Žurnālists un rakstnieks Ēriks Hānbergs allaž ir visur gaidīts. Viņš prot stāstīt stāstus par dzīvi, notikumiem un sevi. Viņa 40 sarakstītās grāmatas plauktā aizņem krietnu vietu, bet pats rakstnieks nosmej: “Man daža plāna. Citam grāmatu mazāk, bet vietas aizņem vairāk.” Pirmdien Ēriks Hānbergs ar cēsniekiem tikās “Harmonijā”. – Aicina mani daudz. Esmu atturīgs, saprotu – jāpiebremzē. Tā kā Cēsis ir arī mana jaunības pilsēta, atbraucu.
Ko darīt man ir vienmēr, darbi paši mani atrod. Ikdiena saistīta, protams, ar laukiem. Manuskripts jau gatavs, nākamā gada sākumā iznāks “Labvakar, priekšsēdētāj!” – par kolhoza laikiem no sākuma līdz beigām.
– Vai avīzēs daudz kas mainījies kopš laika, kad pats rakstījāt, bijāt “Neatkarīgās” īpašnieks? – Lasu trīs Latvijā lielākās avīzes, tad izsecinu, ko uzskatu par objektīvo. Daudzreiz raksti sasteigti, līdz ar to klejo maldīga informācija. Valodas ziņā gan žurnālisti ir slavējami, ironija, humors un satīra, kas agrāk bija nošķirti, saplūst kopā. Valoda kļuvusi vienkāršāka, bet tur jau paši esam vainīgi. Kā savulaik Pēteris Ēteris man teica, kad bieži liku vārdus pēdiņās: “Ērik, ja tu kādu vārdu liec pēdiņās, tātad esi par slinku, lai atrastu īsto vārdu.” Tas palicis uz mūžu. Nekad nevienu vārdu nelieku pēdiņās.
Vidusskolā sola biedrs rakstīja īsus sacerējumus un vienmēr dabūja labu atzīmi. Es gari un ar daudz kļūdām. Arī tagad īsti nezinu, kā rīkoties ar pieturzīmēm. Solabiedrs teica – kāpēc pieraksti pusburtnīcu, raksti vienkāršos nepaplašinātos teikumos. Pateicoties viņam, uz mūžu ieguvu savu lakonisko stilu. Kad avīzē manam stilam sāka pievērst uzmanību, to vēl vairāk izkopu. Lūk, ko nozīmē solabiedra, kurš nemaz nebija uz rakstīšanu, padoms. – Daudz tiek runāts par avīžu īpašniekiem, informācijas objektivitāti. – Sabiedrība ļoti uztraucas, kas ir avīžu īpašnieki. Bet īpašnieks taču izpildītājam drīkst dot uzdevumu. Kāpēc par to uztraucamies? Ja grib neatkarīgu, lūdzu, dibiniet. Bet kāpēc tādas avīzes nav? Uztraukties par to, ka kāds ir īpašnieks, nav vērts. Ir rosinājums, ka vajag valsts izdevumu. Vai tas nebūs subjektīvs? Tas taču būs valsts pasūtījums. Nezinu, vai var būt objektīva avīze. Tad valstij jādod nauda – dariet, ko gribat. Astoņus gadus, kad ar Andri Jakubānu vadījām “Neatkarīgo”, mums bija princips drukāt visus viedokļus. Daži darbinieki pat aizgāja, jo viņiem tas nebija pieņemams. Pirms vēlēšanām rosinājām iet uz visiem partiju štābiem, rakstīt. Kā tā drīkst – uzklausīt visus! Tā, lūk. – Kas pēdējā laikā jūs pārsteidzis? – Nekas. Tāpēc, ka uz dzīvi skatos kā uzvedumu, un uzvedumā jau viss kas notiek. Nedrīkst ielaist nervu sistēmā to, ko nevari novērst. Nāk prātā pirmā intervija ar Vairu Vīķi – Freibergu, kurā viņa teica – es taču nedrīkstu savu nervu sistēmu uztraukt, ja kaut kur nevaru pārtraukt karu. Bet, ja es aizmirstu mājās ķemmi, es esmu vainīga un varu uztraukties. Viss ļoti vienkārši. Ja cilvēks uztraucas, viņš nav līdzsvarā. Iespējams, esmu pārāk miermīlīgs. Ja kāds uztraucas, kā var kaut ko tādu drukāt, tad saku – tevī sēž sociālisma cenzors. Tad viņš paliek vēl niknāks. “Literatūrā un Mākslā” savulaik Ēvalda Vilka princips bija – man nepatīk, bet mēs drukāsim. Tā viņš daudziem pavēra ceļu rakstniecībā. Mēs sabiedrībā bieži netiekam pāri šim – man nepatīk.
– Jūs esat Ordeņa kapitula loceklis, viens no tiem, kurš vērtē, kam piešķirt valsts apbalvojumu. – Kalpoju Ordeņa kapitulā. Sēdēju bibliotēkā, zvana telefons. Izeju gaitenī, atskan balss: “Te Zatlers.” Ne sekretāres pieteikuma, nekā. Dzīvē esmu citus nesis cauri, tagad laikam man kārta, nodomāju. Tā nevar būt, ka zvana prezidents. Droši vien Alberts Bels vai kāds cits. Bet prezidents mani aicina darboties Ordeņa kapitulā. Tas, protams, pagodinājums, bet saprotu, ja nu piekritīšu un tas zvanītājs ir Alberts Bels… Prezidentam atteikt arī negribas. Teicu, ka tas ir pārsteigums, lai atļauj padomāt. Solīja pēc nedēļas piezvanīt. Paiet nedēļa, nezvana, vēl viena, zvana. “Te Zatlers. Vai piekrītat?” Tad teicu, ka negribu mest ēnu uz savu prezidentu, esmu bijis partijas orgāna “Cīņa” lauksaimniecības nodaļas vadītājs, vienu laiku arī partijas organizācijas sekretārs, esmu aizstāvējis publiski smagos noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. Klausulē bija klusums, tad prezidents teica: “Katram mums ir kāda ēna. Tātad jūs piekrītat? Paldies.” Andris Bērziņš uzaicināja turpināt kalpot. Esmu par sevi pateicis, man tas bija jāizdara. – Tikšanās reizē cēsnieki jūs mudināja runāt par mainībām laukos. – Man jādomā par daudzām mainībām. Jo gadi iet, jo jauniem cilvēkiem ir grūtāk saprast to, kas rakstīts grāmatās. “Baltajai grāmatai” būs vajadzīgi garāki paskaidrojumi nekā pati grāmata, citādi nesapratīs.
Skolā tikšanās reizē stāstīju par laukiem, pieminēju, ka kolhoza laikos bija, lūk, tā. Skolotāja uzreiz iestarpināja, lai pastāstu, kas tie tādi. Ir jādokumentē, un ir labi, ka ir tāda literatūra, kur varam uzzināt, kā kādreiz bijis. Kur tad palicis mūsu romantiskais siena laiks? Satin zāli rullī un gatavs. Kā izstāstīt jaunajai paaudzei par siena gubām, zārdiem, vāliem?
Man vienmēr licies, ka Atmodas sākumā tos cilvēkus, kuri vadīja saimniecības, nodēvējot par sarkanajiem baroniem un pārmetot pār vienu kārti, tika izdarīts liels ļaunums. Patlaban rakstu par Naukšēniem, par Visvaldi Skujiņu. Viņš vadīja Latvijā vienīgo saimniecību, kur ideāli notika pāreja no sociālisma uz kapitālismu. Latvijā nebija neviena pagasta, no kura nebūtu sūdzības, izņemot Naukšēnus. Nevienai fermai nebija izsisti logi. Ar katru, kurš pats gribēja saimniekot, Skujiņš izrunājās – ar ko arsi, ar ko sēsi, – bija noorganizēta palīdzība. 12 tūkstoši hektāru bija kopsaimniecībai, tagad neapsaimniekoti ir tikai 250. Cik citur? Lūk, varēja izdarīt, rīkojoties saprātīgi. Viņš pirmais saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Par ko? It kā par sociālistiskās struktūras saglabāšanu. Paradokss.
Atceros, kā Kroņaucē Atmodas laikā īpašumu dēļ trijos gados bija seši tīši ugunsgrēki. Gribu to laiku dokumentēt visas Latvijas skatījumā. -Pasaules gals būs, vai ne? -Par to vienmēr esmu gan vīpsnājis, gan domājis nopietni, uzdevis sev un citiem jautājumu – vai tad Visums, kāds tas ir, būs mūžīgs? Kādu brīdi Saule var apdzist, bet ko mēs pirms laika ceļam paniku. Kad būs tāds brīdis, jau tagad iedomājos – visa cilvēce jutīs – rīt Saule apdzisīs. Lūk, tas būs pasaules gals. Zeme ne no kā nav radusies, ir taču sākums, un sākumam arī ir sākums. Esam ritumā, gribam sevi iebiedēt, satraumēt ar mūžīgiem pasaules galiem. – Vai ir atmiņā palikuši kādi īpaši Ziemassvētki? – Bērnības Ziemassvētki, kā ikvienam. Sēdāmies kamanās un braucām pie kaimiņiem. Brieduma gados, kad vien varēts, svinēts mežā. Eglītē svecītes, iekuram ugunskuru. Sarmīte Feldmane
Komentāri