ģimenes kalendāru.Tā visiem gaidītākā dāvana Ziemas­svētkos. Bildēs paši, svinamās dienas – vārda un dzimšanas dienas. “Man visi sakrāti, redzu, kā manējie izauguši,” saka Anna. Viņas prieks ir meita, divas mazmeitas un trīs mazmazbērni. Annas pastāsta, ka viņi aicina uz Rīgu, bet tepat, Liepā, ir labi. Meita regulāri aizved uz teātri, kas Annai ļoti patīk.

“Man dzīvē paveicies, ka blakus ir sirdscilvēki,” uzsver Anna un pastāsta par mazdārziņa kaimiņu Leonu, kurš regulāri appļauj zāli. “Viņš saka, ka jānopļauj ir, citādi sadusmošos un uz dārziņu neiešu,” atsmej Anna un turpina: “Bet kaimiņiene Ilga piezvana- esot atvērusi siltumnīcu, aplējusi tomātus. Arī ikdienā neesmu viena. Leons brauks pie saviem radiem uz Viļaku, aizvedīs mani pie vīra radiem.”

Anna  priecīga, ka daba  šovasar dāsna, viss izaudzis. Tikai ar katru gadu ceļš līdz dārziņam šķiet aizvien tālāks.

“Gadi aizskrējuši, daudz kas noticis, mainās,” saka Anna un pastāsta, ka bērnībā mātes māsa atbrauksi no ārzemēm un stāstījusi, ka tur ir tāda kartupeļu kaste, kurā var visu ko redzēt. Toreiz smējušies, ka viņai jau patīk izgudrot. Kurā mājā tagad nav telev­izora?