“Mana misija ir iemācīt dziedāt,” par to ir pārliecināts jaunais diriģents un mūzikas skolotājs Edgars Vītols.
Plašākai publikai diriģents kļuva pazīstams pēc televīzijas šova “Koru kari 3”, kur Edgars bija viens no žūrijas locekļiem. Taču ikdienā Edgars vada Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jaukto kori “Aura”, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas kori, kā arī kopā ar virsdiriģentu Arvīdu Platperu vīru kori “Absolventi”. Koris “Aura” šovasar ieguva AS “Cēsu alus” prēmiju 10 tūkstošus latu, kuru ieguldīs braucienā uz starptautisku koru konkursu Maltā “The Malta International Choir Competition & Festival”, lai pārstāvētu Latviju, prezentētu Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014 un popularizētu Pasaules koru olimpiādi, kura arī notiks Latvijā. -Par “Cēsu alus” prēmiju dosieties uz konkursu Maltā. Ja nebūtu balvas, vai tiktu turp? -Tas būtu iespējams, tikai tas mums maksātu dārgi, jo būtu nepieciešami vairāki simti latu no katra kora dalībnieka. Ar lielo „Cēsu alus” prēmiju visam korim izdodas nosegt dalības maksu un viesnīcas. Par daļēju ceļa izdevumu segšanu šoreiz esam pateicīgi arī Rīgas domei, kura sniegusi atbalstu. Rīgā ir vairāk nekā simts koru, līdz ar to ne vienmēr iespējams saņemt finansējumu. Līdzekļus var iegūt projektu konkursos, līdz šim koris “Aura” saņēmis lielu atbalstu, taču tas tādēļ, ka piedalāmies starptautiskos konkursos, saņemam augstu novērtējumu.
-Konkursā Maltā būsiet vienīgie, kas pārstāvēs Latviju, valsti, kurā nākamgad notiks arī Pasaules koru olimpiāde. Kā pārsteigsiet žūriju un skatītājus, kā rādīsiet latviešu kordziedāšanas tradīcijas? -Festivālā piedalīsimies trīs kategorijās. Pirmajā, obligātajā, ceram izcelties ar dziedāšanas kvalitāti. Otrajā – tautas mūzikā – mēģināsim rādīt nevis latvisko pasivitāti, bet aktivitāti. Šajā kategorijā no četrām dziesmām trīs būs īpaši jestras, mēs tās ilustrēsim ar kustībām un ar atraktīvu režiju. Šajā kategorijā būs arī Imanta Ramiņa sarežģītā, bet ārkārtīgi skaistā „Pūt, vējiņi”, to mēs rādīsim kā melodiju, kura mums ir dārga un svēta, tajā pašā laikā arī klausītājiem citviet Eiropā šī dziesma patīk. Trešajā kategorijā, kas ir garīgā mūzika, pārsteigsim ar programmas sarežģītību, jo, kā vienmēr, esmu uzņēmies zināmu avantūru un izvēlējies ļoti sarežģītas kompozīcijas. -Kā vērtējat koru kultūru Latvijā? Vai ir pietiekami dziedāt gribošu jauniešu? -Tā kā strādāju arī ar vidusskolas kori, varu teikt, ka dziedāt gribošu jauniešu netrūkst. Ģimnāzijas korī, ko vadu, pamatsastāvā nekad nav bijis mazāk kā 70 dziedātāju, bet kādā koncertā bija pat 128 koristi. Jaunieši nākt dziedāt, bet tas, protams, atkarīgs arī no diriģenta, no skolas, no atmosfēras. Diriģentam jādomā, kā piesaistīt dziedātājus, nepietiek ar vienu lielu pasākumu gadā, ik pa laikam jābūt mērķim, kam gatavoties. Un jāatzīst, ja diriģentam ir interese par jauno un aizraujošo kormūzikas pasaulē, nevarētu būt problēmu piesaistīt dziedātājus. Kā beidzas vieni svētki, diriģentam jāredz nākamais punkts, nākamais pasākums. Sliktākais, kas var būt, ir dīkstāve. Bet par jauniešiem, kas mēģina iespraukties pieaugušo koros, tiem gan ir izteikti uzplūdi pirms Dziesmu svētkiem un norieti starplaikos. Tas tādēļ, ka daudzi kori starp svētkiem neveido jaunas koncertprogrammas, nerada jaunus izaicinājumus. Šie kori it kā snauž līdz nākamajiem svētkiem. Tas nav labi.
-Esat arī mūzikas skolotājs. Kā priekšmetu māca, vai joprojām jānāk klases priekšā arī tiem, kam dziedāšana nav stiprā puse? -Vidusskolā manas stundas vairāk balstītas uz mūzikas literatūru, tāpēc skolēnus, kam dziedāšana nav tiešākajās interesēs, neaiztieku. Nereti arī dziedam un trenējamies, taču pārsvarā uz dziedāšanu aicinu skolas koros un ansambļos, un ir vēl daudz citu interesantu muzicēšanas iespēju. Saprotams, ka skolēniem, kam dziedāšana nepadodas, izsaukšana klases priekšā ar uzdevumu dziedāt var radīt vēl lielāku nepatiku pret dziedāšanu. Līdzīgi atceros sevi sporta stundās. Lai gan labprāt darbojos un atbalstu sportošanu, tomēr ir viena lieta, ko nespēju izdarīt – pārlēkt vingrošanas āzim. Tā ir bērnības trauma. Iespējams, ne vienam vien skolas gados, lecot pāri āzim, gadījies laikus nepalaist vaļā rokas, aizķerties un ar galvu iegāzties matracī. It kā smieklīgi, bet man tā bija, un es to vairs nevēlos mēģināt. Un tas ir tas pats kā ar dziedāšanu – skolēns, iespējams, labprāt klausīsies arī klasisko vai garīgo mūziku, spēlēs mūzikas instrumentus, domās ritmus vai iesaistīsies cita veida muzicēšanā, bet dziedāšana būs āzis, kam nevar pārlēkt, un mūzikas skolotājam vidusskolā tas jāsaprot. -Vai esat domājis par ārzemēm un karjeras veidošanu tur? -Domājis esmu, bet pagaidām neapsveru to kā ļoti reālu iespēju – pašlaik vēl šeit vīd cerība. Man ir bijuši darba piedāvājumi, piemēram, Norvēģijā, kur es mēnesī, iespējams, varētu nopelnīt vairāk nekā šeit pusgadā, strādājot ar milzīgu slodzi. Taču man latviešu koru kultūra ir ļoti tuva, jācenšas tā saglabāt šeit uz vietas, jo nekur citur jau latviešu kora dziesmas nedziedās. Protams, visam jāmainās, jo klasiskā kora dziesma jau dzīvos savu ceļu, bet ja koncertos dziedāsim tikai latviešu kormūzikas klasiku, tad šī kultūra vairs nepiesaistīs. Tāpēc vienmēr, paņemot kādu latviešu tautasdziesmu klasiskajā apdarē, ir tūlīt pat jāpieliek klāt kaut kas mūsdienīgāks un modernāks. -Liela daļa jau izteikušies par šī gada Dziesmu svētku noslēguma koncerta repertuāru. Kādas ir jūsu domas, ko mainītu? -Man repertuārā iekļautās dziesmas ļoti patika, bet tas tāpēc, ka esmu koru diriģents. Man patīk gan Jāzepa Vītola, gan Pētera Barisona, gan Emīla Dārziņa skaņdarbi. Taču, vai repertuārs bija atbilstošs koncerta dramaturģijai un vai pats koncerts bija atbilstošs svētku noslēgumam, tie ir jautājumi, uz kuriem daudzi meklē atbildes. Izstrādājot maģistra darbu par Dziesmu svētku attīstību perspektīvā, secināju, ka viens no būtiskākajiem faktoriem svētku ilgtspējai ir repertuāra izvēle. Saglabājot kormūzikas augstvērtīgo līmeni, repertuārā jāiekļauj arī sarežģītas kompozīcijas gan no latviešu klasikas, gan mūsdienu komponistu daiļrades. Taču tikpat būtiski ir svētku repertuārā iekļaut kora dziesmas, kuras iekarojušas klausītāju simpātijas un kuras pazīst lielākā daļa klausītāju – tādu šoreiz laikam bija par maz. Tāpat uzskatu, ka Dziesmu svētki nav vieta eksperimentiem, repertuārā jāiekļauj tikai pārbaudītas vērtības. Jau vairākas reizes noslēgumā tiek iekļauti paplašinātas formas jaundarbi, taču tie diemžēl sevi neattaisno. Ar svētku repertuāru jābūt ļoti uzmanīgiem – tas ir priekšnosacījums, lai neaizbiedētu dziedātājus un klausītājus. Tikai tā Dziesmu svētku tradīcija varēs turpināties. – Jums visa dzīve saistīta ar mūziku, vai varat iedomāties sevi strādājam citā jomā? -Jā. Esmu mācījies arī Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tātad man jau agrāk bija doma, ka es varētu strādāt šajā jomā. Uzskatu, ka varu darīt daudz ko arī ārpus mūzikas, jo iemācīties var visu, bet autobusu pa Rīgas ielām vadīt tomēr laikam negribētu. Zane Ieviņa
Komentāri